Eirāzijas lūsis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Eirāzijas lūsis
Lynx lynx (Linnaeus, 1758)
Eirāzijas lūsis
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Plēsēji (Carnivora)
Apakškārta Kaķveidīgie (Feliformia)
Dzimta Kaķu dzimta (Felidae)
Apakšdzimta Kaķu apakšdzimta (Felinae)
Ģints Lūši (Lynx)
Suga Eirāzijas lūsis (Lynx lynx)
Izplatība
Eurasian Lynx area.png

Eirāzijas lūsis jeb vienkārši lūsis (Lynx lynx) ir kaķu dzimtas (Felidae) plēsējs, kas pieder lūšu ģintij (Lynx). Eirāzijas lūša dabīgais izplatības areāls ir Eiropas un Sibīrijas meži. Tas sastopams arī Dienvidāzijā un Austrumāzijā. Lūši savulaik bijuši plaši izplatīti un bieži sastopami daudzās Eiropas valstīs, bet 20. gagsimta vidū Rietumeiropā gandrīz pilnībā izzuduši. Mūsdienās tas tiek atkal reintroducēts savās vēsturiskajās teritorijās.[1]

Vairāk nekā 90% Eirāzijas lūšu populācijas dzīvo Sibīrijā – apmēram 30 000–35 000. Eiropas mežos, neskaitot Krieviju, ir apmēram 8000 lūšu. Lielākās Eiropas populācijas ir Skandināvijā, Somijā un Baltijas valstīs. Latvijā mājo Eirāzijas lūša pasuga - ziemeļu lūsis (Lynx lynx lynx), kas sastopams visā Eiropā, Kaukāzā un daļā Sibīrijas. Latvijā tie visvairāk mīt Kurzemē un Vidzemē, apmēram 700 ziemeļu lūšu.[1]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eirāzijas lūsim ir tipiska īsa aste un pušķi ausu galos

Eirāzijas lūsis ir liels plēsējs. Tas ir lielākais lūšu ģintī un trešais lielākais plēsējs visā Eiropā. Par to ir lielāki brūnais lācis un pelēkais vilks.[2] Tā ķermeņa garums ir 80-130 cm, bet augstums skaustā apmēram 70 cm.[3] Tēviņi ir lielāki nekā mātītes. Tēviņi vidēji sver apmēram 21,6 kg, bet mātītes apmēram 18 kg.[4] Vislielākā Eirāzijas lūša pasuga ir Sibīrijas lūsis. Sibīrijas lūša tēviņa svars var sasniegt 38 kg.[3]

Eirāzijas lūsism ir spēcīgas kājas ar platām, milzīgām ķepām, kas piemērotas, lai pārvietotos pa sniegu. Tas spēj daudz vieglāk un ātrāk pārvietojas pa dziļu sniegu nekā, piemēram, vilks un lapsa. Lūša svara slodze uz 1 cm2 pēdas atbalsta laukumu ir apmēram 36 g, bet lapsai tie ir 40 g un vilkam – 100 g.[1] Kā visiem lūšiem tam ir īsa aste, kas ir 15-25 cm gara.[3] Ausīm ir melni pušķi. Vasaras periodā tam ir samērā īss, rudi brūns kažoks. Turklāt tā izplatības areāla dienvidos dzīvojošie lūši ir košāki nekā ziemeļos dzīvojošie. Ziemā Eirāzijas lūsim izaug biezs ziemas kažoks, kas ir sudrabaini pelēks vai pelēkbrūns. Pavēdere, pakakle un zods ir balti visos gada laikos. Kažokam ir raksturīgi melni pleķīši, bet to skaits un forma ir individuāla katram dzīvniekam. Dažiem indivīdiem ir tumši brūnas svītras uz muguras un pieres. Kopumā dienvidu populācijas dzīvniekiem raibumi ir vairāk nekā ziemeļos dzīvojošiem.[5]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eirāzijas lūsis nepārtraukti apstaigā savu medību teritoriju, kas var būt pat 450 km² liela

Eirāzijas lūsis ir vientuļnieks. Sastopams vecos skujkoku un jauktu koku mežos, retāk tīros priežu vai lapkoku mežos. Tas mājo vietās, kur ir daudz dabīgu slēpņu un kas nav tālu pārskatāmas. Lūši ir aktīvi visu gadu, ziemu ieskaitot. Ļoti sliktos laika apstākļos lūši paslēpjas alās, dobumos vai kokos.[1] Medīt tas dodas nakts laikā vai krēslas stundās. Pa dienu lūsis guļ, nolīdis savā slēpnī. Medību teritorija ir apmēram 25 - 450 km² liela, atkarībā no medījuma daudzuma. Tēviņu medību teritorija ir lielāka nekā mātītēm. Vienas nakts laikā Eirāzijas lūsis spēj noiet apmēram 20 km, lai gan biežāk tas noiet tikai pusi no minētās distances. Eirāzijas lūsis nepārtraukti apstaigā savu teritoriju, iezīmējot to ar smaržu zīmēm. Smaržu zīmes var būt gan fekālijas, gan urīns. Lūsis atstāj arī nagu skrāpējumus koku mizā.[6]

Eirāzijas lūša galvenie ienaidnieki ir pelēkie vilki, lāči un āmrijas.[6] No vilkiem lūši slēpjas kokos. Ja tie nepaspēj uzkāpt kokā, vilki to nogalina. Vietās, kurās pieaug pelēko vilku populācija, vienmēr samazinās lūšu skaits.[6] Lai iegūtu lūša medījumu, āmrija spēj nogalināt lūsi. Tādēļ lūsis izvairās no saķeršanās ar āmriju.[6] reizēm lūšus nomedī Amūras tīģeri, sniega leopardi un leopardi.[6]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atkarībā no izplatības areāla ģeogrāfiskās vietas Eirāzijas lūša medījums var būt dažāds, bet tā ir vienīgā lūšu suga, kuras galvenā barība ir vidēja auguma pārnadži. Tie barojas arī ar mazākiem dzīvniekiem vai zivīm. Latvijā lūšu pamatbarība ir zaķi, stirnas, lapsas un vistveidīgie putni.[1] Ziemā, kad ir bieza sniega sega un medījuma mazāk, tas uzbrūk arī staltbriežu un aļņu teļiem un meža cūku sivēniem. Lūsis medī arī vāveres un peļveidīgos grauzējus, pie izdevības uzbrūk pat bebriem. Ja trūkst barības, tas ēd arī maitu.[1] Medījot tas cenšas pielavīties medījumam pēc iespējas tuvāk, uzbrūkot no slēpņa, jo ātri skriet tas var tikai īsās distances. Galvenās maņas medībās ir labā redze un dzirde, oža ir mazāk svarīga.[1] Lūsis meklējot medījumu cenšas uzkāpt augstākā vietā, lai pārskatītu apkārtni. Tā var būt gan klints, gan koks. Dienas laikā pieaudzis lūsis apēd 1-2 kg gaļas, un, nomedījot lielāku medījumu, tas tiek apēsts vairāku dienu laikā.[5]

Reprodukcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eirāzijas lūša mazulis

Riests Eirāzijas lūsim sākas janvārī un ilgst līdz aprīlim. Mātīte katru gadu meklējas vienu reizi (4-7 dienas). Ja metiens aiziet bojā, tad mātīte var meklēties vēlreiz. Labi slēptā vietā mātīte iekārto migu. Tā var būt zem koku saknēm vai sakritušiem zariem, pamestā lapsu vai āpšu alā, vai arī koku dobumā.[1] Miga tiek izklāta ar sūnām, putnu un briežu spalvām, un sausu zāli. Grūsnības periods ilgst 67-74 dienas. Piedzimst 1-4 mazuļi. Piedzimstot tie sver 240-430 g. Tie ir akli un bezspēcīgi. Tiem ir vienkrāsaini, pelēkbrūni kažociņi. Sasniedzot 11 nedēļas, to kažoki izskatās kā pieaugušiem lūšiem. Acis atveras pēc 12 dienām. Māte tos sāk piebarot ar gaļu 6-7 nedēļu vecumā. Apmēram šajā vecumā mazuļi sāk nākt laukā no migas. Kad mazajiem ir 2-3 mēneši, tie sāk mātei sekot medībās. Kopumā māte tos zīda 5-6 mēnešus.[6] Jaunie lūši paliek kopā ar māti līdz 10 mēnešu vecumam. Dzimumbriedumu tie sasniedz 2-3 gadu vecumā. Pāroties mātītes sāk ātrāk nekā tēviņi.[1]

Eirāzijas lūsis dzīvo 10-12 gadus, bet visvecākais lūsis nebrīvē ir sasniedzis 26 gadus.[1]

Lūsis un cilvēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tāpat kā daudzu citu kaķu dzimtas pārstāvju arī lūšu kažokāda bija iekārojama medību trofeja. Dažās vietās lūšus medīja arī gardās gaļas ieguvei.

Mūsdienās uzskati par lūsi dalās. Daudzi cilvēki ir pārliecināti, ka lūsis ir derīgs dzīvnieks, jo nodrošina līdzsvaru, medīdams lapsas, grauzējus, pārnadžus un nepārnadžus, kas, pārlieku savairojušies, posta mežu. Savukārt daudziem citiem – dzīvnieku audzētājiem un medniekiem – šķiet, ka lūsis ir liels kaitnieks, jo pārtiek galvenokārt no medību dzīvniekiem[7].

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 1,7 1,8 1,9 Rīgas zoo: Ziemeļu lūsis
  2. Pictures of Cats: Eurasian Lynx
  3. 3,0 3,1 3,2 Factsheet: Eurasian lynx - Lynx lynx
  4. Wild Cats: Eurasian lynx
  5. 5,0 5,1 Sunquist, Mel; Sunquist, Fiona (2002). Wild cats of the World. Chicago: University of Chicago Press. pp. 164–176. ISBN 0-226-77999-8.
  6. 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 6,5 V.G. Heptner and A.A. Sludskii. Mammals of the Soviet Union. Volume II Part 2 Carnivora: Hyenas and Cats. 1992. New Delhi: Amerind Publishing Co p625
  7. Dzīvnieku pasaulē, Izdevējs UAB IMP BALTIC, 101 karte, ISBN 9986-9333-7-4

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]