Djego Velaskess

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Las Meninas, 1656—57, 318 x 276 cm, Prado

Djego Velaskess (Diego Rodríguez de Silva y Velázquez) (1599. gada 6. jūnijā Seviļā, miris 1660. gada 6.augustā Madridē) bija spāņu baroka laikmeta gleznotājs. Viens no reālisma glezniecības pamatlicējiem un psiholoģiskā portreta žanra radītājiem glezniecībā. Velaskesa mākslai raksturīgs dabiskuma apvienojums ar formu monumentalitāti, personāžu patiesa izpratne un liela cilvēkmīlestība.

Bērnība un jaunības gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Velaskess piedzima 1599. gada 6. jūnijā Seviļā kā vecākais no sešiem bērniem (par viņa 4 brāļiem un māsu nekas nav zināms). Viņa tēvs Huans Rodrigess bija advokāts, kas cēlies no portugāļu dzimtas, kas pirms 100 gadiem bija pārcēlusies uz Spāniju no Porto.

Djego tika mācīts mājās. Tēvs vēlējies, lai viņš pievērstos literatūras vai tiesību karjerai, tāpēc pastiprināti apguva valodas un filozofiju, bet, redzot dēla patiku pret gleznošanu, neliedza viņam to darīt.

Pirmais, pie kā Velaskess apguva gleznošanu, bija Francisko Herera Vecākais, bet 1611. gadā 12 gadu vecumā Djego tika atdots apmācībā pie gleznotāja Francisko Pačeko. Velaskess ieguva pie viņa labu profesionālo sagatavotību un, būdams apveltīts ar spilgtu māksliniecisko individualitāti, uzsāka patstāvīgu daiļrades ceļu. Abus māksliniekus spēcīgi bija ietekmējusi 16. gadsimta holandiešu reālistu daiļrade, tādēļ arī savam audzēknim tie mācīja it visā sekot dabai.

Sākumposmā, vēl darbodamies Seviļā, Velaskess pievērsās sadzīviskajam žanram, gleznojot vienkāršas ikdienas ainiņas un atveidojot vietējo ļaužu tipāžu.

1617. gadā Velaskess tika uzņemts Seviļas mākslinieku korporācijā, kas deva viņam iespēju izveidot pašam savu mākslinieka darbnīcu un sākt pieņemt gleznu pasūtījumus.

1617. gadā Velaskess apprecējās ar Francisko Pačeko meitu Huanu. Viņu laulībā piedzima 2 meitas — jaunākā nomira jau agrā bērnībā, bet vecākā — Franciska, apprecējās ar gleznotāju Huanu Batistu del Maso.

Dzīve Madridē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1622. gadā Velaskess devās uz galmu Madridē, kur gandrīz uzreiz gūva panākumus, bet Spānijas karalis Filips IV piešķīra Velaskesam stipendiju darbam, un Velaskess kļūva par Spānijas galma mākslinieku. Filipa IV galmā Velaskess nostrādāja gandrīz četrdesmit gadu, līdztekus gleznošanai pildīdams vēl arī daudzus citus pienākumus.

Galma mākslinieka statuss noteica Velaskesa daiļrades ievirzi. Viņš gleznojis lielākoties reprezentatīva tipa portretus. It īpaši daudz viņš gleznojis karali un viņa ģimenes locekļus.

Pusmūža gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1629. gadā gleznotājs devās uz Itāliju, kur pavadīja 3 gadus, lai iepazītos ar antīkajiem mākslas darbiem. Šo valsti viņam bija ieteicis apmeklēt gleznotājs Pīters Pauls Rubenss, kurš 1628. gadā bija ieradies Madridē un saticies ar mākslinieku.

17. gs. 30. un 40. gadi bija ražīgākais periods Velaskesa daiļradē. Šajā laikā viņš uzgleznoja ļoti daudz darbu par visdažādākajām tēmām. Zināmā mērā tas saistīts ar nepieciešamību izrotāt divas jaunas celtnes: karaļa vasaras rezidenci un medību namiņu Madrides apkaimē, kā arī ar augošo popularitāti, ko pavadīja neskaitāmi pasūtījumi. Līdz ar to Velaskesam nekad nebija jāpieņem baznīcas pasūtījumi.

1648. gadā Velaskess otro reizi devās uz Romu un apmeklēja Romas pāvestu, kurš pieņēma mākslinieka piedāvājumu un pozēja savam portretam.

Mūža nogale[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1659. gadā Velaskesam tika piešķirts Santjago ordenis, kas ir viens no augstākajiem apbalvojumiem Spānijā.

1660. gadā, atgriezies Madridē no Francijas, mākslinieks saslima ar plaušu karsoni. Viņš saprata, ka viņam drīz būs jāmirst, tāpēc uzrakstīja savu testamentu.

Velaskess mira 1660. gada 6. augustā. Viņš tika apglabāts Sanhuanas baznīcas kapsētā un pēc 8 dienām nomira arī viņa sieva Huana, kas tika apglabāta viņam līdzās. Diemžēl šī baznīca 1811. gadā tika sagrauta, tāpēc tagad Velaskesa apbedījuma vieta vairs nav zināma.

Gleznošanas tehnika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Velaskess bija izcils kolorists. Viņš lietoja nedaudz krāsu pigmentu, kurus spēja sajaukt tā, ka radās neiedomājami daudzveidīgs toņu klāsts. Viņa iemīļotākie toņi bija sarkanais un pērļu pelēkais jeb perlamutra tonis.

Interesanti Velaskess gleznoja fonus: tie ir vai nu pilnīgi neitrāli un tumši, lai izceltu darba galveno objektu, kas parasti ir gaišos pasteļtoņos, vai arī ļoti oriģināli gleznota ainava. Kopumā gleznot augstmaņu parādes portretu fonā ainavu (it īpaši, ja persona tēlota medībās vai izjādēs) skaitījās standarts.

Velaskesa ainavas lielāko daļu parasti aizņēma pelēcīgi caurspīdīgas debesis ar strauji skrejošiem zilganzaļiem mākoņiem, kas gan triepiena, gan toņu ziņā atgādina impresionistu manieri.

Kaut arī Velaskess ilgus gadus atradās galma dienestā, viņš savā daiļradē nezaudēja uzticību mākslas demokrātiskajiem principiem, saglabāja mīlestību pret vienkāršajiem cilvēkiem. Spāņu tautas tēlus viņš ienesa pat mitoloģiska rakstura gleznojumos.

Velaskesam bija maz mācekļu un sekotāju. Viņa mākslas tradīcijas jaunu atdzimšanu piedzīvoja tikai 18. gadsimta beigās cita spāņu mākslinieka - Fransisko Goijas daiļradē. Vēlāk, jau 19. gadsimtā, Velaskesa mantojumu sāka studēt plašāk, un tas atstāja ietekmi uz daudziem māksliniekiem dažādās zemēs, it īpaši Francijā.(Delakruā, Kurbē, Manē)

Eduārs Manē uzskatīja Velaskesu par visu laiku izcilāko gleznotāju. Velaskesa gleznu motīvus savā daiļradē izmantojuši Pablo Pikaso un Salvadors Dalī. Velaskesa gleznas atrodas pasaules slavenākajos mākslas muzejos.