Dzimtbūšana

Dzimtbūšana bija feodāla un pēcfeodāla sociāla iekārta, kurā zemnieki bija piesaistīti apstrādājamai zemei kā savai darba vietai un bija atkarīgi no zemes īpašnieka. Par tiesībām apsaimniekot savu sētu viņiem bija jāmaksā dzimtkungam nodevas un jāiet klaušās. Atkarībā no laikmeta dzimtbūšanas intensitāte bija dažāda, no patronālām aizbildņa-aizbilstamā attiecībām līdz smagākajai formai, kad dzimtcilvēki bija absolūti beztiesiski: tos varēja pirkt, dāvināt, sodīt (pat ar nāvi) pēc to dzimtkunga iegribas. Rietumeiropā un Viduseiropā dzimtbūšana izveidojās 7.—9. gadsimtā un pastāvēja līdz 15.—18. gadsimtam (Viduseiropā – arī līdz 19. gadsimtam). Anglijā un Francijā dzimtbūšana fakstiski izzuda 14.—15. gadsimtā. Austrumeiropā tā pastāvēja no 15. līdz 19. gadsimtam.

Dzimtbūšanas vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimtbūšanai līdzīga sociāla parādība bija sastopama jau antīkajā pasaulē. Helotu stāvoklis Spartā bija līdzīgs viduslaiku dzimtzemniekiem. Romas impērijā m. ē. 3. gadsimtā darbaroku trūkuma dēļ zeme tika iznomāta zemniekiem, kurus sauca par koloniem. Koloni sāka aizstāt vergus, taču viņu stāvoklis arvien pasliktinājās un 332. gadā imperators Konstantīns I izdeva likumu, kas piesaistīja kolonus zemei.

Rietumeiropā dzimtbūšana radās pēc Karolingu impērijas sadalīšanās ap 10. gadsimtu. Šajā laikā Rietumeiropa bija sadrumstalota daudzās feodālās valstiņās, kurās par dominējošo lauksaimniecības darbaspēku kļuva dzimtzemnieki. Viduslaikos vēl arvien pastāvēja verdzība, taču tā bija reti izplatīta, vergi tika izmantoti galvenokārt kā mājkalpotāji. Daļā Eiropas, kā piemēram Skandināvijā, dzimtbūšana neizveidojās.

13.—14. gadsimtā Rietumeiropā nostiprinoties karaļu varai, attīstoties pilsētām un ekonomikai, dzimtbūšana sāka izzust. Dzimbūtnieciskās attiecības kļuva arvien neizdevīgākas paplašinoties naudas lietošanai. Dzimtzemnieki tika aizstāti ar algotiem strādniekiem. Šajā laikā notika arī vairākas zemnieku sacelšanās, kuras pamudināja muižniecību reformēt sistēmu. Arī rūpniecības attīstība veicināja dzimtbūšanas izzušanu, jo pieauga pieprasījums pēc rūpnieciskā darbaspēka. 15.—16. gadsimtā Rietumeiropā dzimtbūšana faktiski bija izzudusi, taču tā izplatījās Austumeiropā. Tieši šeit dzimtzemnieku stāvoklis bija vissmagākais. Pieaugot pieprasījumam pēc lauksaimniecības produkcijas Rietumeiropā laikā, kad tur izzuda dzimtbūšana, dzimtbūšana kļuva par nozīmīgu lauksaimniecības produkcijas ražošanas un eksporta balstu Austrumeiropā. Daļā valstu dzimtbūšana tika atcelta Napoleona iekarojumu laikā. 1807. gadā dzimtbūšanu atcēla Varšavas hercogistē. Austrijā dzimtbūšana tika atcelta 1848. gadā, Krievijā — 1861. gadā.

Dzimtbūšana Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī: Dzimtbūšanas atcelšana Latvijā

Dzimtbūšana Livonijas Konfederācijas valstīs izveidojās 15.—16. gadsimtā, vispirms bīskapu valstīs, bet vēlāk arī Livonijas ordeņa valsts teritorijā. Pieaugot nodevām un nespējot tās samaksāt, daudzi zemnieki iekļuva parādos, un tāpēc bēga uz citu novadu vai pilsētām. Vasaļi uz to reaģēja, pieprasot parādnieku atpakaļ vai prasot samaksāt viņa parādu. 1424. gadā Valkas landtāgā noteica, ka parādnieki izdodami atpakaļ, vai arī parādnieka uzņēmējam jāsamaksā parāds tā vecajam kungam. Tomēr zemnieki, kuriem nebija jādod nodevas un tie, kas tās bija nodevuši, varēja brīvi atstāt savu novadu.^[1] Par dzimtbūšanu pirmo reizi ziņas atrodamas no 1494. gada, kad Rīgas arhibīskaps Mihaels Hildebrands noslēdza līgumu ar saviem vasaļiem par visu aizbēgušo zemnieku jeb dzimtcilvēku (erffmann) izdošanu. Līdz pat ordeņa sabrukumam pie zemes bija piesaistīti tikai saimnieki un viņu vecākie dēli, bet pārējie bija brīvi.^[2] 15. gadsimta beigās zemnieku klaušas bija 30—50 dienas gadā, 17. gadsimtā jau apmēram 5 stundas dienā. Līdz pat 16. gadsimta beigām zemniekiem bija tiesības nēsāt ieročus.^[3]

Pēc Livonijas valsts sabrukuma un nonākšanas Polijas-Lietuvas pakļautībā zemnieku tiesiskais stāvoklis pasliktinājās. Tas bija saistīts gan ar muižnieku varas pieaugumu, gan zemnieku stāvokli Polijā un Lietuvā, kur jau 1496. gadā zemnieki ar likumu tika piesaistīti zemei, pēc 1543. gada statūtiem zemnieki zaudēja tiesības pārvaldīt nekustamo īpašumu, bet pēc 1573. gada statūtiem muižnieki varēja atsavināt zemniekus kā mantu. Ja Livonijas laikā zemi uzskatīja par objektu, kas nevienam nevar piederēt, bet ko var pārvaldīt, tad pēc Livonijas sabrukuma muižnieki sāka uzskatīt zemi par savu īpašumu. Atšķirīgs bija zemnieku stāvoklis valstij piederošajās muižās un muižnieku īpašumā esošajās. Pēdējās zemnieku stāvoklis parasti bija sliktāks — viņiem bija lielākas klaušas un nebija tiesību sūdzēties par dzimtkunga rīcību. Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers ar 1570. gada privilēģiju piešķīra Kurzemes un Zemgales muižniekiem augstāko tiesu varu, līdz ar to viņi faktiski varēja sodīt zemniekus pēc saviem ieskatiem. Pirmās juridiskās normas, kas regulēja dzimtbūšanu, bija 1611. gadā Sigismunda II apstiprinātie Piltenes statūti. 1617. gadā tika izdoti Kurzemes statūti, kuru 50—63 panti bija veltīti dzimtbūšanai.^[4]

Zviedru Vidzemes zemnieku stāvoklis uzlabojās pēc 1630. gadā veiktās Vidzemes tiesu reformas. Katrā apriņķī tika izveidotas zemes tiesas, kuras atņēma muižniekiem civilo un kriminālo jurisdikciju par saviem dzimtļaudīm. 1681. gadā karalis Kārlis XI parakstīja priekšlikumu par dzimtbūšanas atcelšanu Vidzemē, taču Vidzemes landtāgs to noraidīja. 1696. gadā tika izdots reglaments, kurā noteica maksimālo klaušu dienu skaitu. Vidēji tās bija 325 dienas gadā uz vienu arklu (28 ha), rēķinot uz arkla platības 15,8 lauku darbos nodarbinātus iedzīvotājus. Saimnieki klaušās negāja, savukārt kalpi un saimnieku neprecētie dēli gan gāja klaušās, taču tika uzskatīti par brīviem cilvēkiem. Reglaments arī ierobežoja muižnieku mājas pārmācības tiesības. Visi pārkāpumi bija jānodod tiesā, vienīgi klaušu darbinieku sīkos pārkāpumus varēja sodīt ar miesas sodu.^[5]

Pēc Vidzemes un Igaunijas provinču nonākšanas Krievijas pakļautībā 18. gadsimta sākumā, zemnieku stāvoklis tajās krasi pasliktinājās. 1739. gadā pieņemtajā Rozena deklarācijā bija noteikts, ka zemnieki ir īpašums, tātad var tikt pirkti, pārdoti un dāvināti, dzimtkungam ir neierobežotas tiesības zemnieku sodīt un lemt par viņa dzīvību un nāvi. Dzimtkungs varēja palielināt klaušas pēc saviem ieskatiem un arī brīvi rīkoties ar zemnieka kustamo mantu.^[6] Līdz ar to saimnieki bija saistīti pie zemes, bet viņiem nebija nekādu tiesību palikt savās mājās, kaut arī viņi izpildītu visus pienākumus pret muižu (izņēmums bija nedaudzās atlikušās kroņa muižas, kur palika spēkā zviedru laiku noteikumi). Kalpi turpretim faktiski bija kļuvuši par savu kungu vergiem. Turklāt katru saimnieku un viņa ģimenes locekļus dzimtkungs varēja pārvērst par kalpiem un viņus pārdot un pirkt.

19. gadsimta sākuma dzimtbūšanu Baltijas guberņās atcēla - Igaunijā 1816. gadā, Kurzemē 1817. gadā un Vidzemē 1819. gadā. Pēc brīvlaišanas 3 gadus zemnieki nedrīkstēja atstāt savas draudzes robežas, bet nākamos 3 – virspilskunga iecirkņa robežas (Kurzemē) vai bruģu kunga iecirkņa robežas (Vidzemē). Tikai 1832. gada Jurģos zemnieki ieguva tiesības mainīt dzīves vietu savas guberņas robežās, taču Kurzemē līdz pat 1848. gadam, zemnieki nedrīkstēja apmesties pilsētās. Zeme palika muižnieku īpašumā un zemnieki bija spiesti slēgt līgumus par zemes nomu un vēlāk, izpirkšanu. Līdz pat 19. gadsimta vidum izplatītākā bija klaušu noma, kad to nomainīja naudas noma. 1860. gada 13. novembrī Krievijas Impērijas ķeizars Aleksandrs II parakstīja "Vidzemes zemnieku likumu", pēc kura Vidzemes guberņas muižniekiem bija zemniekiem jāierāda izpirkšanai paredzētā zeme. Tas ievadīja t. s. mērnieku laikus, kas tēlaini aprakstīti romānā Mērnieku laiki (1879). Latgalē dzimtbūšana tika atcelta 1861. gadā, kad tā tika atcelta arī citur Krievijas Impērijā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

↑ Indriķis Šterns. Latvijas vēsture 1290—1500. Rīga: Daugava, 1997. ISBN 9984531503 589. lpp.
↑ Edgars Dunsdorfs, Arnolds Spekke. Latvijas vēsture 1500—1600. Daugava. Stokholma. 1964. 406. lpp.
↑ Edgars Dunsdorfs, Arnolds Spekke. Latvijas vēsture 1500-1600. Daugava. Stokholma. 1964. 439. lpp.
↑ Edgars Dunsdorfs. Latvijas vēsture 1600—1700. Daugava. Stokholma. 1962. 222. lpp.
↑ Edgars Dunsdorfs. Latvijas vēsture 1600—1700. Daugava. Stokholma. 1962. 250. lpp.
↑ Edgars Dunsdorfs. Latvijas vēsture 1710—1800. Daugava. Stokholma. 1973. 62. lpp.