Dosts Muhammeds

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Dosts Muhammeds

Dosts Muhammeds (1793. gada 23. decembris - 1863. gada 9. jūnijs) bija Afganistānas emīrs (valdnieks) no 1826. gada līdz 1840. gadam un no 1843. gada līdz savai nāvei.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dosts Muhammeds (kura vārds tulkojumā no puštunu valodas nozīmē draugs) piedzima 1793. gadā Herātas pilsētā Rietumafganistānā. Viņa tēvu Sardaru Saidu, kas bija viens no barakzaju klana vadoņiem, sodīja ar nāvi afgāņu valdnieks šahs Zamāns Durrānī.[1] Divdesmit gadu vecumā piedalījies Atokas kaujā (1813), kurā sikhi sakāva viņa pusbrāļa Herātas vezīra Fāteha vadīto afgāņu karaspēku. 1818. gadā Herātas valdnieks šahs Mahmūds Durrānī pavēlēja nogalināt savu ietekmīgo vezīru. Pēc asiņaina klanu kara varu zaudēja arī pats šahs Mahmūds un viņa pārvaldītās teritorijas tika sadalītas. Dosts Muhammeds saņēma Gaznī pilsētu un 1826. gadā sagrāba varu arī Kabulā.

Kari ar sikhiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš Kabulas troņa iegūšanas Dosts Muhammeds iesaistījās vairākos karos ar Pendžābas sikhu valdnieku Randžitu Singhu, kurš atbalstīja iepriekšējā Kabulas valdnieka šaha Šudža Durrānī pretenzijas uz Kabulas troni. 1834. gadā šahs Šudža vēl pēdējo reizi centās atgūt savu troni un ieņemt Kandahāru, taču tika sakauts. Dosts Muhammeds pasludināja džihādu jeb svēto karu pret sikhiem, taču sacelšanās paša valstī lika viņam griesties atpakaļ. Sacelšanās un neveiksmīgā kara pret sikhiem dēļ, afgāņi uz visiem laikiem zaudēja Pendžābu, Kašmīru, Sindu un Horasānu.

Karš ar britiem un trimda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1838. gadā Kabulā ieradās britu sūtnis Aleksandrs Bērnss, kura uzdevums bija noslēgt britu-afgāņu savienību, pirms Afganistāna nonāk krievu rokās. Dosts Muhammeds principiāli piekrita savienībai ar britiem, taču pieprasīja tiem vērsties pret Randžitu Singhu un sikhiem, kas tobrīd

Dosts Muhammeds ar savu jaunāko dēlu trimdā

bija britu sabiedroti. Britu Indijas vicekaralis lords Džordžs Oklends tam nepiekrita un savienība netika noslēgta. 1839. gada sākumā Afganistānā iebruka britu armija, sākot Pirmo angļu-afgāņu karu (1839-1842). Oficiālais kara iegansts bija "likumīgā" Afganistānas valdnieka - šaha Šudžas - atjaunošana tronī.

Britu karaspēks kopā ar šaha Šudžas algotņiem ātri ieņēma Kandahāru un Gaznī, un devās Kabulas virzienā. Redzēdams, ka galvaspilsētā viņa atbalstītāju skaits rūk un kareivji dezertē, Dosts Muhammeds aizbēga pāri Hindukuša kalnu pārejām uz Bāmijānu un vēlāk uz Buhāru (mūsdienu Uzbekistānā). Tomēr Buhāras emīrs Nāsrulls viņu apcietināja un ieslodzīja cietumā. Vasarā Dosts Muhammeds izbēga un atrada sev jaunu sabiedroto - Ziemeļafganistānas pilsētas Hulumas valī (mēru). Dosta Muhammeda spēkos iestājās tūkstošiem uzbeku un viņš bija apņēmības pilns padzīt no valsts britus un viņu marioneti šahu Šudžu, kurš pēc vairāk nekā divdesmit gadu trimdas Britu Indijā atkal valdīja Kabulā. Pēc dažām neveiksmīgām sadursmēm, Dosts Muhammeds padevās britiem, kas pret viņu izturējās ar vislielāko cieņu - viņš tika izmitināts tajā pašā savrupmājā Britu Indijā, kur reiz bija dzīvojis šahs Šudža, kā arī saņēma dāsnu pabalstu.

Atgriešanās tronī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmajam angļu-afgāņu karam noslēdzoties un britu karaspēkam atstājot Afganistānu, Dosts Muhammeds tika atbrīvots un viņam ļāva atgriezties savā valstī. Šahu Šudžu kara laikā bija nogalinājuši paša pavalstnieki un pēc britu aiziešanas valstī atsākās klanu cīņa par varu. Pēc īsa anarhijas posma Dosts Muhammeds atguva varu valstī, kas bija daudz mazāka nekā tā, ko ar britu palīdzību bija pārvaldījis šahs Šudža. Turpmākajos gados viņš veltīja visus savus spēkus, lai iekarota apkārtējās afgāņu teritorijas, kuras pārvaldīja viņa pusbrāļi un vietējo klanu vadoņi. Par valsts vezīru tika iecelts viņa dēls Muhammeds Akbars, kurš bija vadījis afgāņu pretošanos britiem tēva prombūtnes laikā. 1845. gadā divdesmit deviņu gadu vecumā Muhammeds Akbars mira, tomēr plaši izplatītajam viedoklim, ka viņu noindējis tēvs, pārliecinošu pierādījumu nav.[2]

1855. gadā Dosts Muhammeds parakstīja savstarpējās palīdzības līgumu ar britiem cīņā pret ārējiem ienaidniekiem, ko britiem jau nākamajā gadā nācās pildīt, palīdzot Dostam Muhammedam cīnīties pret persiešiem, kuri uzbruka Herātai. Persieši pilsētu ieņēma, tomēr 1863. gadā Dosts Muhammeds to atkal atguva. Pēc dažām nedēļām viņš mira, sava mūža beigās apvienojot gandrīz visu mūsdienu Afganistānas teritoriju.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Tarzi, Amin H. "DŌSTMOḤAMMAD KHAN". Encyclopædia Iranica (Online Edition). United States: Columbia University. 
  2. Stīvens Taners. Afganistāna. Karu vēsture no Aleksandra Lielā līdz talibu krišanai; Subjektiv Filma: Rīga, 2008, 238.lpp