Dzimtbūšana
Dzimtbūšana bija tāda feodāla un pēcfeodāla sociāla iekārta, kurā zemnieki bija piesaistīti apstrādājamai zemei kā savai darba vietai un bija atkarīgi no zemes īpašnieka. Par tiesībām apsaimniekot savu sētu viņiem bija jāmaksā dzimtkungam nodevas un jāiet klaušās. Atkarībā no laikmeta dzimtbūšanas intensitāte bija dažāda, no patronālām aizbildņa-aizbilstamā attiecībām līdz smagākajai formai, kad dzimtcilvēki bija absolūti beztiesiski: tos varēja pirkt, dāvināt, sodīt (pat ar nāvi) pēc to dzimtkunga iegribas. Rietumeiropā un Viduseiropā dzimtbūšana izveidojās 7-9. gadsimtā un pastāvēja līdz 15-18. gadsimtam (Viduseiropā- arī līdz 19. gs.). Anglijā un Francijā dzimtbūšana fakstiski izzuda 14-15. gadsimtā. Austrumeiropā tā pastāvēja no 15. līdz 19. gadsimtam.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Dzimtbūšanas vēsture
Dzimtbūšanai līdzīga sociāla parādība bija sastopama jau antīkajā pasaulē. Helotu stāvoklis Spartā bija līdzīgs viduslaiku dzimtzemniekiem. Romas impērijā m. ē. 3. gadsimtā darbaroku trūkuma dēļ zeme tika iznomāta zemniekiem, kurus sauca par koloniem. Koloni sāka aizstāt vergus, taču viņu stāvoklis arvien pasliktinājās un 332. gadā imperators Konstantīns I izdeva likumu, kas piesaistīja kolonus zemei.
Rietumeiropā dzimtbūšana radās pēc Karolingu impērijas sadalīšanās ap 10. gadsimtu. Šajā laikā Rietumeiropa bija sadrumstalota daudzās feodālās valstiņās, kurās par dominējošo lauksaimniecības darbaspēku kļuva dzimtzemnieki. Viduslaikos vēl arvien pastāvēja verdzība, taču tā bija reti izplatīta, vergi tika izmantoti galvenokārt kā mājkalpotāji. Daļā Eiropas, kā piemēram Skandināvijā, dzimtbūšana neizveidojās.
13-14. gadsimtā Rietumeiropā nostiprinoties karaļu varai, attīstoties pilsētām un ekonomikai, dzimtbūšana sāka izzust. Dzimbūtnieciskās attiecības kļuva arvien neizdevīgākas paplašinoties naudas lietošanai. Dzimtzemnieki tika aizstāti ar algotiem strādniekiem. Šajā laikā notika arī vairākas zemnieku sacelšanās, kuras pamudināja muižniecību reformēt sistēmu. Arī rūpniecības attīstība veicināja dzimtbūšanas izzušanu, jo pieauga pieprasījums pēc rūpnieciskā darbaspēka. 15-16. gadsimtā Rietumeiropā dzimtbūšana faktiski bija izzudusi, taču tā izplatījās Austumeiropā. Tieši šeit dzimtzemnieku stāvoklis bija vissmagākais. Pieaugot pieprasījumam pēc lauksaimniecības produkcijas Rietumeiropā laikā, kad tur izzuda dzimtbūšana, dzimtbūšana kļuva par nozīmīgu lauksaimniecības produkcijas ražošanas un eksporta balstu Austrumeiropā. Daļā valstu dzimtbūšana tika atcelta Napoleona iekarojumu laikā. Austrijā dzimtbūšana tika atcelta 1848. gadā, Krievijā- 1861. gadā.
[izmainīt šo sadaļu] Dzimtbūšana Livonijā
Dzimtbūšana Livonijā izveidojās 15-16. gadsimtā. Pirmās, kur tā radās bija bīskapu valstu teritorijas, bet vēlāk- Livonijas ordeņa valsts teritorija. Līdz pat Livonijas konfederācijas sabrukumam ordeņa teritorijā pie zemes bija piesaistīti tikai saimnieki un viņa vecākie dēli, bet pārējie bija brīvi.[1] 15. gadsimta beigās klaušas bija 30-50 dienas gadā, 17. gadsimtā- jau apmēram 5 stundas dienā. Līdz pat 16. gadsimta beigām zemniekiem bija tiesības nēsāt ieročus.[2] Latvijā par dzimtbūšanu pirmo reizi ziņas atrodamas no 1494. gada, kad Rīgas arhibīskaps Mihaels Hildebrands noslēdza līgumu ar vasaļiem par bēgļu izdošanu. Pirmās juridiskās normas, kas regulēja dzimtbūšanu, bija 1611. gadā Sigismunda II apstiprinātie Piltenes apgabala statūti. 1617. gadā tika izdoti Kurzemes statūti, kuru 50-63. panti bija veltīti dzimtbūšanai.[3]
Pēc Livonijas valsts sabrukuma un nonākšanas Polijas-Lietuvas pakļautībā zemnieku stāvoklis turpināja pasliktināties. Tas bija saistīts gan ar muižnieku varas pieaugumu, gan zemnieku stāvokli Polijā un Lietuvā, kur jau 1496. gadā zemnieki ar likumu tika piesaistīti zemei, pēc 1543. gada statūtiem zemnieki zaudēja tiesības pārvaldīt nekustamo īpašumu, bet pēc 1573. gada statūtiem muižnieki varēja atsavināt zemniekus kā mantu. Ja Livonijas laikā zemi uzskatīja par objektu, kas nevienam nevar piederēt, bet ko var pārvaldīt, tad pēc Livonijas sabrukuma muižnieki sāka uzskatīt zemi par savu īpašumu. Atšķirīgs bija zemnieku stāvoklis valstij piederošajās muižās un muižnieku īpašumā esošajās. Pēdējās zemnieku stāvoklis parasti bija sliktāks- viņiem bija lielākas klaušas un nebija tiesību sūdzēties par dzimtkunga rīcību. Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers ar 1570. gada privilēģiju piešķīra Kurzemes un Zemgales muižniekiem augstāko tiesu varu, līdz ar to viņi faktiski varēja sodīt zemniekus pēc saviem ieskatiem.
Pēc Vidzemes pievienošanas Zviedrijai zemnieku stāvoklis nedaudz uzlabojās. 1630. gadā zviedri Vidzemē veica tiesu reformu. Katrā apriņķī tika izveidotas zemes tiesas, kuras atņēma muižniekiem civilo un kriminālo jurisdikciju par saviem dzimtļaudīm. 1681. gadā karalis Kārlis XI parakstīja priekšlikumu par dzimtbūšanas atcelšanu Vidzemē, taču muižnieki to noraidīja. 1696. gadā tika izdots reglaments, kurā noteica maksimālo klaušu dienu skaitu. Vidēji tās bija 325 dienas gadā uz vienu arklu (28 ha), rēķinot uz arkla platības 15,8 lauku darbos nodarbinātus iedzīvotājus. Saimnieki klaušās negāja, savukārt kalpi un saimnieku neprecētie dēli gan gāja klaušās, taču tika uzskatīti par brīviem cilvēkiem. Reglaments arī ierobežoja muižnieku mājas pārmācības tiesības. Visi pārkāpumi bija jānodod tiesā, vienīgi klaušu darbinieku sīkos pārkāpumus varēja sodīt ar miesas sodu. [4]
Pēc Vidzemes un Igaunijas nonākšanas Krievijas pakļautībā 18. gadsimta sākumā, zemnieku stāvoklis ievērojami pasliktinājās. 1739. gadā pieņemtajā Rozena deklarācijā bija noteikts, ka zemnieki ir īpašums, tātad var tikt pirkti, pārdoti un dāvināti, dzimtkungam ir neierobežotas tiesības zemnieku sodīt un lemt par viņa dzīvību un nāvi. Dzimtkungs var palielināt klaušas pēc saviem ieskatiem un arī brīvi rīkoties ar zemnieka kustamo mantu. [5] Līdz ar to saimnieki bija saistīti pie zemes, bet viņiem nebija nekādu tiesību palikt savās mājās, kaut arī viņi izpildītu visus pienākumus pret muižu (izņēmums bija nedaudzās atlikušās kroņa muižas, kur palika spēkā zviedru laiku noteikumi). Kalpi, turpretim fakstiski bija kļuvuši par savu kungu vergiem. Turklāt katru saimnieku un viņa ģimenes locekļus dzimtkungs varēja pārvērst par kalpiem un viņus pārdot un pirkt.
Dzimtbūšana tika atcelta Igaunijā 1816. gadā, Kurzemē- 1818. gadā un Vidzemē- 1819. gadā. Pēc brīvlaišanas 3 gadus zemnieki nedrīkstēja atstāt savas draudzes robežas, bet nākošos 3- virspilskunga iecirkņa robežas (Kurzemē) vai bruģu kunga iecirkņa robežas (Vidzemē). Tikai 1832. gada Jurģos zemnieki ieguva tiesības mainīt dzīves vietu savas guberņas robežās, taču Kurzemē līdz pat 1848. gadam, zemnieki nedrīkstēja apmesties pilsētās. Zeme palika muižnieku īpašumā un zemnieki bija spiesti slēgt līgumus par zemes nomu un vēlāk, izpirkšanu. Līdz pat 19. gadsimta vidum izplatītākā bija klaušu noma, kad to nomainīja naudas noma. Latgalē dzimtbūšana tika atcelta 1861. gadā, kad tā tika atcelta arī citur Krievijā.
[izmainīt šo sadaļu] Atsauces
- ↑ Edgars Dunsdorfs, Arnolds Spekke. Latvijas vēsture 1500-1600. Daugava. Stokholma. 1964. 406. lpp.
- ↑ Edgars Dunsdorfs, Arnolds Spekke. Latvijas vēsture 1500-1600. Daugava. Stokholma. 1964. 439. lpp.
- ↑ Edgars Dunsdorfs. Latvijas vēsture 1600-1700. Daugava. Stokholma. 1962. 222. lpp.
- ↑ Edgars Dunsdorfs. Latvijas vēsture 1600-1700. Daugava. Stokholma. 1962. 250. lpp.
- ↑ Edgars Dunsdorfs. Latvijas vēsture 1710-1800. Daugava. Stokholma. 1973. 62. lpp.
