Divpadsmit ciltis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Divpadsmit cilšu apdzīvotā teritorija 12-11 gs. p.m.ē.

Divpadsmit ciltis, Bībelē aprakstītās seno izraēļu ciltis, kas bija patriarha Jēkaba (ko sauca arī par Izraēlu) dēlu pēcnācēji. Pēc aiziešanas no Ēģiptes verdzības, Mozus un pēc tam Jozua katrai ciltij piešķira zemi iekarotajā Apsolītajā zemē. Seno izraēļu dalīšana ciltīs faktiski izzūd līdz ar desmit ziemeļu cilšu veidotās Izraēlas karalistes un divu dienvidu cilšu veidotās Jūdejas karalistes iznīcināšanu un lielas iedzīvotāju daļas izsūtīšanu trimdā.

Izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Patriarham Jēkabam bija divpadsmit dēli un daudzas meitas. Viņa dēlus sauca Rūbens, Simeons, Levijs, Jūda, Isašars, Zebulons, Jāzeps, Benjamins, Dans, Naftalijs, Gads un Ašers.[1] Kad Jozefam bija 17 gadi, viņa brāļi viņu pārdeva verdzībā, un laika gaitā Jozefs kļuva par Ēģiptes pārvaldītāju. Pēc aptuveni divdesmit gadiem Jozefs aicināja savu tēvu un brāļus ar visām ģimenēm pārcelties no bada plosītās Kanaānas uz Ēģipti.

Laika gaitā Izraēla bērnu skaits ievērojami pieauga, taču viņi saglabāja spēcīgas savstarpējās saites ar citiem sava senča pēcnācējiem, un tādējādi izveidojās divpadsmit ģimeņu grupas, kas tiek sauktas par ciltīm. Jozefa dēlus Efraimu un Menassi Jēkabs adoptēja, un tādējādi faktiski bija trīspadsmit ciltis, no kurām divpadsmit saņēma zemi, bet trīspadsmitā - Levija cilts, zemi nesaņēma, un kalpoja kā Dieva priesteri, levīti.

Cilšu konfederācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz pat vienotas Izraēlas karalistes izveidošanai ciltīm nebija vienota valdnieka, bet tās veidoja vaļīgu konfederāciju. Kā rakstīts Soģu grāmatā[2], konfliktu un kara laikā tās izvēlējās kopēju, īslaicīgu vadoni jeb soģi, kas izšķīra cilšu strīdus bet galvenokārt cīnijās pret kanāaniešiem un filistiešiem. Pēdējais no soģiem, Samuēls, pēc cilšu vecāko lūguma[3] izvēlējās pirmo Izraēlas karali, Saulu no Benjamina cilts.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]