Eduards Cālītis

Eduards Cālītis Personīgā informācija Dzimis 1881. gada 20. aprīlī Rīga, Vidzemes guberņa (tagad Latvija) Miris 1947. gadā Tautība latvietis

Literārā darbība Pseidonīms Cicero Nodarbošanās rakstnieks

Dzelmes (dekadentu) grupas mākslinieki 1906. gadā. No kreisās sēž: Kārlis Jēkabsons, Zemgaliešu Biruta, Augusts Baltpurviņš, Eduards Cālītis. Stāv: Kārlis Štrāls, Jānis Akuraters, Kārlis Krūza, Kārlis Skalbe, Jānis Jaunsudrabiņš (foto: Jānis Rieksts).

Eduards Cālītis (vecajā rakstībā Eduards Zahlitis, 1881—1947) bija latviešu rakstnieks un žurnālists.

Dzīvesgājums

Dzimis 1881. gada 20. aprīlī Rīgā. Bērnību pavadījis Lielezerē, mācījās skolā Pampāļos. Viņa pirmais stāsts publicēts 1904. gadā. Pēc 1905. gada revolūcijas apspiešanas bija spiests slapstīties Rīgā. 1906. gadā kopā ar citiem astoņiem literātiem žurnālā "Dzelme" publicēja deklarāciju "Mūsu mākslas motīvi". Bez viņa deklarāciju parakstīja arī Jānis Akurāters, Kārlis Skalbe, Kārlis Štrāls, Kārlis Jēkabsons, Kārlis Krūza, Jānis Jaunsudrabiņš, Augusts Baltpurviņš, Zemgaliešu Biruta.

Pēc 1907. gada dzīvoja Vecmīlgrāvī kokrūpnieka A. Dombrovska uzceltajā "Burtnieku namā", ko mecenāts nodeva jaunajiem literātiem, gleznotājiem un citu mākslu kopējiem, lai viņi tur dzīvotu un strādātu. Strādāja par laikrakstu "Plēsums" un "Rīta blāzma" (1907) redaktoru, Pirmā pasaules kara laikā bija laikraksta "Nedēļa" (1915) redaktors. Pēc Latvijas neatkarības iegūšanas darbojās laikrakstu "Latvijas Rīts" (1919), "Latvijas Sargs" (1920—1922), "Brīvā Zeme" (1922—1925) un "Sprigulis" (1925) redakcijās. Tautas padomes loceklis.

Miris pēc Otrā pasaules kara 1947. gadā.

Deklarācija "Mūsu mākslas motīvi"

“Vienīgais reālais, ko var saprast un aptvert cilvēka apziņa, ir viņa dvēseles dziļākie pārdzīvojumi, tie mirkļi, kad viņš no tāliem augstumiem pārredz un uzņem sevī plašu, neskaitāmu brīnumu pilnu pasauli. Un, ja tad tāds mākslinieks, kurš būs dziļi sajutis, ka šīs pasaules brīnišķie spēki ir neizsmeļami, radīs, viņa darbs būs mākslas darbs. (..) Tā māksla kļūs par sevišķi harmonisku skaistuma sajūtu, par jaunu dievlūgšanu — reliģisku mākslas kultu. Reliģiskās ekstāzes noslēpumus modinās un apgaismos māksla. Un tā vienīgā, dziļākā un patiesā nākotnes reliģija būs skaistuma reliģija. (..) Tiek uzstādītas līdz apnikumam nodrāztās dogmatiskās strāvas: “māksla priekš dzīves” vai “māksla priekš mākslas”. Priekš mums viņa nav neviena no abām. Mēs te atklāti atbildam, ka mums māksla nevar būt sabiedrības kalpone, jo mums viņa nav līdzeklis, bet gan pats mērķis.”

Darbi

• "Partizāni"
• "Vēsture kā audzinātāja"

Pēcnācēji

Eduarda Cālīša dēls Maksis Cālītis bija žurnālists, nacionālo partizānu grupas vadītājs Kurzemē, mazdēls Ints Cālītis (1931—2023) – nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, politieslodzītais Kolimas un Mordvijas nometnēs.