Dienvidslāvijas Karaliste

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kraljevina Jugoslavija
Краљевина Југославија
Serbu, horvātu un slovēņu karaliste (1918—1929), Dienvidslāvijas karaliste (no 1929)
State Flag of Serbia (1882-1918).svg
 
Flag of the State of Slovenes, Croats and Serbs.svg
1918—1943 Flag of the Democratic Federal Yugoslavia.svg
Flag Coat of arms
Karogs Ģerbonis
Devīze
Kirilicā: Један народ, један краљ, једна држава
Latīņu alfabētā: Jedan narod, jedan kralj, jedna država

"Viena tauta, viens karalis, viena valsts"
Himna
Sajaukums no "Bože pravde", "Lijepa naša domovino", un "Naprej zastava slave"
Location of Dienvidslāvijas karaliste
Pārvaldes centrs Belgrada
Valdība
Karalis
 - 1918—1921 Pēteris I
 - 1921—1934 Aleksandrs I
 - 1934—1941 (trimdā, 1941—1945) Pēteris II
Reģents
 - 1934—1941 Princis Pauls Karadžordževičs
Vēsture
 - Karaliste 1. decembris, 1918
 - Diktatūra 1929. gada 6. janvāris
 - Iebrukums Dienvidslāvijā 1941. gada aprīlis
 - Pasludināta sociālistiska republika 29. novembris, 1945
Iedzīvotāju skaits
 - 1921.g. 11 984 911 
 - 1931. g. 13 934 038 
Nauda Dienvidslāvijas krona (līdz 1920)
Dienvidslāvijas dinārs (no 1920)

Dienvidslāvijas karaliste bija valsts, kas pastāvēja starpkaru periodā no 1918. līdz 1941. gadam Balkānu pussalas rietumu daļā (līdz 1929. gadam saucās Serbu, horvātu un slovēņu karaliste). Tā apvienoja bijušās Serbijas un Melnkalnes karalistes kā arī horvātu, slovēņu un Bosnijas musulmaņu apdzīvotās Austroungārijas impērijas daļas. 1921. gada 28. jūnijā tika pieņemta tā sauktā Vita dienas (pēc pieņemšanas datuma) konstitūcija. Tika ieviests jauns administratīvais iedalījums- 33 provinces (departamenti).

Tā kā apvienotajā valstī mazākumtautības (pārējās, bez serbiem) nesaņēma nekādu autonomiju, karalisti pastāvīgi piemeklēja iekšpolitiskas krīzes. Galvenā pretruna bija starp serbiem un horvātiem. 1928. gada 20. jūnijā tika nāvīgi ievainots Horvātu zemnieku partijas līderis Stepans Radičs un augustā Zagrebā Skupščinas (parlamenta) horvātu deputāti atklāja separātu parlamentu. 1929. gada 6. janvārī karalis Aleksandrs atcēla satversmi, atlaida Skupščinu, arodbiedrības, izformēja tās politiskās partijas, kuras pamatojās uz etniskiem vai reliģiskiem kritērijiem, izveidoja jaunu valdību un vietējo vēlēto amatpersonu vietā iecēla savus darboņus. Karalis pasludināja sevi par vienīgo likumdošanas un pārvaldes iemiesojumu līdz ar to ieviešot karaļa diktatūru. 1929. gada 3. oktobrī valsti oficiāli pārdēvēja par Dienvidslāvijas karalisti. Tika ieviests jauns administratīvais iedalījums- 9 banovinas, kuru robežas pārsvarā nesakrita ar etniskajām robežām. 1931. gada 3. septembrī karalis izdeva jaunu satversmi, kura paredzēja divpalātu parlamenta izveidi. Pirmajās vēlēšanās 1931. gada 8. novembrī uzvarēja jaunizveidotā varas partija. 1932. gada septembrī Horvātijā, Likas reģionā radikālā ustašu organizācija sarīkoja sacelšanos, kuras apspiešana prasīja divas nedēļas. Arī citus Horvātijas rajonus, Bosniju un Slovēniju pārņēma zemnieku nemieru vilnis.[1] Arī nākošajās vēlēšanās 1935. un 1938. gadā uzvarēja valdošā režīma saraksts, tomēr saņemot arvien mazāk balsu.

Horvātu cīņa par autonomiju vainagojās ar panākumiem tikai 1939. gadā noslēdzot tā saukto Sporazum (Vienošanos), saskaņā ar kuru tika izveidota horvātu banovina, kurā ietilpa bijušās Savas un Primorjes banovinas un astoņas no blakus esošajām četrām banovinām atdalītas teritorijas. Tai bija paredzēts savs parlaments un valdība, kuri bija jāieceļ karalim.

Pēc Vācijas spiediena 1941. gada 25. martā karalistes reģents princis Pauls parakstīja Berlīnes-Romas paktu, taču tas izraisīja serbu tautas protestus un 27. martā militārā apvērsumā princis Pauls tika gāzts. Atbildot uz to jau 6. aprīlī Vācijas karaspēks iebruka Dienvidslāvijā un ātri okupēja visu valsti. 10. aprīlī Zagrebā tika pasludināta Horvātijas neatkarīgā valsts. Pārējā Dienvidslāvijas teritorija tika sadalīta starp Vāciju, Itāliju, Ungāriju un Bulgāriju.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Rotčailds, Džozefs. Valstis Viduseiropas austrumos starp diviem pasaules kariem. Zvaigzne ABC. Rīga. 1999. ISBN 9984-17-283-X