Dzintars

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par pārakmeņotu sveķi - dzintaru. Par citām jēdziena dzintars nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Baltijas jūrā atrasts dzintars ar iesprostotu skudru tajā

Dzintars ir sacietējuši fosilie sveķi, kas tiek augstu vērtēti to zeltainās krāsas dēļ. Lielākā daļa pasaules dzintara ir 30 — 90 miljonus gadu veca. Kukaiņu esamība dažos dzintara gabalos vedināja romiešus uz domu (kura vēlāk izrādījās patiesa), ka tas kādreiz ir bijis šķidrs un tad noklājis kukaini. Karsējot dzintaru, tas kūst. Dzintars ir izplatīts arī Latvijas teritorijā. Latvijā dzintaru var atrast Kurzemes piekrastē (galvenokārt Liepājas apkaimē).

Nosaukuma izcelsme[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tacita grāmatā "Par Ģermāniju" minēts, ka senie ģermāņi dzintaru saukuši par glēsu (glesum).[1] Senajā Grieķijā dzintaru dēvēja par elektronu (ar šo vārdu apzīmēja arī zelta un sudraba sakausējumu). Senie romieši dzintaru apzīmejuši ar latīņu vārdu sucinum. Daži valodnieki domā, ka šis nosaukums varētu būt atvasināts no seno baltu (aistu) dzintara nosaukuma — sukas, sukinis. Latviešu vārds sveķi (senās formas — svekas, svakas) fonētiski tuvs lietuviešu vārdam sakas (sveiķi), no kura savukārt varēja izveidoties alternācijas forma — sukas, sukinis, kas varēja kļūt par pamatu latīņu nosaukumam — sukinum.

Ēģiptieši dzintaru dēvē par sakalu. Arī šim vārdam ir zināma fonētiska tuvība lietuviešu vārdam sakas. Šim vārdam varētu būt arī sakars ar Kurzemes piekrastē plūstošo un Baltijas jūrā ietekošo Sakas upi.[nepieciešama atsauce] Ar laiku latviešu valodā izveidojās nosaukums — dzintars, lietuviešu valodā — gintaras, krievu valodā — янтарь. Franču valodā dzintara nosaukums ir siccin, ambre jaune, spāņu valodāambar, angļu valodāamber. Vācu valodā ap 13. gadsimtu dzintara nosaukums ir Bornstein, ap 16. gadsimtu un vēlāk — Bernstein, Brennstein (degošais akmens), arī Bornstein, nīderlandiešu valodāBarnsteen, poļu valodābursztyn, zviedru valodāraf, somu valodā meripihka un igauņu valodāmerevaik (jūras sveķi), lībiešu valodāelm.

Izplatība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltijas jūrā atrodamo dzintaru daudzveidība

Dzintars ir izplatīts visā pasaulē, pamatā krīta perioda un jaunākos nogulumiežos. Vairāk kā 90% visa pasaules dzintara (sukcinīta) iegūst Sambas pussalā Kaļiņingradas apgabalā pie Baltijas jūras.

Dzintara sveķi izdalījās no priedes (visticamāk, Pinus succinifera) gaisa temperatūrā virs 25 °C. Baltijas dzintara veidošanās ir saistīta ar paleogēnu 40 līdz 60 miljonu gadu pirms mūsdienām. Tad plašā Ziemeļeiropas teritorijā bija stabils subtropu — tropu klimats. Karstie un mitrie apstākļi veicināja sveķu izdalīšanos, ko vēl pastiprināja straujš sasilums eocēnā. Šos sveķainos kokus Eridanas upes (mūsdienu Baltijas jūras priekšteces) ūdeņi sanesa deltā. Tolaik mūsdienu Polijas teritorijā atradās sekla jūra, un Eridanas delta atradās mūsdienu Gdaņskas līča vietā. Deltā sveķi uzkrājās anaerobā stāvoklī un kļuva par dzintaru miljonu gadu laikā. Eocēna beigās sākās globāla atdzišana, līdz ar to dzintara sveķu uzkrāšanās beidzās. Primārie depozīti vēlāk erodējās, un straumes, kā arī vēlākie ledāji, aiznesa dzintaru lielos attālumos. Sekundārie dzintara sakopojumi atrasti Polijā, Vācijā, Dānijā, Baltkrievijā un Ukrainā.[2]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Aisti (latviski)
  2. STABLE ISOTOPES (H, C, S) AND THE ORIGIN OF BALTIC AMBER A. Gaigalas, S. Halas, 2008-09-15 PDF

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]