Edgars II Etlings

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
karalis Edgars Etlings
Valda 15.10.1066.-10.12.1066.
Kronēšana netika kronēts
Sieva neprecējies
Bērni nebija
Karaliskais nams Veseksu dinastija
Tēvs Eduards Izdzītais

(Edmunda II Dzelzsvēdera dēls)

Māte Kijevas Agate
Dzimis 1051.(?) gadā Ungārijā
Miris 1126.(?) gadā Hertfordšīrā

Edgars II Etlings saukts arī Izraidītais (vecangl. Edgar the Ætheling or Edgar the Outlaw, 1051.-1126.) - pēdējais Anglijas karalis (1066.) no Veseksu dinastijas.

Sensakšu vārds "Ætheling" nav ne iesauka, ne uzvārds, bet tikai nozīmē piederību karaliskajai dinastijai.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Veseksu karaļu heraldiskais simbols

Edmunda II Dzelzsvēdera dēla Eduarda Izdzītā, kurš 1016. gadā bija spiests pamest Angliju, kuru iekaroja dāņu vikingi, vienīgais dēls. Dzimis trimdā Ungārijā. Māte - Kijevas Agate. Bērnību pavadījis Ungārijas karaļa Endrē I Svētā (András I Katolikus) galmā. 1056. gadā pēc karaļa Eduarda Grēksūdzētāja uzaicinājuma ģimene atgriezās Anglijā, kur Eduardam Izdzītajam vajadzēja mantot troni, taču tikko nonācis dzimtenē, tas piepeši mira.

Pēc karaļa Eduarda nāves 1066. gadā Edgars bija mazgadīgs un valdīt nespētu, tāpēc anglosakšu un dāņu aristokrātu un bruņinieku lielā sapulce (witenagemot) par karali ievēlēja Veseksas erlu Haraldu Godvinsonu. Pēc Haralda nāves 14. oktobrī kaujā pie Hastingsas (angl. Battle of Hastings), lielā sapulce par karali ievēlēja nepilngadīgo Edgaru.

Viljama Iekarotāja pusē pārgāja Kenterberijas arhibīskaps Stigands (Stigand), Jorkas arhibīskaps, Nortumbrijas un Mersijas erli u.c. Redzot, ka pretošanās nav iespējama, arī karalim Egaram II decembrī nācās atteikties no troņa par labu Normandijas hercogam Viljamam.

Pēc Viljama Iekarotāja kronēšanas Edgars palika tā galmā, 1067. gadā pavadīja to braucienā uz Normandiju. Taču 1068. gadā Edgars devās uz ziemeļiem, kur pievienojās Nortumbrijas erla Morkara (Morcar) un Mersijas erla Edvīna (Edwin) uzsāktajam dumpim. Pēc sacelšanās apspiešanas bēga uz Skotijas karalisti, kur atrada patvērumu pie karaļa Malkolma III (angl. Malcolm III of Scotland, gēl. Maol Chaluim mac Dhonnchaidh). Tas atzina Edgaru II par vienīgo likumīgo Anglijas karali un 1069. gadā aprecēja Edgara māsu Margaritu).

Karš par Anglijas troni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1069. gadā ar Skotijas karaļa atbalstu savācis armiju, Edgars iebruka Ziemeļanglijā, kurā uzreiz sākās plaša pret normāņiem vērsta sacelšanās. Viņa armijai pievienojās erli Valteofs (Waltheof) un Gospatriks (Gospatric), kā arī Dānijas karaļa Svena II Estridsona (angl. Sweyn II Estridsson Ulfsson) atsūtītie palīgspēki. Karš bija neveiksmīgs: 1070. gadā dāņi pameta Angliju, erli Valteofs un Gospatriks izlīga ar Viljamu I, un 1071. gadā Edgara II atlikušie spēki tika sagrauti.

1072. gadā Viljama I armija iebruka Skotijā un sakāva Malkolmu III karaspēku, piespiežot to parakstīt miera līgumu un piekāpties prasībai pārstāt atbalstīt Veseksu dinastijas restaurācijas mēģinājumus. Edgars II bēga no Skotijas uz kontinentu, kur rada patvērumu pie Flandrijas grāfa Roberta I Frīza, viena no lielākajiem Viljama Iekarotāja ienaidniekiem. Kaut arī sarunas ar Francijas karali Filipu I Kapetingu bija visai veiksmīgas (tas piedāvāja Edgaram kā lēni veselu pilsētu Lamanša krastā, kas varētu kalpot kā bāze turpmākajam karam), 1074. gadā Edgars noslēdza mierizlīgumu ar Viljamu I, atzīstot to par likumīgu Anglijas karali un kļuva par tā vasali.

Egars Etlings, Anglijas un Normandijas pērs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Turpmākos desmit gadus pēdējais anglosakšu karalis pavadīja Viljama I galmā kā viens no karalistes pēriem.

1086. gadā Edgars 200 savu bruņinieku un vasaļu pavadībā devās uz Apūliju Apenīnu pussalā, karot ar arābiem un bizantiešiem.

1087. gadā anglijas karalis Viljams II Rudais konfiscēja daļu Edgara Etlinga īpašumu, savukārt tas, atgroiezies no kariem Apenīnu pussalā, deva vasalitātes zvērestu Normandijas hercogam Robertam Kurthosam (fr. Robert Courteheuse), iesaistoties tā karā pret Anglijas karali. Tas konfiscēja visus atlikušos Etlinga īpašumus kurš, apvainojies, devās uz Skotiju un 1091. gadā piedalījās skotu iebrukumā Ziemeļanglijā. Pēc vairākām sadursmēm noslēgtā miera rezultātā Edgars Etlings atguva visus savus īpašumus Anglijā.

1097. gadā Edgars Etlings vadīja Anglijas karaspēka iebrukumu Skotijā, kā rezultātā no troņa tika gāzts karalis Donalds III (angl. Donald III of Scotland, gēl. Dòmhnall mac Dhonnchaidh), un tā vietā par karali kļuva Etlinga māsasdēls Edgars (angl. Edgar of Scotland, gēl. Eagar mac Mhaoil Chaluim).

1098. gadā Edgars Etlings devās līdzi savam senjoram Robertam Kurthosam 1. Krusta karā. Etelinga flotei bijusi liela nozīme Antiohijas ieņemšanā.

1102. gadā Etlings atgriezās no Svētās zemes un apmetās Normandijā, hercoga Roberta galmā. Bija kopā ar to kārtējā pretstāvē Anglijas karalim. Kaujā pie Tinšbrē (fr. Battaille de Tinchebray) Anglijas karaļa Henrija I armija sagrāva Normandijas hercoga karaspēku, bet Etlings saņemts gūstā.

Pēc Henrija I laulībām ar Edgara Etlinga māsasmeitu Margaritu, tā statuss un īpašumtiesības tika atjaunoti, un viņš apmetās savā pilī Hertfordšīrā (Hertfordshire), kur pavadīja atlikušos mūža gadus līdz pat nāvei, kas pienāca 1125. vai 1126. gadā.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Stenton, F. Anglo-Saxon England. — Oxford, 1971. ISBN 978-0-19-821716-9
  • Cross, Arthur Lyon. A History of England and Greater Britain. Macmillan, 1917
  • Bates, David., William the Conqueror, London : George Philip, (1989) 198 p. ISBN 978-0-7524-1980-0
  • Douglas, David C., William the Conqueror; the Norman impact upon England, Yale English monarchs series, London : Yale University Press, (1999) 476 p., ISBN 0-300-07884-6
  • Howarth, David., 1066 The Year of the Conquest, London : Collins, (1977) 207 p., ISBN 0-00-211845-9
  • Prescott, Hilda F.M., Son of Dust. London: White Lion, (1932) reprinted 1978. 288 p. ISBN 0-85617-239-1
  • Savage, Anne (transl. & coll.) The Anglo-Saxon Chronicles, London : Greenwich Editions, (2002) 288 p., ISBN 0-86288-440-3
  • Мортон А.А. История Англии. — Москва, 1950.
  • Памятники истории Англии / Пер. Д. М. Петрушевского. — Москва, 1936.
  • Пти-Дютайи, Ш. Феодальная монархия во Франции и в Англии X—XIII веков. — СПб., 2001.
  • Штокмар В. В. История Англии в средние века. — СПб., 2001

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Priekštecis:
Haralds II Godvinsons
Anglijas karalis
1066.
Pēctecis:
Viljams I