Dzirde

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ear-anatomy.png

Dzirde ir norišu kopums, kas palīdz cilvēkiem un dzīvniekiem uztvert skaņas, jeb akustiskās svārstības. Tās rada vai nu pats ķermenis, vai kāds cits ķermenis apkārtējā vidē. Dzirde ir viena no svarīgākajām maņām. Dzirde spēj uztvert dažādu diapazonu un skaļuma skaņas. Dzirdes norisi nodrošina nervu sistēmas elementi, kurus kopā sauc par dzirdes analizatoru.[1]

Dzirdes analizators[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Perifēriskā daļa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Perifēriskā dzirdes analizatora daļa sastāv no receptoriem iekšējās auss gliemeža vadā. Pēc tam, kad skaņa no ārējās auss ar dažādu kauliņu palīdzību tiek pastiprināta un nonāk līdz iekšējās auss šķidrumiem (endolimfā un perilimfā) segplātnīte, kas klāj auss receptorus (matainās šūnas) sāk kustēties un deformē receptorus.

Vadītājceļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kad auss receptori ir uztvēruši kairinājumu, impulsi nonāk līdz smadzenēm pa dzirdes nerva šķiedrām.

Kortikālā daļa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Impulsi no dzirdes receptoriem vispirms tiek apstrādāti iegarenajās smadzenēs un vidussmadzenēs esošajos zemākajos dzirdes centros un tad nonāk augstākajā dzirdes centrā. Augstākais dzirdes centrs atrodas smadzeņu lielo pusložu garozas deniņu daivā un tur rodas un tiek apstrādāta dzirdes sajūta.[1]

Dzirdes spēja uztvert skaņas īpatnības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hidrodinamiskā dzirdes teorija izskaidro kā dzirdes analizators spēj atšķirt skaņas pēc stipruma un augstuma. Iekšējās auss šķidrumi iesaistoties akustiskajās svārstībās var svārstīties dažādi citās vietās un augstas frekvences skaņas īpaši palielina šīs atšķirības. Zemas frekvences skaņas nosaka ar vienkāršāku mehānismu. Zemas frekvences skaņu impulsu biežums dzirdes nervā atbilst skaņas frekvencei. [1] Vesela cilvēka auss spēj sadzirdēt skaņas no 30 līdz 20000 hz taču lielākā daļa dzīvnieku spēj sadzirdēt skaņas lielākā diapazonā.[2]

Cilvēks spēj uztvert skaņas, kuru akustiskais spiediens ir 0.0001 Pa. Taču parasti skaņu stiprumu mēra relatīvās mērvienībās - decibelos (dB), kas raksturo skaņas stiprumu atbilstību pret dzirdamības slieksnim atbilstošo tās pašas skaņas stiprumu. Cilvēki dzird skaņas, kuru stiprums ir no 0 līdz 140 dB.[1]

Izplatītākās dzirdes slimības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzirdes zudumu skaits pasaulē

Dzirdes pasliktināšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzirdes pasliktināšanās rodas ilgstoši uzturoties lielā troksnī. Tādā veidā tiek bojāti dzirdes receptori un pie īpaši stiprām skaņām var pat pārplīst bungādiņa.Būtisks simptoms, kas liecina par dzirdes pasliktināšanos, ir periodisks vai pastāvīgs troksnis vienā vai abās ausīs. Dažreiz slimnieks šo troksni dzird tikai absolūtā klusumā, naktī, un tas viņam traucē iemigt, tad raksturīgs bezmiegs. Cilvēks, kuram pasliktinājusies dzirde, ir nervozs, pazeminās viņa darbaspējas, rodas neērtības sajūta cilvēkos, jo ir traucēts sazināšanās process. Raksturīgi dzirdes traucējumu pavadoņi ir galvas reiboņi. Nākamais simptoms — dezorientācija apkārtējā vidē. Īpaši izteikta tā ir, ja skaņa nāk no aizmugures. Cilvēks, kuram ir dzirdes traucējumi, neorientējas, piemēram, mežā: ja jūs viņu sauksiet, viņš var aiziet uz pretējo pusi. Turklāt viņš var nenoorientēties kritiskā situācijā un paskriet tieši zem krītoša koka.

Vidusauss iekaisums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar otītu jeb vidusauss iekaisumu saprot auss bungdobuma un dzirdes kanāla gļotādas iekaisumu. Infekcija parasti nokļūst vidusausī pa dzirdes kanālu no deguna dobuma. Vidusauss iekaisuma attīstību sekmē iesnas vai adenoīdi. Vieglākos gadījumos ir sāpes ausīs un pasliktināta dzirde, smagākos — var būt tempaeratūra, auss sastruto un strutas izlaužas ārā caur bungplēvīti. Strutas no infekcijas vietas var izlauzties arī līdz iekšējām smadzenēm, kur sabojā līdzsvara un dzirdes orgānus. Ja iekaisuma ierosinātājs ir vīruss, tad izdalījumi var būt arī asiņaini.

Sāpes rodas no tā, ka dzirdes kanālam iekaistot, rodas tūska, kanāls aizsprostojas, rodas spiediens. Guļus stāvoklis veicina šo tūsku, ar to izskaidrojams tas, ka iekaisums visbiežāk sākas tieši naktī. Bērni ar vidusauss iekaisumu slimo biezāk kā pieaugušie. Tas saistīts gan ar to, ka viņiem iesnas ir biežāk, gan ar to, ka bieži ir palielināti adenoīdi. Vēl to ietekmē arī tas, ka maziem bērniem un zīdaiņiem dzirdes kanāls un deguna ejas vēl ir ļoti īsas, līdz ar to infekcijai jāpārvar mazāks attālums. Arī nepareiza deguna šņaukšanas tehnika var paātrināt infekcijas ceļu līdz dzirdes kanālam. [3]

Sēra korķis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sēra korķis atrodas tālākajā auss ejā. Ir kategoriski aizliegts tīrīt ausis ar vates kociņiem, jo tādā veidā var iespiest sēra korķi tālāk, līdz tas nonāks uz bungplēvītes. Kad ausu sērs sastrēgst ārējās auss ejā, neatslāņojas un tāpēc kļūst cietāks, rodas sēra korķis. Pasliktinās dzirde un ja sērs saskaras ar ūdeni tas piebriest un cilvēks kļūst kurls. Cilvēks ar sēra korķi nedrīkst saaukstēties, jo var rasties iekaisums. Ausi drīkst tīrīt tikai ar silta ūdens strūklu.[4]

Citas slimības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pasliktināta dzirde var būt arī no dzimšanas un tas pasliktina arī bērna runātspēju (kurlmēmums). Dzirde var pasliktināties ar dzirdes kauliņu mazkustīguma dēļ (otoskleroze). Dzirdi var uzlabot ar dzirdes aparātu palīdzību.[1]

Īpatnēji dzirdes veidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Absolūtā dzirde[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Absolūtā dzirde ļauj cilvēkam atšķirt skaņas augstumu pēc atmiņas.

Iekšējā dzirde[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cilvēki ar iekšējo dzirdi spēj ierosināt augstāko dzirdes centru smadzenēs un tādējādi radīt skaņas sajūtu arī bez skaņas. Šī spēja cilvēkam saglabājas arī pēc perifēriskā dzirdes aparāta bojāejas.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]