Dzeja

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Dzeja jeb poēzija (grieķu: ποίησις, poiesis) ir daiļliteratūras veids, kas parasti ir rakstīta saistītā valodā, un tai raksturīgs dalījums rindās, valodas ritmiskums, subjektīvu pārdzīvojumu paudums, biežs un daudzveidīgs mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu un retorisko figūru izmantojums. Dzeja var būt rakstīta gan neatkarīgi, piemēram, kā dzejoļi, gan arī savienojumā ar citiem mākslas izpausmes veidiem, kā poētiskās drāmas, himnas vai lirika.

Būtībā dzeja ir kā vārdu spēle,[1] kurā dzejnieks spēlējas ar vārdiem, lai radītu to. No tā izriet, ka dzejnieks ir "vārdu mākslinieks".[1] Daudziem cilvēkiem, kad viņi domā par to, kas ir dzeja, galvenokārt nāk prātā liriskā dzeja.[2]

Dzejas žanri[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pastāv vairāki dzejas žanri, bet ne vienmēr dzejoļus var izdalīt pie konkrētā žanra. Daži dzejoļi var būt arī attiecināmi uz vairākiem žanriem.[2]

Stāstījuma dzeja izpaužas kā stāsts. Par piemēru var minēt Viļa Plūdoņa poēmu "Eža kažociņš". Pie stāstījuma dzejas pieder arī episkā dzeja, kura izceļas ar ļoti garu atstāstījumu par varoņiem un dieviem. Piemēram, pie episkās dzejas var likt sengrieķu dzejnieka Homēra darbus "Iliāda" un "Odiseja".

Cits žanrs ir dramatiskā dzeja, kas izpaužas, piemēram, Viljama Šekspīra darbos.

Savukārt liriskā dzeja ir dzejas žanrs, kas nāk prātā vairums cilvēkiem, kad viņi domā par to, kas ir dzeja.[2] Liriskajai dzejai ir raksturīgas atskaņas un ritms. Bieži liriskā dzeja ir par pamatu dziesmu vārdiem.

Ir arī citi žanri, kuros var grupēt dzeju, piemēram, prozaiskajā dzejā un satīriskajā dzejā.

Dzejas elementi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzejas elementi ir prosodija (nozare, kurā pēta dzejoļos esošos uzsvarus, pantmērus un intonācijas), atskaņas, aliterācija, asonanse, forma un izteiksmes veids.

Dzejas vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzejai ir ļoti sena vēsture, lai gan par to joprojām tiek diskutēts. Dzejas pirmās izpausmes tiek saistītas ar Seno Grieķiju, ar laiku, kad dzīvoja Aristotelis. Šajā laikā dzeja tika izpausta galvenokārt runājot, kā arī parādījās tādi literatūras žanri, kā retorika, drāma, dziesma un komēdija.[3] Tikai vēlāk dzejā parādījās tāda iezīme, kā atskaņas, kā arī to sāka mācīties no galvas.[4] Sākot ar 20. gadsimta vidu dzeja kļuva par fundamentāli radošu mākslas veidu, kurā tiek izmantota valoda.[5]

Latviešu dzeja[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Latviešu dzeja

Par latviešu mākslas dzejas aizsākumu tiek uzskatīts Jura Alunāna krājums "Dziesmiņas" (1. daļa, 1856).

Starp nozīmīgākajiem latviešu dzejniekiem tiek minēti Auseklis, Eduards Veidenbaums, Aspazija, Rainis, Kārlis Skalbe, Edvarts Virza, Fricis Bārda, Jānis Sudrabkalns, Aleksandrs Čaks, Eriks Ādamsons, Veronika Strēlerte, Linards Tauns, Gunars Saliņš, Ojārs Vācietis, Vizma Belševica, Imants Ziedonis, Knuts Skujenieks, Uldis Bērziņš, Jānis Rokpelnis, Klāvs Elsbergs, Edvīns Raups un Liāna Langa.

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 How Poetry Works: Introduction to How Poetry Works (angliski). HowStuffWorks. Atjaunināts: 2011-08-10.
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 How Poetry Works: Types of Poetry (angliski). HowStuffWorks. Atjaunināts: 2011-09-10.
  3. 3,0 3,1 Heath, Malcolm (ed). Aristotle's Poetics. London, England: Penguin Books, (1997), ISBN 0-14-044636-2.
  4. 4,0 4,1 Immanuel Kant (J.H. Bernhard, Trans). Critique of Judgment. Dover (2005).
  5. 5,0 5,1 Dylan Thomas. Quite Early One Morning. New York, New York: New Direction Books, reset edition (1968), ISBN 0-8112-0208-9.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]