Eduards Berklavs

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Eduards Berklavs
EduardsBerklavs Atmoda.jpg
Eduards Berklavs Atmodas laika demonstrācijā

Dzimšanas dati 1914. gada 15. jūnijā
Īvandes pagasts, Kurzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 2004. gada 25. novembrī (90 gadu vecumā)
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Politiskā partija PSKP
LNNK (1988—1997)
TB/LNNK (1997—1999)

Eduards Berklavs (dzimis 1914. gada 15. jūnijā, miris 2004. gada 25. novembrī) bija Latvijas PSR un Latvijas Republikas valstsvīrs, kas 1950. gados bija viens no nacionālkomunistu kustības galvenajiem organizētājiem, bet 1980. un 1990. gados redzams Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustības (LNNK) pārstāvis - viens no tās dibinātājiem un pirmais priekšsēdētājs.

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis īsi pirms Pirmā Pasaules kara sākuma Īvandes pagasta "Birzniekos" lauku amatnieka ģimenē. Mācījās Ķimales sešklasīgajā skolā, pēc tam strādāja par mācekli Kuldīgas tipogrāfijā, vakaros mācījās Kuldīgas Valsts ģimnāzijā. Strādāja Kuldīgas avīzē "Kurzemnieks", bija sociāldemokrātu jaunatnes organizācijas biedrs. Pēc Ulmaņa apvērsuma pazaudēja darbu un iesaistījās komunistiskās pagrīdes grupā. Kādu laiku viņš strādāja dažādus gadījuma darbus fabrikā "Vulkāns", ceļu būvē, mežizstrādē. 1935. gadā E. Berklavs pārcēlās uz dzīvi Rīgā, sāka darbu elektromehāniskajā darbnīcā, bet vakaros turpināja mācības Amatniecības vidusskolā, turpināja darboties kā burtlicis komjaunatnes nelegālajā tipogrāfijā "Spartaks". Par pagrīdes darbību viņš tika arestēts, sodu izcieta Rīgas Centrālcietumā, vēlāk tika norīkots spaidu darbos Kalnciema akmeņlauztuvēs.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā strādāja LPSR komjaunatnes centrālkomitejā un komunistiskās partijas Rīgas Proletāriešu rajona komitejā. Otrajā pasaules karā cīnījās Sarkanās armijas rindās, sākumā kā ierindnieks, vēlāk ieguva virsnieka pakāpi. Kara beigās Indriķa Pinkša vietā tika iecelts par Latvijas PSR komjaunatnes sekretāru. No 1948. līdz 1951. gadam mācījās augstākajā partijas skolā Maskavā.[1]

Pēc tam strauji kāpa pa karjeras kāpnēm Latvijas Komunistiskajā partijā (līdz pat LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieka amatam). Uzskatot PSRS nacionālo politiku par bīstamu latviešu nācijas interesēm, piecdesmito gadu otrajā pusē, izmantojot savu stāvokli padomju varas struktūrās, Berklavs kļuva par vienu no nacionālkomunistu kustības (sauktu arī par berklaviešiem) līderiem un galvenajiem oponentiem PSRS nacionālajai politikai Latvijā, kas pēc Berklava domām bija vērsta uz Latvijas rusifikāciju. Lai gan Vilis Lācis Berklavu bija iecerējis par savu pēcteci LPSR MP priekšsēdētāja amatā,[2] šī kustība 1959. gadā tika sagrauta un Eduards Berklavs tika izsūtīts uz Vladimiru Krievijā.

Pēc atgriešanās no izsūtījuma Berklavs strādāja Rīgas elektromašīnu rūpnīcā un kļuva par Latvijā aktīvas pretpadomju disidentu grupas vadītāju. 1971. gadā organizēja "17 latviešu komunistu vēstules" publicēšanu pasaules masu medijos, protestējot pret politiku, kura "nodara lielu ļaunumu komunistiskajai kustībai, marksismam-ļeņinismam"[3], kas radīja plašu rezonansi ne tikai trimdas latviešu aprindās un ārzemju presē, bet atspoguļojās arī vairāku Rietumvalstu attiecībās ar PSRS. Rakstīja vēstules latviešu kultūras darbiniekiem, aicinot "nedarīt neko tādu, kas dara ļaunu mūsu tautai". VDK gatavoja tiesas procesu pret E. Berklavu, veica pratināšanas un sacerēja četru sējumu lietu, tomēr 1980. gadu sākumā Pārbūves procesu dēļ lietu pārtrauca.[4]

Sākoties latviešu tautas trešajai Atmodai Berklavs kļuva par vienu no Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustības (LNNK) dibinātājiem un bija pirmais tās vadītājs. Tika ievēlēts Augstākajā padomē un 5. Saeimā. Deviņdesmito gadu vidū, veselības problēmu un vilšanās partijas biedros nomākts, Berklavs aizgāja no aktīvās politikas, bet nezaudēja interesi par to līdz pat savam nāves brīdim 2004. gada novembrī. Eduards Berklavs bija latviešu studentu korporācijas Fraternitas Livonica biedrs.

Par Eduarda Berklava dzīvi un politiskajiem uzskatiem 2007. gadā uzņemta dokumentālā filma "Berklavisms".

Eduards Berklavs apbalvots ar: Sarkanā Karoga ordeni (01.1942.)[5], 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi, 1995. gadā ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni un 2000. gadā ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

Bibliogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • "Zināt un neaizmirst" [6] (1998.) - Eduarda Berklava skatījums uz padomju laiku Latvijas politiskajiem notikumiem
  • "Zināt un neaizmirst II" (2006.) - Eduarda Berklava skatījums uz Atmodas un pēcatmodas Latvijas politiskajiem notikumiem
  • "Uldis Ģērmanis, Eduards Berklavs 'Dialogi. Vēstules un publikācijas. 19891997'" (2008.) - Eduarda Berklava un Ulda Ģērmaņa skatījums uz pēcatmodas Latvijas politiskajiem notikumiem savstarpējās vēstulēs

Piezīmes un atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Eduardu Berklavu simtgadē pieminot] laikraksts "Kurzemnieks" 2014. gada 12. jūnijā
  2. Zirnis, Egīls (2009. gada 4. jūlijā). "Latviskā sociālisma gals". SestDiena. "Gan Ministru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis, kurš sirga ar cukurslimību, gan LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš ap 1959.gadu gribēja atstāt amatu. Lācis par mantinieku bija iecerējis Berklavu."
  3. 17 latviešu komunistu vēstule
  4. Saruna ar Eduardu Berklavu 2000. gada 7. aprīlī "Latvijas Vēstneša" redakcijā
  5. Jermacāne I. Latvijas iedzīvotāji Sarkanajā armijā (1941. gada 22. jūnijs – 1942. gada 5. oktobris) karavīru rakstītajās vēstulēs. // Latvijas Arhīvi. Nr3., 2006. - 112. lpp.
  6. Zināt un neaizmirst - eraksti.lv

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]