Dzīvsudrabs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Dzīvsudrabs
80

2
18
32
18
8
2
Hg

200,59 g/mol

[Xe]4f145d106s2
Hg-TableImage.png
Pouring liquid mercury bionerd.jpg     Termometra dzīvsudraba rezervuārs.JPG
Šķidrs dzīvsudrabs un termometra dzīvsudraba rezervuārs ar kapilāru
Oksidēšanas pakāpes +3, +2, +1
Elektronegativitāte 2,00
Blīvums 13534 kg/m3
Kušanas temperatūra 234,32 K (-38,83 °C)
Viršanas temperatūra 629,88 K (356,73 °C)
Kritiskais punkts 1750 K, 172,00 MPa
Īpatnējā pretestība (25 °C) 9,61×10-7 Ω·m
Skaņas ātrums (škidrums, 20 °C) 1451,4 m/s

Dzīvsudrabs ir ķīmiskais elements ar simbolu Hg un atomskaitli 80. Dzīvsudrabs ir samērā inerts metāls ar viszemāko kušanas temperatūrunormālos apstākļos dzīvsudrabs ir šķidrums. Dabā dzīvsudrabs ievērojamos daudzumos ir sastopams oksīda veidā.

Īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Fizikālās īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzīvsudrabs ir smags, sudrabbalts metāls. Tā blīvums ir 13 534 kg/m³. Normālos apstākļos dzīvsudrabs ir šķidrs. Salīdzinot ar citiem metāliem, tam ir slikta siltumvadītspēja; tā īpatnējā siltumvadītspēja ir 8,30 W·m−1·K−1. Toties dzīvsudrabs ir labs elektrības vadītājs; tā īpatnējā pretestība normālos apstākļos ir 9,61×10-7 Ω·m. Tā kušanas temperatūra ir -38,83 °C (234,32 K). Dzīvsudrabam ir unikāla elektronu konfigurācija, kur elektroni atrodas visās iespējamās 1s, 2s, 2p, 3s, 3p, 3d, 4s, 4p, 4d, 4f, 5s, 5p, 5d un 6s elektronu apakščaulās.[1] Šāda konfigurācija neļauj elektroniem viegli izrauties no čaulām, līdz ar to tam ir fizikālās īpašības, kas ir līdzīgas cēlgāzēm.

Ķīmiskās īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzīvsudrabs veido sakausējumus (amalgamas) ar ļoti daudziem metāliem, ieskaitot zeltu, alumīniju un sudrabu, bet ne ar dzelzi. Savienojumos dzīvsudrabam parasti ir oksidēšanas pakāpe +1 vai +2, ļoti retos gadījumos var būt arī +3. Tīrs metālisks dzīvsudrabs nav pārāk toksisks, taču tā organiskie savienojumi (it īpaši metildzīvsudrabs), kā arī dzīvsudraba tvaiki ir ļoti toksiski. Dzīvsudrabam ir samērā laba korozijas izturība un tā savienojumi ir diezgan nestabili. Dzīvsudrabu rūpnieciski iegūst no cinobra rūdas. Ķīmiskās reakcijas, pēc kurām dzīvsudrabs tiek iegūts tīrā veidā, galvenokārt ir šādas:

HgS + O2 → Hg + SO2
HgS + Fe (to) → FeS + Hg

Izotopi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ir zināmi septiņi stabili dzīvsudraba izotopi: dzīvsudrabs-202 (29,86% no kopējā daudzuma dabā), dzīvsudrabs-200 (23,10%), dzīvsudrabs-199 (16,87%), dzīvsudrabs-201 (13,18%), dzīvsudrabs-198 (9,97%), dzīvsudrabs-204 (6,87%) un dzīvsudrabs-196 (0,15%).[2] Nozīmīgākā rūda, no kura iegūst dzīvsudrabu, ir cinobrs (HgS).

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzīvsudrabs bija zināma viela jau Senajā Ēģiptē un, iespējams, arī Senajā Ķīnā aptuveni 1500 gadus p.m.ē. Ķīmiskā elementa simbols Hg ir saīsinājums no latīņu vārda hydrargyrum, kas tulkojumā nozīmē "šķidrais sudrabs". Lai gan cilvēki sen zin, ka dzīvsudrabs ir indīgs, tas bieži tika izmantots medicīniskiem mērķiem. Vairākus gadsimtus alķīmiķi uzskatīja, ka dzīvsudrabs ir visu metālu sastāvā, un ticēja, ka, sakausējot cietā agregātstāvoklī dzīvsudrabu ar sēru vai arsēnu, var iegūt zeltu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Shorthand and Complete Electron Configuration. Atjaunots: 2012. gada 12. novembrī.
  2. Isotopes of the Element Mercury (angliski). Jefferson Lab. Atjaunināts: 2011-10-23.