Dievlūdzēji

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Dievlūdzēji
Mantodea (Burmeister, 1838)
Āfrikas milzu dievlūdzējs (Sphodromantis viridis)
Āfrikas milzu dievlūdzējs (Sphodromantis viridis)
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Posmkāji (Arthropoda)
Klase Kukaiņi (Insecta)
Apakšklase Spārneņi (Pterygota)
Infraklase Jaunspārņi (Neoptera)
Virskārta Prusakveidīgie (Dictyoptera)
Kārta Dievlūdzēji (Mantodea)

Dievlūdzēji, dievlūdzēju kārta (Mantodea) ir spārneņu apakšklases (Pterygota) kārta, kurā ietilpst vairāk kā 2400 mērenajā joslā un tropos dzīvojošas kukaiņu sugas,[1] kas tiek iedalītas apmēram 430 ģintīs un 15 dzimtās. Lielākā daļa sugu pieder dievlūdzēju dzimtai (Mantidae).

Šie kukaiņi savu nosaukumu ieguvuši, pateicoties to tipiskajai "dieva lūdzēja" pozai. To tuvākie radinieki ir prusaku kārtas (Blattodea) kukaiņi - prusaki un termīti. Dievlūdzējus reizēm mēdz sajaukt ar nūjinieku kārtas (Phasmatodea) kukaiņiem un citiem slaidiem kukaiņiem ar garām kājām, piemēram, sienāžiem un siseņiem.

Morfoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dievlūdzēja galvai ir raksturīga trīsstūra forma
Dievlūdzēja priekškājas uzbūve
Dievlūdzēja aizmugurējie spārni ir platāki kā priekšējie, attēlā Eiropas dievlūdzējs (Mantis religiosa)

Lielākā daļa dievlūdzēju ir liela auguma kukaiņi. To ķermeņa garums atkarībā no sugas var būt līdz 11 cm. Galvai raksturīga trīsstūra forma ar lielām acīm, turklāt tā ir ļoti kustīga, spējot galvu pagriezt tā, ka kukainis var saskatīt sev aiz muguras. Dievlūdzējiem ir ļoti laba redze un tie spēj novērtēt ļoti smalkas detaļas līdz 20 metru attālumam. Mutes orgāni vērsti uz leju. Ķermeņa krūšu posms sastāv no 3 daļām, turklāt pirmā daļa, pie kuras stiprinās galva un priekškājas ir slaidāka un garāka kā atlikušās divas, tā ir arī plastiska, nodrošinot galvai un priekškājām citiem kukaiņiem neraksturīgu kustīgumu. Pārējie divi krūšu posmi ir nekustīgi līdzīgi kā citiem kukaiņiem. Arī kakls ir ļoti kustīgs, ļaujot galvu pagriezt par gandrīz 180°.[2] Vēdera posms sastāv no desmit segmentiem. Tēviņiem vēders ir slaidāks, bet mātītēm biezāks un lielāks.

Priekškājas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visiem dievlūdzējiem ir tikai šai kārtai raksturīgas priekškājas, kas tos atšķir no citiem kukaiņiem. Ar abām priekškājām dievlūdzēji spēj satvert un cieši noturēt medījumu. Miera stāvoklī tās vienmēr ir salocītas, atgādinot saliekamos nazīšus. Visām kājām ir 5 daļas. Četrām aizmugurējām kājām pirmās divas daļas - gūžas un skrimslis kopīgi veido nelielu kājas pamatni, bet priekšējām grābējkājām gūža ir apmēram tikpat gara kā ciska. Dievlūdzēja priekškāju slaidajai ciskai un stilbam ir raksturīgi asi, dzelkšņaini izaugumi. Katrs ciskas dzelksnis ir ar asiem zobiņiem jeb robiņiem. Saspiežoties kopā ciskai un stilbam, upuris tiek burtiski uzdurts uz asajiem dzelkšņiem. Kājas pēdējā daļa - pēda sastāv no vairākiem posmiem un diviem nagiem galā.[2] Daļa sugu priekškājas izmanto arī, lai pārvietotos uz priekšu.

Spārni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dievlūdzējiem ir divi pāri labi attīstītu spārnu - priekšējie un aizmugurējie, pateicoties kuriem, dažas sugas spēj nolidot ievērojamus attālumus. Tomēr ir arī izņēmumi, daļai sugu nav spārnu. Kopumā dievlūdzējus atkarībā no to spārnu veida var iedalīt vairākās grupās: garspārnu dievlūdzējos, īsspārnu dievlūdzējos, nepilnīgi attīstīto spārnu dievlūdzējos un bezspārnu dievlūdzējos. Priekšējie spārni parasti ir šauri un ādaini, tie kalpo kā kamuflāžas un aizsargājošie spārni, nosedzot apakšējos spārnus, kuri ir daudz platāki, smalkāki un trauslāki, kā arī caurspīdīgi. Tēviņi ir kustīgāki, bet mātītes smagākas, īsākiem spārniem un tās ļoti reti lido, ja vispār spēj lidot.[2]

Maskēšanās un pašaizsardzības īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dievlūdzēji, pateicoties savam izskatam, saplūst ar vidi un tos ir grūti pamanīt, attēlā Ķīnas dievlūdzējs (Tenodera sinensis)
Kostarikā dzīvojošs dievlūdzējs Pogonogaster tristani
Izbiedēts vai agresīvi noskaņots dievlūdzējs izpleš priekškājas un spārnus, attēlā Vidusjūras dievlūdzējs (Iris oratoria)

Galvenā nozīme dievlūdzēju maskējošam izskatam ir slēpšanās no ienaidniekiem. Izbiedēts tas saslienas pēc iespējas lielāks un izpleš priekškājas un spārnus. Dažām sugām kāju iekšpuses un spārni ir košās krāsās ar spilgtiem rakstiem, radot iespaidu par bīstamību. Dažas sugas turklāt šņāc, izlaižot gaisu no vēdera un arī, ja tas nelīdz, dievlūdzējs var uzbrukt kožot. Lai arī šie kukaiņi var cilvēkam iekost, tie nav indīgi. Dievlūdzējiem nav ķīmiska rakstura aizsardzības un daudzi dzīvnieki - kukaiņēdāji ar tiem barojas, piemēram, dziedošās pūces (Otus), čakstes, vērša vardes (Rana catesbeiana), hameleoni, piena čūskas (Lampropeltis triangulum) un sikspārņi. Lidojot naktī, dažas sugas spēj uztvert sikspārņu eholokācijas signālus un gadījumā, ja signāla intensitāte pieaug, liecinot par sikspārņa tuvošanos, dievlūdzējs pārstāj lidot horizontāli uz priekšu un tā vietā sāk lidot spirālveidā uz leju līdz zemei drošībā.[3]

Lielākā daļa dievlūdzēju ir pasīvi mednieki, kas sēž uz vietas un gaida savus upurus, un to izcilās maskēšanās īpašības tiem ne tikai palīdz slēpties, bet arī medīt. Dievlūdzēji var būt, piemēram, zaļi, lai saplūstu ar koku zaļajām lapām. Tie ne tikai saplūst ar lapu krāsu, bet spēj arī atdarināt lapu trīsuļošanu vējā, ritmiski šūpojoties no viena sāna uz otru, tie atdarina arī zāles stiebriņus vai koka zariņus, ziedus un pat akmeņus. Šūpošanos zinātnieki skaidro arī ar to, ka nelielā kustība ļauj dievlūdzējam arī labāk redzēt, atšķirot objektu no fona.[4] Dažas Āfrikas un Austrālijas sugas spēj mainīt krāsu, piemēram, pēc ugunsgrēka tie kļūst melni, piemērojoties izdegušajai, melnajai zemei.

Uzvedība un barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dievlūdzēji ir plēsīgi kukaiņi, kas pamatā ir aktīvi dienas gaišajā laikā (dažas sugas ir aktīvas nakts laikā, īpaši pretējā dzimuma meklējumos) un kas barojas ar citiem kukaiņiem. Kamēr tie ir maza auguma, dievlūdzēji medī sīkas mušiņas un pie izdevības apēd arī savas sugas vienaudžus. Kļūstot arvien lielākiem, to barošanās ieradumi mainās. Pieauguši dievlūdzēji medī arī nelielas ķirzakas, vardes, čūskas, skorpionus, putniņus, zivis un grauzējus.[2] Tie medī jebko, kas ir pietiekami mazs, lai to nomedītu un pietiekami liels, lai dievlūdzējs tam pievērstu uzmanību. Tas vienmēr cenšas medīt lielāko iespējamo upuri. Lai arī lielākā daļa medī, gaidot upuri uz vietas, dažas sugas medījumu aktīvi meklē un dzenas tam pakaļ, piemēram, dievlūdzēju ģintis Entella, Ligaria un Ligariella. Sugas, kas savus upurus gaida, ir vizuāli saplūdušas ar apkārtējai videi un tās ilgstoši stāv, nemainot pozu. Ja upuris pienāk pietiekami tuvu, dievlūdzējs spēj neticami ātri un asi uzbrukt. Medījums tiek satverts ar priekšējām grābējkājām un, kad upuris pārtrauc pretoties, dievlūdzējs to sāk ēst, ar saviem spēcīgajiem žokļiem to nokožot gabalu pēc gabala, pirmo visbiežāk apēdot galvu. Tomēr upuris var tikt apēsts no jebkura gala un pat sākot no vidus.[5]

Satiekoties ar ienaidnieku vai konkurentu, dievlūdzēji ieņem agresīvu pozu - tiek izplesti spārni un priekškājas, tās vēršot uz priekšu, bet vēdera gals tiek sasliets gaisā. Ja tas neiespaido pretinieku, dievlūdzējs vai nu metas agresīvā cīņā, vai, ja pretinieks ir spēcīgāks, aizlido uz citu vietu. Arī, lai pievērstu mātītes uzmanību, tēviņš mēdz saslieties un izplest spārnus.

Seksuālais kanibālisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nebrīvē dievlūdzējiem ir plaši novērojams seksuālais kanibālisms, savvaļā tas nenotiek tik bieži, bet arī reizēm ir novērojams. Mātīte uzsāk tēviņa apēšanu, iekožoties tam galvā (līdzīgi kā dievlūdzēji apēd savu parasto upuri), un, ja pārošanās jau ir sākusies, aizkostais tēviņš devīgāk atdod spermu. Dievlūdzēji ir ļoti labi apkārtnes vērotaji un redzētā analizētāji. Laboratorijās, kurās tos novēro, dievlūdzēji pamana vismazāko izmaiņu un uz to reāģē. Tā var būt pat tikai zinātnieku pārvietošanās pa telpu vai pēkšņa spilgta gaisma. Eksperimentos ir noskaidrojies, ja novērošanu veic ar video kamerām un dievlūdzēji ir paēduši, pārošanās notiek bez kanibālisma pazīmēm. Piemēram, Ķīnas dievlūdzēja tēviņš mātītei tuvojas ar īpašu deju, tādējādi novēršot mātītes uzmanību no ēšanas uz pārošanos.[6] Šāda deja ir novērota arī citām dievlūdzēju sugām, bet ne visām.

Zinātnieki cenšas izskaidrot seksuālo kanibālismu un tam ir vairāki skaidrojumi. Viena no versijām ir tāda, ka kanibālisms veicina pārošanos tikai ar spēcīgākajiem tēviņiem. Ir novērots, ka ļoti izveicīgs tēviņš spēj sapāroties arī ar izsalkušu mātīti un palikt dzīvs, turklāt to darīt atkārtoti ar citām mātītēm. Atrodoties uz izsalkušas mātītes muguras, pieaug pārošanās ilgums un attiecīgi apaugļošanās kvalitāte. Visbīstamākais brīdis ir pēc pārošanās akta, kad tēviņam ir jāpamet mātītes mugura (visbiežāk mātīte nomedī tēviņu tieši šajā brīdī). Lai izvairītos no apēšanas, tēviņš nogaida piemērotako brīdi muguras atstāšanai. Līdz ar to, pārojoties ar izsalkušu mātīti, pārošanās process ir garāks, bet pārojoties ar paēdušu un mierīgu mātīti, pārošanās ir daudz īsāka.[7][8]

Dzīves cikls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dievlūdzēja olu kapsula

Pārošanās sezona mērenajā joslā sākas rudenī. Pārošanās brīdī tēviņš uzrāpjas uz mātītes muguras un apķer ar priekškājām tās krūšu posmu, piespiežot spārnus. Tad tas arkveidā izliec savu vēdera posmu un ievada spermu īpašā kambarī, kas atrodas mātītes vēdera posma galā. Vienā dējumā atkarībā no sugas mātīte izdēj 10 - 400 olas. Olas tiek ieslēptas īpašā, putojošā masā, kas tiek saražota no vēdera dziedzeru izdalījumiem. Masa ar laiku nocietē, tādējādi olas ir paslēptas drošā kapsulā. Atkarībā no sugas mātīte šo olu kapsulu var piestiprināt gan pie horizontālas virsmas, gan pie augiem, gan noglabāt zemē. Neskatoties uz kapsulas izturību, daudzi dzīvnieki meklē šīs kapsulas, īpaši dažas parazītiskās lappseņu sugas. Dažām dievlūdzēju sugām mātītes apsargā savas olu kapsulas.

Dievlūdzējiem attīstoties ir raksturīga nepilnā pārvērtība - tie attīstoties iziet caur trīs metamorfožu stadijām: ola, nimfa un pieaudzis īpatnis - imago. Nimfas un pieaugušo kukaiņu uzbūve ir ļoti līdzīga - atšķirība ir tā, ka nimfa ir mazāka un, kamēr tā ir ļoti maziņa, tai nav spārnu, kā arī funkcionējošu dzimumorgānu. Reizēm nimfām ir atšķirīga krāsa nekā pieaugušajiem kukaiņiem. Ir sugas, kuru nimfas ārēji atgādina skudras. Nimfai augot, tā ik pa laikam izlien no vecās ādas, kas tai kļuvusi par šauru. Ārējā apvalka nomaiņa atkarībā no sugas var būt 5 - 10 reizes. Pēdējo reizi nomainot ādu, kukainim ir spārni (lai gan ir arī bezspārnu vai īsspārnu sugas). Tropos pieaugušu dievlūdzēju mūža garums ir apmēram 10 - 12 mēneši, bet dažas sugas nebrīvē izdzīvojušas līdz 14 mēnešiem. Mērenajā joslā mātītes un izdzīvojušie tēviņi ziemas periodā iet bojā.[9]

Izmantojamība lauksaimniecībā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dievlūdzēji kā plēsīgi kukaiņi, kas pamatā barojas ar citiem kukaiņiem, ir vērtīgs ekoloģiskais veids kā cīnīties ar kaitēkļiem dārzā. Bioloģiskās lauksaimniecības zemnieki cenšas savos dārzos ieviest dievlūdzējus. Mērenajā joslā rudeņos dažās valstīs var lauksaimniecības veikalos nopirkt dievlūdzēju olu kapsulas, kas savāktas savvaļā. Ja olu kapsula pārziemo, nimfas izšķiļas vēlu pavasarī vai vasaras sākumā. Nimfām ir ļoti liela apetīte un parasti tās, ja nevar atrast citu neliela izmēra barību, apēd viena otru. Katru gadu tiek pārdoti vairāki desmiti tūkstoši dievlūdzēju olu kapsulu.[10]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sārtais orhideju dievlūdzējs (Hymenopus coronatus) piemērojies orhidejas ziedu izskatam

Dievlūdzēju kārta (Mantodea)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Mantodea Species File Online
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 Prete, Fredrick R. (1999). The praying mantids. Baltimore, MD: Johns Hopkins University. pp. 27–29,101–103. ISBN 0-8018-6174-8.
  3. Yager, D., May, M. (1993) Coming in on a Wing and an Ear. (Cover Story). Natural History 102.1: 28.
  4. O'Dea, JD. Eine zusatzliche oder alternative Funktion der 'kryptischen' Schaukelbewegung bei Gottesanbeterinnen und Stabschrecken (Mantodea, Phasmatodea). Entomologische Zeitschrift, 101, Nr. 1/2, 15 January 1991, pp. 25–27.
  5. Beckman, N. and Hurd, L. E. (2003). "Pollen feeding and fitness in Praying Mantids: The vegetarion side of a tritrophic predator". Environmental Entomology 32 (4): 881. doi:10.1603/0046-225X-32.4.881
  6. Liske, E. and W. J. Davis (1984). "Sexual behaviour of the Chinese praying mantis". Animal Behaviour 32 (3): 916. doi:10.1016/S0003-3472(84)80170-0
  7. J. P. Lelito and W. D. Brown (2006) Sexual conflict in a praying mantis. The American Naturalist 168
  8. Lelito JP, Brown WD (2006). "Complicity or Conflict over Sexual Cannibalism? Male Risk Taking in the Praying Mantis Tenodera aridifolia sinensis". The American naturalist 168 (2): 263–9. doi:10.1086/505757. PMID 16874635
  9. Praying Mantis Egg Cases
  10. Guardians of my Garden

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]