Dmitrijs Šostakovičs

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Dmitrijs Šostakovičs
Дмитрий Дмитриевич Шостакович
Šostakovičs 1942. gadā.
Šostakovičs 1942. gadā.
Personīgā informācija
Dzimis 1906. gada 25. septembrī
Valsts karogs: Krievija Sanktpēterburga, Krievijas impērija
Miris 1975. gada 9. augustā (68 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Maskava, Krievijas PFSR, PSRS
Profesionālā informācija
Stils Romantiskā mūzika, laikmetīgā mūzika
Žanrs Simfonija, koncerts, svīta, stīgu kvartets, klaviermūzika, opera, balets, koru mūzika, filmu mūzika
Tehnika Atonalitāte, hromatiskā gamma
Mācības Sanktpēterburgas konservatorija
Skolotāji Aleksandrs Glazunovs, Leonīds Nikolajevs, Maksimilieams Šteinbergs, Nikolajevs Sokolovs, Aleksandrs Osovskis
Apbalvojumi PSRS:
Sociālistiskā darba varonis, Oktobra Revolūcijas ordenis, Darba Sarkanā Karoga ordenis, Tautu Draudzības ordenis, PSRS Tautas mākslinieks, Ļeņina prēmija, PSRS Valsts prēmija
Citi:
Oskara nominācija par labāko oriģinālmūziku filmai, Karaliskās Filharmoniskās Biedrības zelta medaļa, Austrijas Republikas goda zīme, Leonī Soninga Mūzikas Balva

Dmitrijs Šostakovičs (krievu: Дмитрий Дмитриевич Шостакович; dzimis 1906. gada 25. septembrī [v.s. 12. septembrī], miris 1975. gada 9. augustā) bija krievu komponists Padomju Savienības laikā. Tiek uzskatīts, ka viņš ir labākais simfoniju komponists 20. gadsimta vidū. Viņš arī bija lielisks stīgu kvartetu komponists. Šostakovičs lielāko daļu dzīves nodzīvoja Padomju Savienībā, kad tās diktators bija Josifs Staļins. Tādēļ tas iespaidoja viņa izpaušanos, jo viņš nevarēja komponēt skaņdarbus, kuri neatbilstu Padomju Savienības ideoloģijai.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Agrīnā komponista karjera[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šostakovičs piedzima 1906. gadā Sanktpēterburgā Krievijas Impērija. Šostakovičs uzsāka apgūt klavierspēli astoņu gadu vecumā, un jau ar pirmajām klavierstundām varēja pamanīt, ka zēnam ir īpašs talants mūzikā.[1] Trīspadsmit gadu vecumā Šostakovičs uzsāka mācības Sanktpēterburgas konservatorijā. Sākotnēji Šostokovičs darbojās gan kā komponists, gan kā pianists. Pirmais vērā ņemamais panākums komponista karjerā bija 1. simfonijas sarakstīšana un tās pirmatskaņojums 1926. gadā. Simfonija atstāja lielu iespaidu uz vairākiem tolaik pasaulslaveniem diriģentiem, to vidū arī Leopoldu Stokovski un Bruno Valteru. Drīz vien Šostakovičs izvēlējās vairs neuzstāties kā pianists, bet koncentrēties vairāk uz mūzikas komponēšanu, lai gan Šostakovičs mēdza vēl joprojām izpildīt daudzus savus komponētos darbus. Gadu vēlāk Šostakovičs sakomponēja arī 2. simfoniju.

1927. gadā Šostakovičs uzsāka tuvas attiecības ar Ivanu Solertinski, kļūstot par draugiem līdz pat Solertinska nāvei 1944. gadā. Solertinskis iepazīstināja Šostakoviču ar Gustava Mālera daiļradi. Šostakovičam Mālers kļuva par ļoti lielu ietekmes avotu. Iespaidojoties no Mālera mūzikas, krievu komponists sarakstīja ļoti daudzus savus vēlākos darbus, to vidū arī 4. simfoniju. 1932. gadā Šostakoviču apprecējās ar savu pirmo sievu Ninu Varzaru.

Vidējais posms un padomju varas apsūdzības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnēji Padomju Savienībā par Šostakoviča daiļradi izturējās diezgan pozitīvi. Problēmas sākās ap 1935. gadu, kad īsi pēc operas "Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta" (Леди Макбет Мценского уезда) sacerēšanas Šostakoviča mūzika sāka neatbilst Padomju Savienībai pieņemtajām normām. Mūzikā bija vērojama liela modernisma ietekme, darbi bija pārāk ekspresīvi, tajos bija vērojams pārāk liels dramatisms, saasinātas izjūtas — no brutalitātes līdz traģismam, turklāt tiem trūka izsmalcinātības. Tiem tika piedēvēts formālisms.[2] Šostakovičs saņēma kritiku un dažādas apsūdzības no padomju ideoloģiju uzturošām iestādēm, kas kontrolēja sabiedrisko domu. Šajā laikā padomju antišostakoviča propogandas dēļ komponista ienākumi saruka pat četrkārtīgi. Ideoloģiskās kontroles dēļ līdz pat 1961. gadam tika atcelts 4. simfonijas pirmatskaņojums.

Šostakoviča 5. simfonija, kas tika atskaņota 1937. gadā, bija daudz konservatīvāk veidota, tādēļ atkal spēja gūt lielus panākumus. Šostakovičs šajā laikā pievērsās arī kamermūzikai, kas ļāva izpausties muzikāli daudz brīvāk, jo atšķirībā no simfonijām, tolaik padomju sabiedrībā kamermūzika nebija tik ļoti kanonizēta kā, piemēram, simfoniskā mūzika.

Sākoties 2. pasaules karam, Šostakovičs savu labvēlīgo statusu Padomju Savienībā spēja atgūt. Viņš sacerēja vairākos padomju ideoloģiju slavinošus skaņdarbus. To vidū bija arī viņa sacerētā "Svīta somu tematikai" (Сюита на финские темы), kas bija paredzēta kā svētku dziesma atskaņošanai pēc Padomju Savienības uzvaras pār Somiju Ziemas karā tajā brīdī, kad padomju karaspēks soļos Helsinku ielās. Pēc Padomju Savienības nosacīti traģiskā kara iznākuma šī svīta netika atskaņota līdz 2001. gadam,[3] tāpat arī pats Šostakovičs neatzina savu autorību šim darbam.[4]

Pēc Vācijas iebrukuma PSRS Šostakovičs kādu laiku turpināja uzturēties Ļeņingradā, kur sāka darbu pie 7. simfonijas. Trīs nedēļas pēc tam, kad sākās Ļeņingradas blokāde, Šostakovičs pārbēga uz Samaru (toreizējo Kubiševu), kur pabeidza 7. simfoniju. Tā bija veltīta Ļeņingradai un tās noturēšanai no Vācijas karaspēka (Ļeņingradas blokādei), simbolizējot Padomju Savienības pretošanos un spēku cīņā ar toreizējo pretinieku. 7. simfonijai bija ļoti labi panākumi ne vien PSRS, bet arī ārzemēs, un tā kļuva par vienu no ievērojamākajām un slavenākajām Šostakoviča simfonijām.

1943. gadā Šostakovičs pārvācās uz Maskavu, kur tapa, iespējams, viņa vistraģiskākā simfonija — 8. simfonija. 8. simfonija, salīdzinot ar kontrastiem pilno 7. simfoniju, bija pārāk "tumša" un atainoja Šostakoviča mūzikā vēl nepieredzētas, drūmas un vardarbīgi ekspresīvas sajūtas, līdz ar to tika aizliegta līdz pat 1956. gadam.

1948. gadā pēc Ždanova doktrīnas izveides un nosacījumiem Šostakovičs atkal tika atzīts par vainīgu formālismā. Lielākā daļa viņa skaņdarbu Padomju Savienībā tika aizliegti, viņa ģimenei tika atņemtas sociālās privilēģijas un viņš tika publiski piespiests atzīt savu vainu un izteikt nožēlu par izdarīto. Nākošos gados krievu komponists bija spiests sacerēt mūziku kinofilmām, lai varētu nodrošināt sev iztiku.

Vēlākajos gados padomju represijas tika mazinātas. It īpaši pēc Josifa Staļina nāves 1953. gadā, kad Šostakovičs par godu Staļinam laida klajā 10. simfoniju. Tā sastāvēja no vairākiem muzikāliem citātiem un kodiem, tāpat arī tiek uzskatīts, ka neparastā otrā simfonijas daļa ir paša Staļina muzikāls portrets.

1954. gadā Šostakovičs sarakstīja arī "Svētku uvertīru" (Festive Overture), kas vēlāk tika lietota kā titulmūzika 1980. gada Vasaras Olimpiskajās spēlēs.[5]

Pievienošanās komunistu partijai un dzīves vēlākie gadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1960. gads nesa pārmaiņas Šostokoviča dzīvē — viņš pievienojās komunistiskajai partijai. Šis viņa solis tika uzņemts daudznozīmīgi: gan kā gļēvuma izrādīšana, gan kā pakļaušanās politiskajam spiedienam, gan kā Šostakoviča brīvas gribas rīcība. Padomju Savienības varas aparāts šajā laikā pēc Staļina nāves vairs nebija tik represīvs, tāpēc fakts par pievienošanos komunistiskajai partijai tobrīd vairs tik lielā mērā nenozīmēja vardarbīgā režīma atbalstīšanu; ir arī ziņas, ka šī rīcība esot novedusi komponistu līdz asarām,[6] un viņš ir arī atzinies savai tobrīdējai sievai Irinai, ka ir šantažēts.[7]

Pēc pievienošanās komunistu partijai Šostakovičs nolēma pildīt pirms tam solīto un pagodināt Ļeņinu, uzrakstot viņam veltītu skaņdarbu. Šostakoviča 12. simfonija, kas attēloja boļševiku revolūciju, tika pabeigta 1961. gadā un veltīta Ļeņinam. Simfonijai tika dots arī alternatīvais nosaukums — "1917. gads".[8]

Ap šo laiku Šostakoviča veselība sāka pasliktināties. No 1958. gada Šostakovičs sāka ciest no vispārēja bezspēka stāvokļa, tā dēļ viņš vairs nevarēja spēlēt klavieres. Vēlāk tas tika diagnosticēts kā poliomielīts. Viņu arī piemeklēja divas sirdstrikas 1965. un 1971. gadā. Tāpat vairāku nespēka kritienu rezultātā viņš lauza abas kājas. Neskatoties uz savu slikto veselību, Šostakovičs neatteicās no smēķēšanas un regulāras alkohola (it īpaši degvīna) lietošanas.

Šostakovičs nomira 1975. gadā no plaušu vēža. Viņš tika apglabāts Novodevičjes kapos.

Ievērojamākie skaņdarbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Simfonijas

Koncerti

Stīgu kvarteti

Operas

Baleti

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Fay, Laurel (2000). Shostakovich: A Life. Oxford University Press, 7. lpp. ISBN 0-19-513438-9. (angliski)
  2. McBurney, Gerard (2002). Whose Shostakovich?. In Hamrick Brown, Malcolm (red). A Shostakovich Casebook. Indiana University Press, 287. lpp ISBN 0-253-21823-3. (angliski)
  3. Shostakovitshin kiistelty teos kantaesitettiin. mtv3.fi (2001. gada 1. septembris). Atjaunināts: 2011. gada 18. maijs. (somiski)
  4. Edwards, Robert (2006). White Death: Russia's War on Finland 1939–40. Londona: Weidenfeld & Nicolson, 98. lpp. ISBN 0-297-84630-2. (angliski)
  5. 1980 Summer Olympics Official Report from the Organizing Committee, vol. 2 (PDF). Atjaunināts: 2007. gada 16. oktobris. (angliski)
  6. Ho, Allan; Dmitry Feofanov (1998). Shostakovich Reconsidered. Toccata Press, 390. lpp. ISBN 0-907689-56-6. (angliski)
  7. Manashir Yakubov, programmas piezīmes 1998. gada Šostakoviča sesijām Barbikanā, Londonā.
  8. MacDonald, Ian (1990). The New Shostakovich. Northeastern University Press, 247. lpp. ISBN 1-55553-089-3. (angliski)

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ardov, Michael (2004). Memories of Shostakovich. Short Books. ISBN 1-904095-64-X.
  • Brown, Malcolm Hamrick (2004). A Shostakovich Casebook. Bloomington: Indiana University Press, 2004.
  • Dermoncourt, Bertrand, Dimitri Chostakovitch, Actes Sud, Parīze, 2006.
  • Fanning, David. (1995) Shostakovich Studies. Cambridge University Press, Ņujorka.
  • Fay, Laurel (1999). Shostakovich: A Life. Oxford University Press. ISBN 0-19-513438-9.
  • Ho, Allan un Feofanov, Dmitry (1998). Shostakovich Reconsidered. Toccata Press. ISBN 0-907689-56-6.
  • MacDonald, Ian (1990). The New Shostakovich. Northeastern University Press. ISBN 1-55553-089-3.
  • Meyer, Krzysztof, Dimitri Chostokovitch, Fayard, 1994. ISBN 978-2-213-59272-5.
  • Shostakovich, Dmitri un Glikman, Isaak (2001). Story of a Friendship: The Letters of Dmitry Shostakovich to Isaak Glikman. Cornell Univ Press. ISBN 0-8014-3979-5.
  • Shostakovich, Dmitri un Volkov, Solomon (2000). Testimony (7. izdevums). Proscenium. ISBN 0-87910-021-4.
  • Volkov, Solomon (2004). Shostakovich and Stalin: The Extraordinary Relationship Between the Great Composer and the Brutal Dictator. Knopf. ISBN 0-375-41082-1.
  • Wilson, Elizabeth (1994). Shostakovich: A Life Remembered. Princeton University Press. ISBN 0-691-04465-1.

Audiovizuālie materiāli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Testimony — biogrāfiska Lielbritānijas 1987. gada filma par Šostakoviča dzīvi.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]