Eduards Berklavs
 |
|
Eduards Berklavs (dzimis 1914. gada 15. jūnijā, miris 2004. gada 25. novembrī) bija Latvijas PSR un Latvijas Republikas valstsvīrs, kas 1950. gados bija viens no nacionālkomunistu kustības galvenajiem organizētājiem, bet 1980. un 1990. gados redzams Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustības (LNNK) pārstāvis - viens no tās dibinātājiem un pirmais priekšsēdētājs.
Satura rādītājs |
[izmainīt šo sadaļu] Biogrāfija
Jaunībā Eduards Berklavs kļuva par aktīvu pagrīdes komunistu, Sarkanās armijas rindās cīnījās Otrajā pasaules karā un pēc kara strauji kāpa pa karjeras kāpnēm Latvijas Komunistiskajā partijā (līdz pat LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieka amatam). Uzskatot PSRS nacionālo politiku par bīstamu latviešu nācijas interesēm, piecdesmito gadu otrajā pusē, izmantojot savu stāvokli padomju varas struktūrās, Berklavs kļuva par vienu no nacionālkomunistu kustības (sauktu arī par berklaviešiem) līderiem un galvenajiem oponentiem PSRS nacionālajai politikai Latvijā, kas pēc Berklava domām bija vērsta uz Latvijas rusifikāciju. Lai gan Vilis Lācis Berklavu bija iecerējis par savu pēcteci LPSR MP priekšsēdētāja amatā,[1] šī kustība 1959. gadā tika sagrauta un Eduards Berklavs tika izsūtīts uz Vladimiru Krievijā.
Pēc atgriešanās no izsūtījuma Berklavs kļuva par Latvijā aktīvas pretpadomju disidentu grupas vadītāju un 1972. gadā organizēja "17 latviešu komunistu vēstules" publicēšanu pasaules masu medijos, protestējot pret politiku, kura "nodara lielu ļaunumu komunistiskajai kustībai, marksismam-ļeņinismam"[2], kas radīja plašu rezonansi ne tikai trimdas latviešu aprindās un ārzemju presē, bet atspoguļojās arī vairāku Rietumvalstu attiecībās ar PSRS. Sākoties latviešu tautas trešajai Atmodai Berklavs kļuva par vienu no Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustības (LNNK) dibinātājiem un bija pirmais tās vadītājs. Tika ievēlēts Augstākajā padomē un 5. Saeimā. Deviņdesmito gadu vidū, veselības problēmu un vilšanās partijas biedros nomākts, Berklavs aizgāja no aktīvās politikas, bet nezaudēja interesi par to līdz pat savam nāves brīdim 2004. gada novembrī. Eduards Berklavs bija latviešu studentu korporācijas Fraternitas Livonica biedrs.
Par Eduarda Berklava dzīvi un politiskajiem uzskatiem 2007. gadā uzņemta dokumentālā filma "Berklavisms".
Eduards Berklavs apbalvots ar 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi, 1995. gadā ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni un 2000. gadā ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
[izmainīt šo sadaļu] Bibliogrāfija
- "Zināt un neaizmirst" (1998.) - Eduarda Berklava skatījums uz padomju laiku Latvijas politiskajiem notikumiem
- "Zināt un neaizmirst II" (2006.) - Eduarda Berklava skatījums uz Atmodas un pēcatmodas Latvijas politiskajiem notikumiem
- "Uldis Ģērmanis, Eduards Berklavs 'Dialogi. Vēstules un publikācijas. 1989—1997'" (2008.) - Eduarda Berklava un Ulda Ģērmaņa skatījums uz pēcatmodas Latvijas politiskajiem notikumiem savstarpējās vēstulēs
[izmainīt šo sadaļu] Piezīmes un atsauces
- ↑ Zirnis, Egīls (2009. gada 4. jūlijā). "Latviskā sociālisma gals", SestDiena. Atjaunināts: 2009. gada 5. jūlijā. "Gan Ministru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis, kurš sirga ar cukurslimību, gan LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš ap 1959.gadu gribēja atstāt amatu. Lācis par mantinieku bija iecerējis Berklavu."
- ↑ 17 latviešu komunistu vēstule
[izmainīt šo sadaļu] Ārējās saites
- Eduarda Berklava biogrāfija (virtuālā enciklopēdija "Latvijas ļaudis uz 21. gadsimta sliekšņa")
- "Kā nīdēja nacionālkomunistus" — raksts par nacionālkomunistu kustību (Daina Bleiere, laikraksts "Latvijas Avīze", 2004.08.07.)
|
|||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
