Ebreji

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Ebreji (ivritā: יהודים) mūsdienās tiek uzskatīti ne tik daudz par konkrētas etniskas grupas pārstāvjiem, kā par no izraēļiem cēlušos jūdaisma piekritēju pēcnācēji, kā arī tie, kas šo reliģiju pieņēmuši brīvprātīgi. Līdz Otrā pasaules kara beigām ebreji Latvijā parasti tika dēvēti par žīdiem, apzīmējums ebreji tika lietots retāk[1]. Pēc Otrā pasaules kara tiek lietots vārds "ebrejs", jo "žīds" tika negatīvi izmantots nacistu antisemītiskajā propagandā un Holokaustā. Vienlaikus, ņemot vērā, ka līdz ar PSRS okupāciju Latvijā iebrauca ebreji no Ukrainas, Krievijas un citām padomju republikām, tika pārņemta krievu valodas tradīcija izvairīties no vārda жид, kas krievu valodā uzskatāms par netaktisku ebreju apzīmējumu.

Jūdaismā etniskā un reliģiskā piederība ir savstarpēji cieši saistītas, tāpēc, par ebrejiem tiek uzskatīti arī cilvēki, kas pieņēmuši jūdaismu. Vienlaikus, cilvēki, kas vairāk nav jūdaisma sekotāji, joprojām etniski ir ebreji. Gadsimtu gaitā ebreji ir tikuši pakļauti dažādiem sodiem un iznīcināšanas kampaņām. Pēc aptuveniem datiem, pašlaik pasaulē ir 13,2 miljoni ebreju. No tiem 41% dzīvo Izraēlā un 41% — ASV.

Definīcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atbilstoši tradicionālajiem likumiem, par ebreju tiek uzskatīts ikviens, kura māte ir ebrejiete, vai arī cilvēks, kas pieņēmis jūdaismu. Reformu jūdaisms ASV un liberālais jūdaisms Lielbritānijā uzskatīs par ebreju bērnu, kuram viens no vecākiem ir ebrejs, un kurš ir audzināts par ebreju. Visi galvenie jūdaisma novirzieni ir atvērti cilvēkiem, kas vēlas pieņemt jūdaismu kā savu ticību. Ebreji tradicionāli uzskata, ka cilvēks, kas ir vai nu piedzimis par ebreju vai arī pieņēmis jūdaismu, būs ebrejs uz visiem laikiem. Tāpēc pat tie ebreji, kas ir ateisti vai pieņēmuši citu ticību, joprojām tiek uzskatīti par ebrejiem. Turpretim reformu jūdaisms uzskata, ka par ebreju vairs netiks izskatīts cilvēks, kas ir pieņēmis citu ticību. Šāds ir arī oficiālais Izraēlas valdības viedoklis.

Ebreju etnosa apakšgrupas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maurīcija Gotlība 1878. gada gleznā Ebreji Jom Kipurā lūdzas sinagogā attēlotie Austrumeiropas aškenazi 19. gadsimta beigās

Ebreju etnosā pastāv vēsturiski un kulturāli atšķirīgas grupas, kuras radušās gadsimtu gaitā dažādām ebreju diasporām mijiedarbojoties ar vietējām (mītnes zemes) kultūrām, etnosiem, reliģijām, tiesiski-politisko situāciju, valdošo klimatu un citiem aspektiem. Šie dažādie aspekti lielā mērā (dažkārt radikāli) ir veidojuši atsevišķo ebreju diasporu unikālo pasaules skatījumu un tradīcijas.

Vēsturiski ir izveidojušās divas lielas grupas: seferdi (Dienvidrietumu Eiropas ebreji) un aškenazi (Austrumeiropas ebreji). Viduslaikos par ietekmīgāko un bagātāko grupu tika uzskatīti seferdi, kas bieži vien savās sinagogās nelaida Austumeiropas nabadzīgos aškenazi. Taču mūsdienās vislielākā grupa ir tieši aškenazi, kas līdz pat nesenam laikam dominēja arī Izraēlas politikā un sabiedrībā. Trešo lielāko grupu veido mizrahi — "austrumnieki" — ebreji no Tuvajiem Austrumiem, Vidusāzijas, Kaukāza. Mazākas ebreju grupas ir karaīmi, magribi, Indijas ebreju kopienas "bene israel", "bnei Menashe", Kočinas ebreji un "bene Ephraim". Grieķijas "romainotes", Itālijas "bene Roma", Jemenas "teimanimi", Etiopijas "beta israel" u.c. Kopumā aškenazi ebreji ir apmēram 70% no visiem pasaules ebrejiem.

Ebreju vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ebreju izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Semītu izcelsmes klejojošu lopkopju cilti — ebrejus vai senebrejus (angļu: Hebrews), kas ieradušies Kanānā (mūsdienu Izraēlas, Palestīnas un Jordānijas teritorijā) no Divupess vai Sinajas pussalas (par to zinātnieki vēl diskutē) apmēram 2. gadu tūkstoša p.m.ē. sākumā, tiek uzskatīti par mūsdienu Izraēlas pamatnāciju. Daži vēsturnieki uzskata, ka senebreji, pirms to ierašanās Kanānā, bijuši viena no klejotāju ciltīm — aramiešiem, amorītiem vai hetiem, vai kāds no to atzariem. Citi uzskata, ka vārdam ebreji vispār nav etniska nozīme — tā saukušās visas Vidējo Austrumu nomadu ciltis. Par to it kā liecina arī šī termina (ebreji) etimoloģiskā nozīme — tie, kas klejo no vietas uz vietu, jeb nomadi.

Ebreji Bībeles aprakstos, pēc to apmešanās Kanānā, attēloti kā pastorāla kopiena, kas sastāvēja no vairākām radniecīgām ciltīm. Tās cīnījušās savā starpā un arī ar citām kaimiņu ciltīm par ganībām un ūdens avotiem. Tie nebija maznozīmīgi sadzīviski strīdi, jo viens no Šumeras Akadas valsts sabrukuma un juku laika Tuvajos Austrumos iemesliem bija vairākus gadsimtus ilgstošs sausums. Tādēļ cīņas tiešām bija par izdzīvošanu. Tas, jādomā, bijis viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ daļa ebreju, saskaņā ar Bībeles leģendām — Jēkaba dzimta, apmēram 17. gadsimta p.m.ē. sākumā, bet pēc citiem vērtējumiem — minētā gadsimta vidū, devusies uz Ēģipti, acīmredzot citu, brīvāku zemju un labāku dzīves apstākļu meklējumos.

Ēģiptes verdzība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šis laiks attiecas uz Ēģiptes vidējās valsts periodu, kad Ēģipte bija stipri novājināta iekšējo pretrunu, kā arī tā paša sausuma perioda dēļ. Ebreji, dodoties uz Ēģipti, jādomā, izmantoja arī hiksus kā sabiedrotos. Pateicoties šai koalīcijai, hiksu kundzības laikā arī ebrejiem Ēģiptē dažkārt izdevās ieņemt augstus valsts amatus. Tā Vecajā Derībā minēts, ka Jēkaba dēls Jāzeps (Jozefs, Josifs) faraona galmā ieņēmis vienu no augstākajiem amatiem. Tiesa, tam pagaidām nav izdevies atrast apstiprinājumu pašos Ēģiptes avotos.

Kad ēģiptieši hiksus padzina, viņu sabiedrotie ebreji tika pakļauti verdzībai, jo ēģiptieši viņus uzskatīja par ienaidniekiem. Ap 1020. g. p.m.ē. "likumu tēvs”, pravietis Mozus panācis ebreju atbrīvošanu. Kļuvuši brīvi, ebreji caur Sinajas pussalu nonāca Kanānā, kuru viņi jau bija pametuši pirms apmēram 400 gadiem. Viņi mēģināja izspiest no auglīgās un vilinošās Kanānas tās iedzīvotājus — kanāniešus, bet tie viņus sākumā smagi sakāva. Tomēr ebreji neatlaidās. Rūgtā sakāve piespieda klejojošās ebreju ciltis sākt apvienošanos. Pēc vairāku cilšu apvienošanās ebrejiem izdevās ieņemt senāko Tuvo Austrumu pilsētu — Jēriku. Ebreji šo pilsētu nopostīja, bet tās kanāniešu iedzīvotājus nogalināja vai pakļāva verdzībai.

Senās ebreju valsts izveidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jērika bija iekārojama pilsēta, jo tā atradās auglīgajā Jordānas upes ielejā. Tomēr no drošības viedokļa ar to bija par maz. Tādēļ lai nostiprinātos ebreji sāka paplašināt iekarotās teritorijas ar mērķi pārņemt visu Kanānu. Lai to panāktu, 12 radniecīgas ebreju ciltis izveidoja konfederāciju, apvienojoties zem viena nosaukuma — izraēļi. Izraēļi pilnībā sakāva un pakļāva sev kanāniešus ap 1125. g. p.m.ē. Visilgāk, vairākus gadsimtus, viņiem pretojās Jeruzalemes pilsēta, kura bija labi nocietināta un bija izvietojusies pauguru virsotnēs ar stāvām nogāzēm, tādēļ no tā laika militārā viedokļa tā bija grūti ieņemama.

No vēstures avotiem var spriest, ka ebreji kultūras attīstības ziņā tajā laikā stāvēja uz daudz zemāka pakāpiena nekā kanānieši. No pēdējiem senebreji pārņēma gan rakstību, gan celtniecības prasmi, lai gan nekad arī turpmākajā senajā vēsturē viņi nesasniedza to pilsētu dzīves līmeni, kāds pirms tam bijis kanāniešiem. Pat Jeruzaleme, nonākusi ebreju rokās, spriežot pēc senajiem aprakstiem, vēl ilgi bijusi neievērojama, un maza pilsēta, nemaz nerunājot par Mīnojas pilsētu un piļu spožumu vairākus gadsimtus pirms tam. Tomēr daudz lielāka nozīme ir tam, ko ebreji, nonākuši savā Apsolītajā zemē, veica nākamības labā.

Kanānas dienvidu daļu joprojām turpināja kontrolēt jau pieminētie filistieši, kas bija izveidojuši nelielu valsti, kura balstījās uz Dzelzs laikmeta kultūru (filistieši jau plaši pielietoja dzelzs ieročus un darbarīkus). Ap 1050. g. p.m.ē. filistieši, izmantojot savu tehnoloģisko un militāro pārākumu, smagi sakāva ebrejus un ieguva kontroli gandrīz pār visu Kanānas teritoriju. Ebrejiem draudēja nopietnas briesmas tikt pilnīgi pakļautiem filistiešiem. Tādēļ filistieši izrādījās daudz bīstamāks pretinieks par kanāniešiem.

Lai atvairītu filistiešus, ebreji apvienojās un izveidoja centralizētu monarhiju ar mērķi — izdzīvot. Tas izrādījās izšķirošs faktors un Dāvids, slavenais Izraēlas valdnieks, drīz pēc 1000. g. p.m.ē. filistiešus smagās cīņās beidzot sakāva un tie pakāpeniski asimilējās ar ebreju jau agrāk uzveiktajiem kanāniešiem.

Zālamana celtais pirmais Jeruzalemes templis

Ticis galā ar galvenajiem ienaidniekiem, Dāvids izveidoja spēcīgu, neatkarīgu valsti ar Jeruzalemi kā galvaspilsētu, kas bija arī stiprākais cietoksnis viņa valstī. Dāvida dēls Zālamans vēl vairāk nostiprināja jauno Izraēlas karalisti. Valsts pārvaldi sāka veikt profesionāla, hierarhiska administrācija, kas saskaņā ar Ēģiptes modeli bija sadalīta 9 departamentos. Ārējo drošību balstīja elitāra armija, kuras pamatā bija efektīvas kaujas ratu vienības, tam laikmetam atbilstoši moderni ieroči un cits tā laika progresīvākais militārais aprīkojums. Šajā laikā tika nodibinātas arī ciešas tirdzniecības attiecības ar apkārtējām valstīm, it īpaši ar feniķiešu pilsētām. Līdz ar to nostiprinājās un sāka attīstīties arī valsts saimniecība.

Senās Izraēlas valsts sabrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Zālamana nāves 922. g. p.m.ē. valsts sadalījās divās daļās — desmit ziemeļu cilšu izveidotajā Izraēlā un dienvidu Jūdejā. Tas ebrejiem izrādījās liktenīgi. Abas jaunizveidotās valstis katra atsevišķi izrādījās daudz vājākas un kaimiņu impērijām atjaunojot karadarbību, ebrejiem vairs neizdevās saglabāt savu smagās cīņās iegūto neatkarību. Tā, 722.—721. g. p.m.ē. Izraēlu pakļāva Asīrija, bet Jūdeju 586. g. p.m.ē. iekaroja Babilonija (Babilonijas valdnieks Nebukadnecars jau sen vēlējās iekļaut Jeruzalemi savas valsts sastāvā). Sevišķi nežēlīgi rīkojās Babilonija — tā sagrāva Jeruzalemes templi un daudzus ebrejus, kas šeit dzīvoja, deportēja. No tā cēlies arī apzīmējums — Babilonijas gūsts. Ebreju vietā tika ievesti un nometināti iedzīvotāji no citām Tuvo Austrumu zemēm, galvenokārt no Asīrijas. Ievestie laika gaitā sajaucās ar vietējiem izraēliešiem, līdz vēsturiskie izraēlieši kā tauta faktiski beidza pastāvēt.

Savukārt deportētos ebrejus Asīrijai asimilēt neizdevās, jo to pašu drīz iekaroja Persija (539. g. p.m.ē.) un viņu valdnieks Kīrs II atļāva ebrejiem atgriezties to dzimtenē un atjaunot Templi. To skaits bija neliels, tikai daži desmiti tūkstoši. Taču Jūdejā atgriezās deportētie ebreji arī no citiem Mazāzijas un Divupes reģioniem. Ap 150 gadu ilgstošajā izsūtījumu laikā ebreji bija zaudējuši savu politisko identitāti, bija izzudusi arī ebreju sabiedrības politekonomiskā struktūra, tiem vairs nebija savas valsts. Taču tai pat laikā viņi nostiprinājās kā spēcīga reliģiska kopība, kas, kā parādīja vēlākā vēsture, bieži izrādījās stiprāka nekā etniskās, teritoriālās vai politekonomiskās saites. Līdz ar to pasaules vēsturē un civilizācijas attīstībā bija radies jauns nozīmīgs faktors — Jūdaisms.

Diasporas periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maķedonijas Aleksandra iekarojumu laikā 4. gadsimta p.m.ē. beigās Jūdeja kļuva par Maķedonijas provinci. Ebrejiem tas bija jauns vēstures posms, kuru dažreiz dēvē par "diasporas" laiku. Maķedonijas impērija apvienoja daudzas, pirms tam nereti naidīgas zemes. Parādījās vēl neredzētas iespējas attīstīt tirdzniecību vai pat vienkārši ceļot. Ebreji to izmantoja pilnā mērā. Sākotnēji, pēc Aleksandrijas nodibināšanas, tūkstošiem ebreju atkal migrēja uz Ēģipti, bet vēlāk viņi devās uz visām tolaik zināmām pasaules malām — Melnās jūras piekrasti, Grieķijas salām, drīz tie izplatījās arī pa visu Vidusjūras piekrasti. Šis migrācijas laiks arī ieguva "diasporas" apzīmējumu.

Diasporas laiks ebreju vēsturē un kultūrā ievērojams arī ar to, ka atrodoties tālu no Jūdejas, ebreju emigranti parasti apguva grieķu valodu, kā arī pārņēma daudz ko no grieķu paradumiem un idejām. Šis process pastiprinājās arī Jūdejā pēc Maķedonijas Aleksandra nāves, kad to sākotnēji sagrāba Ptolemaju Ēģipte, bet vēlāk selucīdu Sīrija, kas centās ar varu helenizēt ebrejus.

Seleukīdu mēģinājumi helenizēt Jeruzālemi beidzās 168. gadā p.m.ē ar Makabeju sacelšanos, ko vadīja Augstais priesteris Matatia un viņa pieci dēli. Sacelšanās beidzās 152. gadā p.m.ē., kad tika izveidota Hasmoneju karaliste ar galvaspilsētu Jeruzalemi.

Tomēr arī šoreiz ebreju politiskā neatkarība nebija ilgstoša. Romiešu armija, izmantojot nesaskaņas starp dažādiem ebreju grupējumiem, iebruka Jeruzalemē 62. g. p.m.ē., bet 47. g. p.m.ē. Jūdeja pilnībā tika pakļauta Romai, kļūstot par vienu no tās provincēm.

Ebreju devums civilizācijas attīstībā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atrašanās Romas impērijas sastāvā neatnesa Jūdejai mieru un stabilitāti. Drīzāk otrādi — sākas nemiera pilns, bet vēsturiski izcils laiks, kas raksturojas ar kristietības dzimšanu, ebreju un kristiešu vajāšanu, ebreju kultūras tālāku sintēzi ar helēnismu un islāmu. Tieši šie no mūsdienu civilizācijas attīstības viedokļa ir svarīgākie ebreju vēstures aspekti.

Neiespējami pārvērtēt to lomu, kādu cilvēces vēsturē nospēlējuši ebreju pravieši, ieviešot mūžīgus ētiskos principus kā jebkuras nākotnes sabiedrības eksistences morālos pamatus. No šī brīža arī reliģija no neapzināta, nereti mežonīgu ticējumu kopuma pārtapa par sabiedrības ētikas un morāles orientieriem, kas ir būtiskākās tās sastāvdaļas ne tikai jūdaismā, bet arī kristietībā un islāmā.

Ebreji Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Latvijas ebreji

Pirmā Latvijas ebreju kopiena nodibināta 1570. gadā, desmit gadus pēc tam, kad Piltenes apgabals nokļuva Dānijas prinča Magnusa pārvaldē. Savukārt poļu Livonijā 17. gs. no tagadējās Ukrainas un Baltkrievijas kā kara bēgļi ieradās vairāki tūkstoši ebreju, kas atšķirībā no vāciskajiem un turīgajiem Kurzemes ebrejiem bija nabadzīgāki un vairāk nodarbojās ar sīkamatniecību.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]