Destaļinizācija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Destaļinizācija (arī t.s. Hruščova atkusnis) - režīma liberalizācijas posms PSRS un citās t.s. "komunistiskā bloka" valstīs pēc Staļina nāves.

Destaļinizācija PSRS (1945.-1965.)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais posms: 1953. gada marts-jūnijs[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valsts vadību pārņēma par Ministru Padomes priekšsēdētāju ievēlētais Georgijs Maļenkovs. Uzreiz tika realizēta kadru un struktūras reorganizācija: augstākie partijas orgāni - Birojs un Prezidijs, - tika apvienoti Centrālās Komitejas Prezidijā, turklāt no tā tika izmesti (aizbildinoties ar skaita samazināšanu) tie, kuri Prezidijā bija ievēlēti PSKP XIX kongresā. Principā pie varas nāca vecā “Staļina gvarde”, kuras pozīcijas 50 gadu sākumā bija ievērojami vājinājušās. Lavrentijs Berija kļuva par iekšlietu ministru (apvienojot ministriju ar konkurējošo Valsts drošības komiteju), Molotovs - par ārlietu ministru, Bulgaņins - par Bruņoto spēku ministru, Kaganovičs - par MP priekšsēdētāja vietnieku. Visi jaunā CK Prezidija locekļi guva valsts amatus, izņemot Ņ.Hruščovu, kurš palika “tikai” CK sekretārs. Jaunajai valdībai aktuālākais bija hipertrofētās represīvās struktūras reorganizācija, lauksaimniecības izvešanas no krīzes un ārpolitikas kursa definēšana.

Pārmaiņas ievadīja Maļenkova 10. martā izteiktā tēze par “personības kulta politikas” pārtraukšanu. Sākotnēji destaļinizācijas process skāra tikai propogandas sfēru: aizvien retāk presē pieminēja Staļina vārdu, pārtrauca izdot viņa kopotos rakstus, cenzūra nepieļāva Staļinu slavinošu materiālu publicēšanu presē, aizliedza izkārt vēl dzīvo partijas un valsts vadītāju portretus, to vārdos nosaukt pilsētas, rūpnīcas. Maļenkovs “personības kultu” saprata kā partijas vadītāja neierobežotu varu, un glābiņu no tā redzēja tās “kolektīvā vadībā”, par ko arī paziņoja partijas 1953. gada jūlija plēnumā. Šai kolektīvajai vadībai, pēc viņa domām, vajadzēja realizēties CK Prezidijā, kur partijas augstāko vadību līdzsvarotu Ministru Padomes pārstāvji, bet kopdarbību koordinētu Ministru Padomes priekšsēdētājs.

Lai izvestu valsti no pēckara saimnieciskās krīzes un uzlabotu dzīves līmeni, Maļenkovs centās likt akcentu uz pilnīgi novārtā atstāto vieglo rūpniecību - līdz tam visas valsts investīcijas un plāni bija veltīti tikai izejvielu ieguvei, smagajai un ražojošanai rūpniecībai, kā rezultātā cilvēku dzīves līmenis bija fantastiski zems. Ieguldījumi infrastruktūrā (izņemot dzelzceļu būvi) bij tikai minimālās nepieciešamības robežās. vasarā Maļenkovs kā vienu no mērķiem noteica 2-3 reizes palielināt iedzīvotāju apgādi ar pārtikas un vieglās rūpniecības produkciju.

Neekvivalentā apmaiņa starp pilsētu un laukiem, ko padziļināja nesamērīgie nodokļi un atskaitījumi (kas pārsniedza pusi no kolhozu ienākumiem), pastiprinātie nodokļi un nodevas zemnieku piemāju saimniecībām un neefektīvā, administrējošā kolhozu pārvalde, bija novedusi lauksaimniecību līdz bankrotam. Te Maļenkovs piedāvāja ievērojami samazināt nodokļus un pārtraukt administratīvo spiedienu uz piemāju saimniecībām, kā arī dot zemniekiem minimālas sociālās tiesības (piemēram, pases, kuru neesamība piesaistīja tos pie zemes un liedza pārvietošanās brīvību). Valdība palielināja lauksaimniecības produktu iepirkšanas cenas, palielināja investīcijas lauksaimniecības tehnikas modernizācijā, atlaida nenodotās nodevas piemāju saimniecībām, 2 reizes samazināja lauksaimniecības nodokli. Pāris gados lauksaimniecības sektors, pirmo reizi pēc kolektivizācijas, kļuva rentabls. Tuvākajos 3 gados ievērojami pieauga iedzīvotāju pirktspēja un arī iespēja iegādāties nepieciešamo. Lai uzlabotu iedzīvotāju dzīves apstākļus, sāka nopietni domāt par dzīvokļu celtniecību (kurai iepriekš vispār netika pievērsta nekāda uzmanība). 1954.-1957. gados parādījās virkne dažādu lēmumu, kuru mērķis bija ieviest vispārēju un strauju tipveida dzīvokļu celtniecību (kas ļāva jau 1958. gadā runāt par iespēju katrai ģimenei dzīvot atsevišķā dzīvoklī). 1954. gadā sāka strādāt lielā apļa metro līnija Maskavā, sākās metro celtniecība Ļeņingradā.

Valdība izteikti veicināja arī spēcīgāko “staļiniskā mantojuma” aspektu - lielās priekšrocības fizikā un citās eksaktajās zinātnēs. 1954. gadā piemaskavā darbu sāka pirmā atomelektrostacija (turpmākajos gados AES tika celtas visā valstī), rūpnieciskajos reģionos cēla lielās HES, kas izraisīja īstu “enerģētikas bumu”. Tas, savukārt, ļāva gūt milzīgus panākumus izejvielu ieguves rūpniecībā, dzelzceļa transportā nomainīt tvaika lokomotīves pret elektrolokomotīvēm, utt.. Panākumi matemātikā ļāva strauji attīstīt raķešu būvi (pirmais kosmiskais satelīts tika palaists 1957. gadā), aviāciju (gan militāro, gan civilo).

Krasi mainījās arī ārpolitikas nostādnes. Satelītvalstu valdībām tika ieteikts liberalizēt režīmu. 1953. gada jūnijā, sarunās ar Ungārijas delegāciju, Maļenkovs un Berija visai asi kritizēja Ungārijas Darba partijas vadību, it sevišķi Rakoši. Pieprasīja, lai Ungārija liberalizē režīmu, pievērš uzmanību ekonomikas attīstībai, ņemot vērā Ungārijas lokālās īpatnības, palielina ungāru īpatsvaru valdībā, sāk politiski represēto reabilitāciju. Beigās pat panāca Rakoši nomaiņu ar Naģu. Līdz pat XX PSKP kongresam bija vērojam PSRS aizbildniecības atslābšana pār satelītvalstīm.

Jūlijā tika pārtraukts karš Korejas pussalā, atsakoties no pretenzijām uz Karskas un Argadanas apgabaliem, tika normalizētas attiecības ar Turciju. Augustā, uzstājoties Augstākās Padomes sesijā, Maļenkovs pirmo reizi aicināja samazināt militāro pretstāvi. Tandemā ar Ķīnu 1954. gada Ženēvas koferencē tika panākta situācijas normalizēšanās Indoķīnā - tika pārtraukts karš, Francija bija spiesta atzīt Vjetnamas, Kambodžas un Laosas neatkarību. Martā Maļenkovs paziņoja, ka modernais karš ar atomieroču pielietošanu nozīmētu abu karojošo pušu bojāeju (kas bija krasā pretrunā ar līdzšinējo partijas vadības postulātu par kara neizbēgamību, un izsauca neizpratni pārējā “kolektīvajā” vadībā).

No otras puses, Maļenkovs nebija despotisks līderis, un visai spēcīga bija tendence turpināt veco politisko līniju. Tā 1954. gada novembrī Eiropas sociālistisko valstu un Ķīnas pārstāvju konferencē Vjačeslavs Molotovs uzstājās par aukstā kara turpināšanu, par PSRS vadošo lomu un padomju sociālisma modeļa nostiprinmāšanu ar visiem līdzekļiem.

Savukārt iekšlietu ministrs Berija uzsāka “cīņu pret iepriekšējo gadu ļaunprātībām”, kam vajadzēja “atjaunot sociālistisko likumību”. 27. marta amnestija atbrīvoja no ieslodzījuma apmēram 1 200 000 cilvēku (tos, kas bija notiesāti uz laiku līdz 5 gadiem: par amata noziegumiem, darba kavēšanu; kā arī sievietes, kurām bija bērni līdz 10 gadu vecumam un sirmgalvji). Amnestija neattiecās uz kriminālnoziedzniekiem (tiesātiem par bandītismu, slepkavībām), kā arī uz politieslodzītajiem (tomēr kādus 100 000 atbrīvoja). Aprīļa sākumā pārtrauca t.s. “Kremļa ārstu lietu”, turklāt par “nepieļaujamām izmeklēšanas metodēm” apcietināja šīs lietas izmeklētājus. Vasaras sākumā oficiāli nosodīja pēckara politiskos procesus: t.s. “mingrelijas lietu”, “aviatoru lietu”, Mihoelsa slepkavību.

Iekšlietu struktūrās pēc Berijas pavēles sāka “atgriezties pie Ļeņina laika prakses nacionālajās republikās un apgabalos vadošos amatos izvirzīt vietējos kadrus”, krietni ierobežoja IeM Īpašās apspriedes pilnvaras un tiesības. Tika reformēta GULAG sistēma: dažādās ražotnes tika nodotas attiecīgo ministriju pārziņā, ieslodzījuma vietas pārņēma savā ziņā Tieslietu ministrija. Tika pārtrauktas tādas “komunisma triecienceltnes” kā Salehardas-Igarkas dzelzceļš, Baikāla-Amūras maģistrāle, Krasnojarskas-Jeņiseiskas tunelis, Lielais Turkmēnijas kanāls, Volgas-Baltijas ūdensceļš. Jāpiemin, ka Berijas mēģinājumi destaļinizāciju attiecināt arī uz politiku (idejas par “troiku” varas samazināšanu, atcelt beztermiņa izsūtījumu “teroristiem, trockistiem, kontrrevolucionāriem un to atbalstitājiem”) sadūrās ar krasu pārējā CK Prezidija pretsparu. Septembrī AP pieņēma lēmumu par bijušo OGPU kolēģiju, NKVD “troiku”, īpašās apspriedes spriedumu pārskatīšanu. Procesā bija iesaistītas ārkārtīgi daudzas instances, un tas ritēja lēni. Līdz 1955. gadam bija atbrīvoti tikai 88 000 politieslodzītie. Tomēr, ja 1955. gada 1. janvārī GULAGā bija 309 000 politieslodzīto, tad 1959. gada aprīlī to bija vairs 11 000 (t.i. 1,5% no ieslodzīto kopskaita).

Taču Berija sāka jau jaukties ārpus savas ministrijas kompetences: publiski izteicās par varas pārdali un daudzu varas pilnvaru atņemšanu partijai un nodošanu attiecīgajām valsts pārvaldes struktūrām; uzstāja par attiecību normalizēšanu ar Dienvidslāviju, par atteikšanos no ekonomiski neizdevīgās sociālisma celtniecības Austrumvācijā un vienotas, neitrālas Vācijas izveidošanu. Bez tam viņa aktivitātes “ļaunprātību likvidēšanā” un “sociālistiskā taisnīguma atjaunošanā”, kas palielināja tā popularitāti tautā un kā Damokla zobens apdraudēja visus politiskā teātra dalībniekus, jo visi bija lielākā vai mazākā mērā iesaistīti staļiniskajās represijās. Tas, nenoliedzami satrauca pārējos CK locekļus. Partijas vadība centās ne tikai saglabāt neskartu režīmu, bet arī saglabāt un nostiprināt nomenklatūras pozīcijas (kuras līdz tam visai ievērojami apdraudēja un ierobežoja represīvais aparāts).

Vienīgais reālais spēks, ko varēja likt pretī IeM, bija armija, un te Berijas pozīcijas nebūt nebija tās labākās. Armija itin labi atcerējās gan SMERŠ, gan īpašos politvadītājus kara laikā un, visai pareizi, vainoja viņu arī virsnieku represijās. Arī pati iekšlietu ministrija nebija vienota - to plosīja pārmantotās nesaskaņas starp IeM un NKVD struktūrām. Vārdu sakot, no Berijas baidījās un viņu neieredzēja praktiski visi politiskie spēki.

Otrais posms: 1953. gada jūlijs -1955. gada februāris[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc iepriekšējas Maļenkova, Hruščova un Bulgaņina vienošanās 1953. gada 26. jūnijā, CK Prezidija sēdes laikā Beriju apcietināja. “Izpildītāju” lomā bija maršals Georgijs Žukovs un Maskavas kara apgabala vadītājs Kirils Moskaļenko. 2-7. jūlijā jautājumu “par Berijas noziedzīgo pretpartejisko un pretvalstisko darbību” izskatīja CK plēnumā. Aktuālākais bija diskreditēt Berijas kā “reformatora” tēlu. Pamatā viņu apvainoja kadru izmaiņās, amnestijas organizēšanā, IeM orgānu patvaļā, un ārpolitikas iniciatīvās. Hruščovs apvainoja viņu mēģinājumā “nodalīt partiju no varas, ierobežot partijas ietekmi tikai ar kadru jautājumiem”, “atņemt partijai vadošo lomu valstī un uzurpēt varu”. Otrs apsūdzības akcents tika likts uz viņa darbību Staļina laikā - Berijas esot “ieguvis uzticību”, “ielīdis biedra Staļina dvēselē”, apmelojis Molotovu un Mikojanu, bet pēc tā nāves centies visiem līdzekļiem diskreditēt vadoni. Beriju pasniedza kā galveno represiju vaininieku (vainīga nevis sistēma, bet konkrēts “politiskais intrigants”), “divdabi”, ārvalstu izlūkdienestu aģentu. Plēnumā arī notika politisko spēku pārkārtošanās - no kandidāta par CK locekli kļuva Žukovs, kas nozīmēja armijas lomas palielināšanos un Žukova ieiešanu lielajā politikā.

1953. gada decembrī slēgtā Augstākās tiesas sēdē Berija un tā vietnieki tika notiesāti pēc KPFSR KL 58. panta par “Dzimtenes nodevību un teroristisku aktu veikšanu nodevīgā pretpadomju grupā” uz nāvi.

Šajā brīdī uz politikas skatuves nopietni parādījās Hruščovs, kurš “pārtvēra” no Berijas iniciatīvu destaļinizācijas procesā un izmantoja to, lai stiprinātu savas un partijas pozīcijas, likvidētu represīvo struktūru neatkarību. Bet, atšķirībā no Maļenkova, Hruščovs pat netaisījās meklēt alternatīvas valsts pārvaldē. Viņam “Staļina personības kults” bija tikai partijas dzīves normu “pārkāpšana” un pārāk lielā represīvo orgānu loma. Arī paša Staļina kā vēsturiskas personības vērtējumā Hruščovs krita nemitīgās pretrunās no “Staļina ģēnija” slavināšanas līdz “atsevišķu pārspīlējumu” un “trūkumu” konstatācijai. Izskatās, ka “personības kulta laika pārkāpumu” izmeklēšana viņam bija vajadzīga tikai tāpēc, lai likvidētu politiskos sāncenšus. Tieši šādi viņš izmantoja 1954. gadā “Ļeņingradas lietā” apsūdzēto reabilitāciju, kad tika sodīti ar nāvi tās organizētāji Valsts drošības ministrijas (VDM) vadītājs Viktors Abakumovs, tā vietnieki un tika ievērojami sašķobītas Maļenkova kā procesa organizatora pozīcijas.

1954. gada aprīlī VDM tika pārveidota par Valsts drošības komiteju (VDK) Ministru Padomes pakļautībā. Par VDK vadītāju iecēla Hruščova pirmskara draugu Ivanu Serovu (tūlīt pēc Ungārijas notikumiem Serovu nomainīja bijušais komjaunatnes CK 1. sekretārs Šeļepins, bet pēc tā nāca cits bijušais komjaunatnes līderis Semičastnijs). Lielu daļu bijušo vadītāju tika tiesāti, visā pārējā struktūrā notika ievērojama kadru reorganizācija visos līmeņos, veco vadību nomainot ar partijas kadriem. Līdz 1963. gadam vairāk nekā 90% drošības dienestu virsniekus, kuri bija strādājuši Staļina laikā, ietverot arī ārējās izlūkošanas speciālistus, nomainīja ar partijas un komjaunatnes funkcionāriem. Tas ievērojami pazemināja VDK izlūkošanas un pretizlūkošanas darba profesionalitāti, reducējot komitejas darbību sākuma posmā uz visai primitīvu politiskās policijas darbu. Tas pats noritēja Iekšlietu ministrijā, kuru beigu beigās 1960. gada janvārī vispār likvidēja, nododot tās funkcijas republikāniskajām ministrijām.

Partijas lomas, funkciju un varas pieaugums automātiski nozīmēja arī CK sekretāru lomas pieaugumu. Par jauno spēku samēru liecina 1953. gada septembra plēnumā radītais jaunais amats - CK 1. sekretārs - par kuru tika ievēlēts Hruščovs. Te viņa atbalstītāji bija CK sekretariāts, kurš pamatā sastāvēja no tiem nomenklatūras darboņiem, kuri no Prezidija bija izsviesti martā. Tad arī notika pirmā atklātā Hruščova un Maļenkova sadursme: Hruščovs publiski nosauca Maļenkovu par meli, atgādinot tā ziņojumu partijas XIX kongresā par lauksaimniecības uzplaukumu un pārtikas problēmas atrisināšanu.

Cīņa par varu turpinājās, abas puses meklēja sabiedrotos, aizvien krasāk iezīmējās Maļenkova un Hruščova pretstāve. Atklāta krīze sākās 1955. gada janvāra CK plēnumā, kur apsprieda ekonomisko situāciju valstī. Hruščovs uzbruka Maļenkovam par tā “Buharinistiski-Rikoviskajiem” centieniem palielināt investīcijas vieglajā rūpniecībā, lai palielinātu plaša patēriņa preču ražošanu, jo tas samazinātu smagās rūpniecības attīstības tempus. Paralēli presē sākās kampaņa pret “atsevišķiem ekonomistiem”, kuri atļaujas kritizēt smagās rūpniecības prioritāti. Apstrīdēja Maļenkova tēzi, ka 3. Pasaules karā varētu iet bojā visa civilizācija, jo tas veicina cilvēkos bezcerību un neticību neizbēgamajai komunisma uzvarai. Apvainoja valsts interešu nodevībā, uzturot Berijas ideju par vienotas un neitrālas Vācijas izveidošanu. Taču viskonkrētākie bija apvainojumi par sadarbību ar Beriju, “Ļeņingradas lietas” un vēl vairāku 40-50 gadu politisko procesu organizēšanu. Te vissvarīgākais, ka jau Maļenkova līdzdalība represijās bija vērā ņemama apsūdzība. Februārī Augstākās Padomes sesija atcēla Maļenkovu no Ministru Padomes priekšsēdētāja amata un iecēla tajā Bulgaņinu (vakanto aizsardzības ministra posteni ieņēma Žukovs).

Interesanti, ka Maļenkova pozīciju atslābumu momentā izmantoja konservatīvās aprindas satelītvalstīs, mēģinot apturēt destaļinizācijas vēsmas (piemēram, Ungārijā ar līdzīgiem apvainojumiem Rakoši gāza Naģa valdību).

Plēnums paātrināja reabilitācijas procesu, kurā nu jau konkrēti tā tika saistīta ar represēto partijas biedru atjaunošanu partijā (1955.-56. gados represiju tēma un attieksme pret Staļinu kļuva dominējošā ¬ tēma visai aktuāla, jo praktiski jebkurš no elites bija tā vai citādi iesaistīts represijās). Iszūtītajiem sāka izsniegt pases, tos iesaukt armijā. Amnestēja apsūdzētos par sadarbību ar vācu okupācijas iestādēm. Bez tam šis plēnums visai nopietni ietekmēja situāciju arī ekonomikā, konkrēti lauksaimniecībā. Hruščova ietekmes palielināšanās un Maļenkova atbīdīšana ļāva mainīt tendenci reformēt sociālās un ekonomiskās attiecības laukos pret pierasto administratīvi/birokrātisko lauksaimniecības vadīšanu. Neskartās stepes zemes Ziemeļkazahijā, Sibīrijā, Altajā un Dienvidurālos jau pierastajā terminoloģijā tika pasludinātas par komunisma triecienceltni. Paralēli sākās “kukurūzas kampaņa”, kur piespiedu kārtā lika sēt šo kultūru visur, ieskaitot pat Arhangeļskas apgabala ziemeļu daļu.

Trešais posms: 1955. gada februāris - 1958. gada marts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1955. gada 31. decembrī CK Prezidija sēdē, kas bija veltīta represiju jautājumam, tika izveidota izmeklēšanas komisija ar CK sekretāru, akadēmiķi P.Pospelovu priekšgalā. 1956. gada 8. februārī Pospelova komisija iesniedza Prezidijam atskaiti par pretpadomju darbībā apvainotajiem un represētajiem partijas biedriem. Tā kā tuvojās partijas kongress, pamatā diskusijas bija par to, vai runāt par represijām kongresā un kā runāt. Domas dalījās: par ziņojuma publiskošanu bija Aristovs, Šepilovs un Maļenkovs, pret - Molotovs, Vorošilovs un Kaganovičs. Hruščovs bija par ziņojuma nolasīšanu, bet “mīkstinātā” formā, lai “neapgānītu pagātni”, bija pret to, ka visa vaina tika novelta uz Staļinu un VDTK (Valsts drošības tautas komisariāts) aparātu, noklusējot Staļina tuvāko līdzgaitnieku (protams, izņemot pašu Hruščovu) darbību, kā arī nebija paredzēts ziņot par pēckara represijām.

1956. gada februārī Maskavā sanāca PSKP XX kongress. Pēc vadības pārvēlēšanas, atskaišu noklausīšanās, nākošās piecgades plāna apspriešanas un oficiālās kongresa slēgšanas Hruščovs paziņoja par slēgto sēdi naktī no 24. uz 25. februāri, kurā netiks pielaisti ārzemju viesi, bet tiks nolasīts “slepenais ziņojums”.

Ziņojums bija secīgs faktu izklāsts, kas parādīja Staļina “personības kulta” veidošanos un izpausmes. Pamatā bija Staļina autoritārā vadības stila pretstatīšana Ļeņina “demokrātiskajam” vadības stilam. “Kults” veidojies, Staļinam pamazām atkāpjoties no Ļeņina idejām, sākot no tā “politiskā testamenta” noklusēšanas brīža. Staļins tika pasniegts kā bende, kurš iznīcinājis “Ļeņina gvardi”, organizējis Kirova slepkavību, apšāvis XVII kongresa delegātus, vainīgs viltus liecību “izsišanā” no godīgajiem, bet nepatiesi apsūdzētajiem partijas un armijas vadošajiem darbiniekiem. Bez tam Staļins personīgi tika vainots Kaukāza tautu deportācijā, attiecību saraušanā ar Dienvidslāviju un pēckara politisko prāvu “fabrikācijā”. Īpaši tika uzsvērta viņa nekompetence kara laikā, militāro operāciju vadībā (maza nodeva armijai un Žukovam). Spriežot pēc ziņojuma noskaņas, Staļina vaina bija vienīgi pret partijas darbiniekiem, kuri arī bija galvenie represiju upuri. Turklāt cīņa ar trockistiem u.c. “visu nokrāsu” opozīcijām tika atzīta par lielāko un pozitīvāko Staļina sasniegumu. Tas ļāva ignorēt jautājumu par ierindas pilsoņu masu represijām, kolektivizāciju, nerunājot nemaz par sistēmu kā tādu, kurā radās šis “kults”. Sēde netika stenografēta, tika nolemts iepazīstināt ar “pielabotu” ziņojumu partijas pirmorganizācijas, nepublicējot to presē.

Jautājums par vietējo partijas darboņu līdzatbildību represijās, protams, netika apspriests. Tāpēc ziņojuma saturs un ievirze panāca Hruščovam atbalstu no kongresa delegātiem, kas pamatā bija vidējā un augšējā nomenklatūras slāņa pārstāvji (bez tam viņš turpināja turēt savās rokās apsūdzību iniciatīvu, kas garantēja, ka tās nepavērsīs pret viņu un viņa atbalstītājiem). Tomēr tas viss, kaut arī zinām, ka ziņojumā netika atklāta ne desmitā daļa no īstajiem represiju apmjomiem, sabiedrībā radīja bumbas sprādziena efektu. Radās jauna un pie līdzšinējās bezierunu paklausības pieradušās partijas vadības neparedzēta situācija ¬ sabiedrībā destaļinizācijas process stihiski pieņēma tādus apmērus, ka aizgāja daudz tālāk, nekā to bija paredzējuši pasākuma iniciatori. Pagātnes vainas un atbildības apsriešana bija aktuālākā tēma visās partijas un komjaunatnes pirmorganizāciju sapulcēs.

Uzreiz pēc Pospelova komisijas ziņojuma sākās “personības kulta” kritikas kontrole. Lielākie “personības kulta” kritiķi vienā mirklī sāka bremzēt procesu, aicināt nepieļaut “apriešanu”, procesa aiziešanu “pašplūsmā”. Tā, piemēram, par “nepareizu” XX kongresa lēmumu apspriešanu tika izformēta Zinātņu akadēmijas Siltumenerģijas laboratorija, kuras zinātniskie darbinieki savā partijas sapulcē aizgāja pārāk tālu - sāka analizēt “kulta” iemeslus un sistēmu kā tādu. Kritikas robežas tika definētas 1956. gada 30. jūnija CK plēnuma lēmumā “Par personības kulta un tā seku pārvarēšanu”, kas uz tuvākajiem 30 gadiem noteica oficiālo staļinisma un Staļina personības novērtējuma interpretāciju. 1957. gada janvārī/martā par “padomju realitātes apmelošanu” tika notiesāti vairāk nekā 100 cilvēki. Labākajās Staļina laiku tradīcijās tika safabricēta “Krasnopevceva lieta”, kurā 6-10 gadus piesprieda MVU vēstures fakultātes studenti un aspiranti, kuri mēģināja pārrakstīt PSKP vēsturi, kā arī strādāja pie jaunu ideoloģijas nostādņu veidošanas. 1958. gadā tika notiesāti Ļeņingradas zinātnieki R.Pimenovs un B.Vails, par to Hruščova “slepenā ziņojuma” komentāriem.

Tika novilkta krasa šķirtne starp pieļaujamajām “virtuves” sarunām un publisko diskusiju tēmās pieļaujamo.

“Personības kulta” kritika, represēto reabilitācijas sākšanās un paši XX kongresa rezultāti krasi mainīja visu gaisotni valstī, kultūras situāciju literatūrā, mākslā, zinātnē. Tieši te radās pats jēdziens Hruščova atkusnis, kas, kā teica rakstnieks Iļja Erenburgs, pienācis pēc “stindzinošā sala” (lai gan visai trāpīgi šis jēdziens liecina par nepastāvīgumu - pēc atkušņa var nākt salnas). Tika reabilitāti represētie literatūras un mākslas darbinieki, dzīvē atgriezās ne tikai personības, bet pat veselas kultūras jomas. Sāka izdot milzumu literāru un populārzinātnisku mēnešrakstu, sāķa skanēt aizliegto gadsimta sākuma komponistu (Prokofjeva, Šostakoviča) simfoniskā mūzika. Furoru sacēla Solžeņicina romāns “Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē”. Nāca vesela plejāde literatūras un kinematogrāfijas darbu, kas pilnīgi savādāk aplūkoja kara laika notikumus: Šolohova stāsts “Cilvēka liktenis”, Simonova triloģijas pirmā daļa “Dzīvie un mirušie”, Čuhraja filma “Balāde par kareivi”, Kalatozova “Lido dzērves” u.c. Mākslā pilnīgs jaunatklājums jaunajai paaudzei bija no slēgtajiem fondiem izvilktā un izstādītā 20.-30. gadu avangarda glezniecības izstāde (kas nu nemaz neiekļāvās socreālisma tradīcijās). Bet gandrīz vai apvērsumu studentu dzīvē iszauca 1957. gada Maskavas starptautiskais studentu un jaunatnes festivāls, kur būtībā pirmo reizi bija iespēja reāli un nepastarpināti kontaktēt ar ārzemju jaunatnes pārstāvjiem.

Pilnīgi nospiestās humanitārās zinātnes patiesi tika pie “svaiga gaisa malka”. Sāka izdot tādus žurnālus kā “PSRS vēsture”, “PSKP vēstures jautājumi”, “Jaunā un jaunākā vēsture” u.c. Pirmo reizi guva pieeju daļai arhīvu, kas līdz tam bija drošības dienestu pārziņā. Tas izraisīja virkni publikāciju un pētījumu par neseno vēsturi (protams, cenzūras atļautajās robežās). Atļāva publicēt reabilitēto represēto atmiņas par revolūcijas laiku un pilsoņu karu (izņemot trockistu, buharinistu, rikovistu viedokli).

Taču “salnas” pazīmes visu laiku virmoja gaisā, un liecināja par “ziemas” varbūtējo tuvošanos. Tā 1957. gada sākumā par “padomju īstenības nihilistisku atspoguļošanu” asi tika kritizēts Dudinceva romāns “Ne no maizes vien”. Bet īsti skandaloza kļuva “Pasternaka lieta”, kur rakstnieku ne vien izslēdza no rakstnieku savienības, bet arī piespieda atteikties no Nobela prēmijas par romānu “Doktors Živago”. Šis skandāls visai uzskatāmi liecināja gan par atļautā robežām, gan arī par inteliģences gatavību mazākā partijas spiediena ietekmē izrādīt paklausību. 50. gadu beigās jaunā viļņa rakstnieki un dzejnieki sāka patstāvīgi izdot litarārus žurnālus mašīnrakstā ¬ tā radās t.s. “samizdats”, kā opozīcijas domas patvērums un iespēja kaut minimāli izpausties.

Hruščovs pārņēma iniciatīvu ne tikai destaļinizācijas procesa virzīšanā, bet arī rūpēs par iedzīvotāju labklajību. 1956. gada martā pieņēma lēmumu par darbu kolhozniekiem maksāt katru mēnesi, nevis kā līdz šīm reizi gadā. Jūlijā radikāli reformēja pensiju sistēmu. Tagad vecuma pensiju varēja saņemt vīrieši no 60 gadu vecuma, bet sievietes no 55 gadu vecuma. Turklāt valsts pensijas apmērs sasniedza 55-100% no līdzšinējās vidējās algas. (Kolhozniekiem pensijas ieviesa ievērojami vēlāk - tikai 1964. gada rudenī.) No 1957. gada janvāra tika palielināta minimālā alga ražošanā, celtniecībā, transportā, tika noteikts ar nodokļiem neapliekamais ienākumu minimums. Martā samazināja nodokļus strādnieku un kalpotāju ienākumiem. Pārtrauca obligātos valsts iekšējos aizņēmumus no iedzīvotājiem. Darba dienu samazināja līdz 6-7 stundām, bet sestdienās un priekšsvētku dienās tās ilgumu samazināja vēl par 2 stundām. Pirmo reizi vispār tika aizskarts jautājums par darba materiālu stimulēšanu (kas bija pretrunā ar visu līdzšinējo ideoloģiju!). Stājās spēkā rīkojums par darba strīdiem, kas pārtrauca to strādnieku tiesisko vajāšanu, kuri vēlējās mainīt darbu pēc pašu gribas.

Ja vēl 1953. gada rudenī mēģinājumi normalizēt attiecības ar Dienvidslāviju tika izvirzīta kā apsūdzība Berijam, tad jau 1954. gadā Hruščovs, pārvarot Molotova pretestību, pats sāka meklēt kontaktus ar Tito. 1955. gada vasarā ar Dienvidslāviju jau oficiālā līmenī tika panākts izlīgums, un PSRS principā atzina citu valstu tiesības pašām veidot savu sociālisma modeli. Hruščovs uzstājās kā aktīvs destaļinizācijas veicinātājs, taču ne visai ilgu laiku. Pirmās problēmas bija 1956. gada oktobrī Polijā, taču tur status quo tika saglabāts pārrunu ceļā. Taču neizdevās situāciju noregulēt Ungārijā (kur sākās masu demonstrācijas, padomju veidošanās, par premjeru kļuva Naģs ar savu reformu politiku). Te, par spīdi noraidošajai Žukova nostājai, Hruščovs (ar Molotova, Bulgaņina, Vorošilova atbalstu), atmeta jebkādus centienus spēļēt liberālismu un deva rīkojumu Varšavas pakta karaspēkam ieiet Ungārijā un ar spēku apspiest nemierus. Visas liberalizācijas tendences PSRS ārpolitikā tika pārtrauktas, daudz stingrāka kļuva arī ideoloģiskā kontrole valsts iekšienē un visā sociālistiskajā nometnē kopumā. Ar jaunu spēku sākās aukstais karš.

No otras puses, aukstais karš deva zināmu pozitīvu ieguldījumu. Tas parādījās Hruščova orientācijā uz zinātniski tehnisko progresu. Laikā no 1950. līdz 1960. gadam investīcijas zinātnē pieauga 12 reizes. Tieši šajā laikā radās tie pētījumi, par kuriem padomju zinātnieki eksaktajās zinātnēs saņēma Nobela prēmijas. “Atkusnis” ietekmēja arī zinātnieku attiecības ar nomenklatūru. 1955. gada rudenī CK tika sūtīta “trīssimt zinātnieku vēstule”, vērsta pret Lisenko doktrīnu uzspiešanu. Zaļā gaisma tika dota kibernētikai un kvantu mehānikai, bet partijas pārstāvju mēģinājumi apšaubīt šīs nozares saņēma krasu zinātnieku pretsparu. Šajā laikā ievērojami pieauga arī zinātniski pētniecisko iestāžu skaits un pētījumu apjomi. No otras puses, Hruščova izglītības un veselā saprāta trūkums, ticība ideoloģijas brīnumiedarbībai uz sabiedrības, t.sk. arī zinātnes attīstību, kā arī paļaušanās uz “tautas akadēmiķa” Lisenko padomiem ievērojami bremzēja valsts vadības un zinātnes pārstāvju dialogu.

Hruščova populisms, pretrunīgā rīcība, haotiskās idejas ekonomikā, tiekšanās pēc varas, draudošās apsūdzības par piedalīšanos represijās, kā arī cenšanās samazināt valdības pilnvaras, balstoties uz otrā ešelona partijas nomenklatūras darbiniekiem, aizskāra veco partijas vadību. Bez tam notikumi Polijā un Ungārijā, kā arī 6. piecgades plānu neizpildīšana bija ievērojami sašķobījušas Hruščova pozīcijas CK (kur ap Maļenkovu sāka apvienoties partijas opozīcija ¬ Molotovs, Kaganovičs, Vorošilovs u.c.) un popularitāti ierēdniecībā. Hruščovs uzsāka kārtējo reformu kampaņu, lai uzlabotu ekonomisko situāciju un “uzspordinātu” savu tēlu - 10.maija lēmums par ekonomikas decentralizāciju, nozaru pārvalžu monopola likvidēšanu, nododot saimniecības organizēšanu reģionu vadības rokās. Nenoliedzami sākumā bija pozitīvs efekts: tika likvidētas daudzas birokrātiskās barjeras, daudzās dublējošās nozares, samazināta neekonomiskā kravu plūsma, samazināta milzīgā ierēdņu armija (tika likvidētas 10 rūpniecības ministrijas). Taču tas izraisīja arī reģionu noslēgšanos vietējā ekonomikā, kas neļāva vairs efektīvi plānot attīstību valsts mērogā. Tā visa rezultātā 60. gadu sākumā sāka veidot jaunas vertikālās pārvaldes struktūras, un beigu beigās birokrātiskais aparāts bija ievērojami lielāks nekā 1954. gadā.

1957. gada jūlijā Prezidija locekļi pieprasīja sasaukt ārkārtas sēdi. Principā, izmantojot savu vairākumu CK Prezidijā, opozīcijai bija iespēja atkārtot situāciju ar Beriju un atcelt Hruščovu no 1. sekretāra posteņa, gan bez aresta. Maļenkovs apvainoja Hruščovu, ka tas šķeļ Prezidija vienotību, veido pats savas “personības kultu”, zinovjevistiski asociē proletariāta diktatūru ar partijas diktatūru, izsmēja Hruščova ideju tuvākajos gados “panākt un apdzīt Ameriku piena un gaļas sagādē”. Maļenkovu atbalstīja Molotovs, Kaganovičs, Saburovs, Vorošilovs, Bulgaņins, Šepilovs, Pervuhins. Hruščova atbalstītāji izrādījās mazākumā, taču viņu atbalstīja Politbiroja kandidāti, kas kopā ar sekretariātu pieprasīja sasaukt plēnumu (kā to prasīja partijas statūti). Izšķirošā loma bija Žukovam, kurš ar armijas aviāciju steidzami atveda uz Maskavu visus CK locekļus, bet 22. jūnijā plēnumā uzstājās ar apsūdzību (uzrādot dokumentus) par Molotova, Kaganoviča, Maļenkova un Vorošilova līdzdalību represijās. Maļenkova “ekonomiskie” argumenti uz šī fona bija nepārliecinoši. Arī Molotova uzstāšanās, kurš asi kritizēja Hruščova politiku ekonomikā un ārlietās, nepalīdzēja. Plēnums apvainoja opozīciju “antipartejiskumā”, “frakcijas izveidošanā” un viņi visi zaudēja savus amatus (Maļenkovu iecēla par elektrostacijas direktoru, Molotovu - par sūtni Mongolijā, Kaganoviču - par kalnrūpniecības kombināta direktoru). Viņu vietā tika iecelti Hruščova atbalstītāji. Oficiālajā plēnuma lēmumā nepieminēja Molotova, Kaganoviča un Maļenkova līdzdalību represijās.

Tagad vienīgais, kas reāli varēja apdraudēt Hruščova pozīcijas, bija ārkārtīgi pieaugusī armijas ietekme. Bez tam CK Prezidija loceklis, aizsardzības ministrs maršals Žukovs bija vienīgais, kuru nu nemaz neapdraudēja klasiskā un visaptverošā apsūdzība par piedalīšanos represijās. Viņš ne tikai nebija tajās ņēmis līdzdalību, bet arī pats gandrīz tika represēts. Tāpēc viss CK aparāts Hruščova vadībā pievērsās armijas ietekmes samazināšanai. Žukova vizītes laikā Dienvidslāvijā un Albānijā, Hruščovs viņu apvainoja “bonopartismā” un savu kara nopelnu pārvērtēšanā. 1957. gada oktobrī Žukovs tika atcelts no visiem amatiem.

Destaļinizācijas beigas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1958. gada pavasarī beidzās “juku laiks” un destaļinizācija - veidojot jauno valdību, no tās vadītāja amata atcēla N.Bulgaņinu (kurš bija atbalstījis Maļenkova opozīciju), un par Ministru Padomes priekšsēdētāju kļuva Hruščovs. Tas bija viņa pirmais amats valsts pārvaldē ārpus partijas amatiem un, sakoncentrējot savās rokās varu gan valdībā, gan partijā, viņš kļuva par vienpersonisku valsts vadītāju.

Bibliogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Соколов А.К., Тяжельникова В.С., Курс советской истории 1941-1991. – Т.2., Москва, 1999.
  • Бурлацкий Ф.М., Вожди и советники. – Москва, 1990.
  • История России – ХХ век. - Москва, 1997.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]