Edgars Kauliņš

Vikipēdijas lapa
Edgars Kauliņš
Edgars Kauliņš
Personīgā informācija
Dzimis 1903. gada 26. aprīlī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Pāles pagasts, Valmieras apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1979. gada 5. janvārī (75 gadi)
Valsts karogs: Latvijas PSR Rīga, Latvijas PSR (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Nodarbošanās lauksaimnieks
Edgara Kauliņa aleja Lielvārdē

Edgars Kauliņš (dzimis 1903. gada 26. aprīlī,[1] miris 1979. gada 5. janvārī),[2] saukts arī par Kauliņtēvu,[3] bija latviešu lauksaimnieks, kolhoza "Lāčplēsis" priekšsēdētājs. Sociālistiskā Darba Varonis (1965). Pastāv uzskats, ka personīgi nodrošinājis, ka no Lielvārdes 1949. gada marta deportācijās neizveda nevienu iedzīvotāju.[4][5]

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Agrā bērnībā zaudējis tēvu, tāpēc nācies iet par ganu. Mācījies tikai 4 klases. Sieva no pirmās laulības traģiski gājusi bojā 1947. gadā,[4] vēlāk apprecējies otrreiz.[5] Dzimuši trīs bērni.[4]

Piedalījies Krievijas pilsoņu karā. Latvijas brīvvalsts laikā dienējis Vidzemes artilērijas pulkā, strādājis cirkā par zirgu dresētāja asistentu, bet no 1925. gada līdz okupācijas laika bijis par ugunsdzēsēju.[1] Otrajā pasaules karā bija Sarkanās armijas 43. gvardes Latviešu strēlnieku divīzijā[4][6] kā 122. pulka 76. baltajona vada komandieris,[1] četras reizes guva ievainojumus.[4]

1948. gadā kļuva par Ogres rajona kolhoza "Lāčplēsis" priekšsēdētāju.[6] Viņa vadības laikā tas kļuva par paraugsaimniecību PSRS.[2] Kolhozā vienmēr svinēti Jāņi, arī tad, kad tie bija aizliegti, jo Kauliņš Līgo dienu oficiāli dēvējis par kolhoza dibināšanas gadadienu.[5]

Apbedīts Lielvārdes kapos.[2]

2018. gada jūnijā Lielvārdē, Lāčplēša skvērā atklāts vides objekts "Goda krēsls Edgaram Kauliņam".[7]

2023. gadā aprīlī Lielvārdē, Lāčplēša skvērā, iepretim vides objektam "Goda Krēsls Edgaram Kauliņam", tika uzstādīts piemineklis Edgaram Kauliņam.[8] Piemineklis izsaucis asus strīdus Kauliņa darbības neviennozīmīgo vērtējumu dēļ.[9]

Politiskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kauliņš bijis pārliecināts sociāldemokrāts, Komunistiskajā partijā iestājās 1943. gadā.[4] 1944. gadā kļuva par Lielvārdes pagasta komunistiskās partijas organizācijas priekšsēdētāju.[4] Bija Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāts (1963—1971, 1975—1979).[2] Tāpat bija PSRS Augstākās Padomes deputāts laikā no 1970. līdz 1974. gadam.[2]

Darbība deportāciju laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1947. gadā Latvijā tika radīti kulaku saraksti, uz kā pamata veidoja sarakstus 1949. gada marta deportācijām, bet, visticamāk, Kauliņa dēļ tajos bijuši vien divi Lielvārdes pagasta iedzīvotāji. Kopumā 1949. gada deportāciju laikā no Lielvārdes pagasta netika izvests neviens cilvēks. Tiek uzskatīts, ka lielā mērā tas izdevies, jo Kauliņš pārliecinājis iedzīvotājus iestāties jaundibinātajā kolhozā.[4] Tāpat viņam bijušas labas attiecības ar toreizējo Lielvārdes ciemata partijas organizācijas sekretāru Kārli Sebahu, kura darbība arī novērsusi iedzīvotāju deportāciju Lielvārdē.[5] Šie faktori, kā arī Kauliņa cilvēcība un saimniekošanas prasmes, līdzējuši novērst vietējo iedzīvotāju izsūtīšanu.[4]

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

E. Kauliņš ticis apbalvots ar diviem Ļeņina ordeņiem, Darba Sarkanā karoga ordeni, Tēvijas kara II pakāpes ordeni, kā arī Slavas III pakāpes ordeni.[6] 1972. gadā saņēmis Eduarda Veidenbauma prēmiju.[2] 1965. gadā saņēmis Sociālistiskā Darba Varoņa nosaukumu. 1969. gadā saņēmis LPSR Nopelniem bagātā lauksaimniecības darbinieka nosaukumu.[2]

Viņa vārdā 1979. gadā tika nosaukta vidusskola[10] un aleja Lielvārdē.

Kauliņa tēls kultūrā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par Edgaru Kauliņu ir izdota Pētera Bauģa grāmata "Kad migla krīt...", bet pats Kauliņš nav bijis apmierināts ar to, uzskatot, ka tajā pārspīlēti attēlota viņa komunistiskā pārliecība.[3][5]

Edgara Kauliņa darbs atainots Herca Franka dokumentālajā filmā "Mūžs".

Raidījumu cikla "Atslēgas" 10. sērijā "1949. gada marta deportācijas un Lielvārdes apbrīnojamais izņēmums" stāstīts par kolhozu "Lāčplēsis" un tā ilggadējo vadītāju Edgaru Kauliņu.

2020. gadā tika izdota grāmata par Edgaru Kauliņu - "Mūžs kā asara uz vaiga".

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 Apinis, Pēteris. 100 Latvijas personību. Rīga: Nacionālais apgāds; Lauku Avīze. 2006. 114.-115. lpp.
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 2,6 Latvijas enciklopēdija. 3. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2005. 351. lpp. ISBN 9984-9482-3-4.
  3. ↑ 3,0 3,1 Egle, Ināra. Gunārs Priede Lielvārdē dzīvo līdzi savu lugu prototipiem. Diena, 02.05.1997. Skatīts: 25-03-2016.
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 4,7 4,8 Krejere, Dace. Edgara Kauliņa leģenda jeb kā kolhoznieks ļaudis no deportācijām izglābis. www.lsm.lv. 24.03.2016. Skatīts: 25-03-2016.
  5. ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 Egle, Ināra. Kauliņtēvs - Lielvārdes leģenda. Diena. 30.04.1997. Skatīts 25-03-2016.
  6. ↑ 6,0 6,1 6,2 Latvijas PSR mazā enciklopēdija. 2. sējums. Rīga : Izdevniecība "Zinātne".  55. lpp.
  7. ↑ «Lielvārdē būs Goda krēsls Edgaram Kauliņam». ogrenet.lv. 2018. gada 18. jūnijā. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 20. augustā. Skatīts: 2018. gada 30. jūlijā.
  8. ↑ . Ogres novada pašvaldība. 2023. gada 27. aprīlī https://www.ogresnovads.lv/lv/jaunums/lielvarde-atklaj-edgaram-kaulinam-veltitu-pieminekli. Skatīts: 2023. gada 27. jūnijā. Tukšs vai neesošs |title=
  9. ↑ «Nesen atklātais piemineklis kolhoza “Lāčplēsis” priekšsēdētājam Kauliņtēvam apdraudot nacionālo drošību! Vai tā ir, un ko darīt? FOTO. VIDEO». Jauns.lv (latviešu). Skatīts: 2023-07-12.
  10. ↑ «Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskola». https://www.vidusskolalielvarde.lv/. Skatīts: 2021. gada 4. oktobrī.
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Edgars_Kauliņš&oldid=3883711"