Dienvidslāvijas Sociālistiskā Federatīvā Republika

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Socijalistička Federativna Republika Jugoslavija
Социјалистичка Федеративна Република Југославија
Dienvidslāvijas Federatīvā Sociālistiskā Republika
1945 – 1992
Flag Coat of arms
Karogs Ģerbonis
Devīze
Bratstvo i jedinstvo
Himna
Hej, Slaveni
Location of valsts
DSFR (1945.-1992.)
Pārvaldes centrs Belgrada
Valdība
President Josips Brozs Tito
Vēsture
 - Sociālistu režīma dibināšana pēc Dienvidslāvijas Karalistes atbrīvošanas no vācu un itāļu okupācijas. 15. maijs, 1945
 - Likvidēta 1992
Platība
 - 1988 255 800 km²
Iedzīvotāju skaits
 - 1988.g. 23 300 000 
     Blīvums 91,1 /km² 
Nauda dinārs

Dienvidslāvijas Sociālistiskā Federatīvā Republika[1] (DSFR) jeb vienkārši Dienvidslāvija bija sociālistiska valsts Balkānos. Tā bija pēctece Dienvidslāvijas Karalistei. Bosnijā dzīvojošie serbu separātisti, kas vēlējās atdalīšanos no Austroungārijas organizēja tās troņmantnieka Franča Ferdinanda nošaušanu, kas savukārt noveda pie Pirmā pasaules kara, kura rezultātā Austroungārija sabruka - Slovēnijas, Horvātijas un Bosnijas-Hercegovinas reģioni vairs neatradās tās sastāvā. Bosnijas serbi vēlējās pievienoties Serbijai,[nepieciešama atsauce] taču horvāti atbalstīja apvienošanos[nepieciešama atsauce] kā rezultātā tika izveidota Dienvidslāvijas Karaliste. Šīs panslāviskās ievirzes politikā turpinājās arī vēlāk - DSFR laikā.

Dienvidslāvija bija zināmā mērā unikāla starp tā laika Eiropas sociālistiskajām valstīm, jo jau ļoti agri izstājās no alianses ar PSRS. Varšavas pakta valstis (kur toni de facto noteica Maskava) nosodīja Dienvidslāvijas nacionālistiskās ievirzes,[2] jo tās esot bijušas pretrunā ar postulēto internacionālismu (t.i., "Visu zemju proletārieši apvienojieties!") kā rezultātā Dienvidslāvija vairs negribēja atrasties PSRS ietekmes sfērā.

Taču 80. gados izraisījās iekšpolitiska krīze, sākotnējie panslāviskie motīvi tika apšaubīti, veidojās viedoklis, ka "brālības" vietā veidojas serbu hegemonija, ne-serbu vidū pieauga vēlme uz pašnoteikšanos. (Pastāv uzskats, ka šāds viedoklis horvātiem bija jau Dienvidslāvijas Karalistes laikā, taču tie tika iekļauti ar varu.)[3] 90. gados situācija eskalējās asiņainos karos, kuros serbu spēki centās apspiest seperātistus. Pēdējais konflikts - Kosovas krīze - tika atrisināts tikai gadsimtu mijā. Pēdējie kara noziedznieki (piemēram, Ratko Mladičs) tika izdoti Hāgas tribunālam tikai 2011. gada vasarā.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Teritoriju pēc Josipa Broza Tito vadītās Komunistiskās partijas partizānu uzvaras no vācu un itāļu okupācijas pilnībā atbrīvoja 1945. gada 15. maijā.[1] 1945. gada 29. novembrī proklamēta kā Dienvidslāvijas Demokrātiskā Federācija, kas 1946. gadā mainīts uz Dienvidslāvijas Federatīvā Tautas Republika, un vēlāk, 1963. gadā[1] nomainīts uz Dienvidslāvijas Sociālistiskā Federatīvā Republika.

1948. gadā attiecības starp Dienvidslāvijas KP un PSKP tika pārtrauktas, pārtrūka arī Dienvidslāvijas un PSRS ekonomiskie un kultūras sakari. Padomju blokādes un sankciju dēļ Dienvidslāvija attīstīja savu tirgu un diplomātiskās attiecības ar Rietumeiropas valdībām, lai arī tā bija komunistu valsts. 50. gadu vidū tika panākta PSKP un Dienvidslāvijas Komunistu savienības (Dienvidslāvijas KP nosaukums kopš 1952. gada), kā arī PSRS un Dienvidslāvijas attiecību normalizēšanās. Atjaunojās arī Dienvidslāvijas sakari ar citām sociālistiskām valstīm.

Dienvidslāvija bija sociālistiska federatīva republika, kuras sastāvā ietilpa 6 republikas — Bosnija un Hercegovina, Horvātija, Maķedonijas Republika, Melnkalne, Serbija (ar divām autonomajām provincēm - Kosova un Vojevodina), kā arī Slovēnija. Tās pirmā konstitūcija tika pasludināta 1946. gada 31. janvārī, bet 1974. gada 21. februārī tika pieņemta jauna konstitūcija.

1981. gadā notika vardarbīgi protesti Kosovā, kuros tika prasīts vairāk autonomijas. 1986. gadā Slobodans Miloševičs kļuva par serbu komunistu līderi un nostiprināja varu Serbijā. 1990. gadā pēdējais Dienvidslāvijas komunistu kongress nesaskaņu dēļ sašķēlās. Slovēnijā un Horvātijā notika vēlēšanas, kurās uzvarēja antikomunistu spēki. Jūlijā Kosovas deputāti deklarēja savu republiku. Decembrī Slovēnijā notika referendums par neatkarību. 1991. gada oktobrī Slovēnija un Horvātija deklarēja neatkarību, bet Dienvidslāvijas armija iebruka Slovēnijā un Horvātijā. Septembrī neatkarību pasludināja Maķedonija un oktobrī- Bosnija un Hercegovina. Dienvidslāvijas Sociālistiskā Federatīvā Republika beidza pastāvēt un 1992. gada aprīlī Serbija un Melnkalne pasludināja Dienvidslāvijas Federatīvo Republiku.

Pārvaldes sistēma[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Augstākās varas un likumdevējs orgāns bija Dienvidslāvijas skupščina, kas sastāvēja no 2 palātām: Savienības večes un Republiku un novadu večes.[1] Savienības večē bija 220 delegāti (30 no katras republikas un 20 no katra autonomā novada), kurus uz 4 gadiem ievēlēja kopienu skupščinas. Republiku un novadu večē bija 88 delegāti (12 no katras republikas un 8 no katra autonomā novada), kurus deleģēja republiku un novadu skupščinas. Palātām bija dalītā kompetence. Savienības veče noteica ārpolitikas un iekšpolitikas pamatus, pieņēma konstitūciju un izdeva galvenos likumus, kā arī apstiprināja valsts budžetu. Republiku un novadu veče pieņēma likumus par ekonomiskiem jautājumiem. Abas večes kopīgā sēdē izveidoja citus augstākos valsts orgānus. Koleģiāls valsts galva bija Dienvidslāvijas Prezidijs, ko ievēlēja uz 5 gadiem. Tajā bija 1 pārstāvis no katras republikas un autonomā novada; no tiem katru gadu pēc kārtas tika ievēlēts Prezidija premjers un premjera vietnieks. Augstākais valsts pārvaldes orgāns bija Savienības izpildveče — valdība, ko uz 4 gadiem ievēlēja Dienvidslāvijas skupščina. Valdība sastāvēja no premjera, premjera vietniekiem, locekļiem, kuri tika ievēlēti pēc republikas vienlīdzīgas pārstāvības principa, kā arī no savienības sekretāriem u.c. valsts pārvaldes orgānu vadītājiem. Katrai republikai un autonomajam novadam bija sava konstitūcija, trīspalātu skupščina, prezidijs, izpildveče, konstitucionālā tiesa, republikas (novada) tiesa, prokurors, pašpārvaldes tiesību sabiedrības aizstāvis. Vietējie valsts varas orgāni bija kopienu skupščinas, kas sastāvēja no 3 palātām (večēm). Skupščinas ievēlēja kopienas izpildveči un tiesu, iecēla prokuroru un pašpārvaldes sabiedrības aizstāvi. Dienvidslāvijas vēlēšanu sistēma bija visai sarežģīta un balstīta uz delegātu principa. Tiesības vēlēt un tikt ievēlētiem bija pilsoņiem no 18 gadu vecuma. Iedzīvotāji vispārējās, tiešajās un aizklātajās vēlēšanās uz 4 gadiem ievēlēja delegācijas, kuras savukārt deleģēja pārstāvjus uz kopienu skupščinām. Citas skupščinas tika ievēlētas daudzpakāpju vēlēšanās. Delegātu kandidātus Savienības večei izvirzīja Dienvidslāvijas Darba tautas sociālistiskā savienība. Dienvidslāvijas vispārējo tiesu sistēmu vadīja Savienības tiesa, ko uz 4 gadiem ievēlēja Dienvidslāvijas skupščina. Konstitucionālā tiesa kontrolēja normatīvo aktu atbilstību Dienvidslāvijas konstitūcijai un savienības likumiem (14 locekļi, ko uz 8 gadiem ievēlēja Dienvidslāvijas skupščina). Savienības prokuroru uz 4 gadiem iecēla Dienvidslāvijas skupščina. Pārvaldes tiesību sabiedrības aizstāvi uz 4 gadiem ievēlēja arī Dienvidslāvijas skupščina.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Autoru kolektīvs (1991). Enciklopēdiskā vārdnīca. 1. sējums. Rīga: Latvijas Enciklopēdiju redakcija. 141. lpp. ISBN 5899600225.
  2. COMINFORM COMMUNIQUÉ: Resolution of the Information Bureau Concerning the Communist Party of Yugoslavia, June 28, 1948
  3. YUGOSLAVIAN BREAKUP. "When the Croats found that this kingdom, instead of a fraternity of "south Slavs," was merely a mechanism for Serb hegemony, they grew restless and began to move for greater Croat freedom. When the Serbs assassinated the great Croat peasant leader Stefan Radic in 1928, the Croats moved to form a separate Croatia, whereupon the Serb King Alexander established a unitary royal dictatorship and called it "Yugoslavia.""