Durbes muiža

Durbes muižas kungu māja (vācu: Herrenhaus Durben) jeb Durbes pils atrodas Slocenes upes ielejas dienvidu malā, Tukuma pilsētas teritorijā Mazā Parka ielā 7. Muiža no 1848. gada līdz Latvijas agrārajai reformai 1920. gadā piederēja fon der Rekes dzimtai.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Durbes muiža rakstos pirmo reizi minēta 1644. gadā kā Šlokenbekas pusmuiža, bet muižas ēka rakstos pieminēta 1671. gadā. Šlokenbekas muižas īpašnieki 18. gadsimta pirmajā pusē Durbē sāka celt sev jaunu kungu māju, kurai 18. gadsimta gaitā piebūvēja divus sānu flīģeļus, bet vēlāk visai ēkai izbūvēja otro stāvu. 1789. - 1808. gadā Durbes muiža piederēja Ernestam fon Grothusam.

No 1818. līdz 1838. gadam muiža bija Elejas un Šlokenbekas muižnieka grāfa Žanno Mēdema īpašumā, kurš 1821. gadā pēc arhitekta Johana Berlica projekta lika klasicisma stilā pārbūvēt ēkas fasādes un izbūvēt portiku. 1848. gadā Šlokenbekas un Durbes muižas iegādājās barons fon der Reke.

1923. gadā Latvijas valdība Durbes muižas kungu māju piešķīra lietošanā dzejniekam Rainim, kas Durbes pils ēkā lika iekārtot ģimeņu atpūtas namu skolotājiem. Pēc dzejnieka nāves 1929. gadā tika izveidots Raiņa muzejs. Latvijas Skolotāju slimokase izīrēja daļu ēkas bērnu vasaras mītnei. Vēlāk šeit iekārtoja sanatoriju, 1943. gadā kara hospitāli, pēc kara līdz 1963. gadam atkal sanatoriju. 1963. gadā ēkā ierīkoja tuberkulozes slimnīca, 1970. - 1978. gadā tuberkolozes sanatorija, vēlāk rehabilitācijas slimnīca. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Tukuma pašvaldība muižas kungu māju un blakus esošās ēkas nodeva lietošanā Tukuma muzejam.

Muižas ansamblis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Muižas kungu mājas parādes pagalma abās malās ir saimniecības ēka un kalpu māja, agrāk pretī pils ēkai atradies stallis. Muižas parkā pēc arhitekta Berlica projekta uzcelta rotonda un divi akmens tilti, kā arī lapenes un strūklaka ielejā pie upes, kas nav saglabājušās. Parks veidots pēc angļu ainavu parka parauga: lieli koku masīvi mijas ar nelielām koku grupām un vientuļi augošiem kokiem, bet nelielie dīķīši, nelīdzenais reljefs un izlocītu celiņu tīkls gar plašiem zālieniem ar pili kā galveno kompozīcijas elementu veidoja neatkārtojamu ainavu.^[1]