Eiro konverģences kritēriji

Vikipēdijas lapa

Eiro konverģences kritēriji (pazīstami arī ar nosaukumu Māstrihtas kritēriji) ir kritēriji, kurus jāizpilda Eiropas Savienības dalībvalstīm, lai sasniegtu Eiropas Monetārās Savienības trešo kārtu un ieviestu eiro kā valsts nacionālo valūtu.

Pastāv pieci konverģences kritēriji, par kurām vienojās Eiropas Savienības dalībvalstis Māstrihtas līgumā, kas tika parakstīts 1992. gada februārī un stājās spēkā 1993. gada 1. novembrī. Kritēriji tika noteikti, lai nodrošinātu cenu līmeni un ekonomisko stabilitāti eirozonā un nodrošinātos, lai tas netiek negatīvi ietekmēts, kad eirozonai pievienojas jauna valsts.

Eiro konverģences kritēriji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pastāv pieci kritēriji.[1]

  1. Zema inflācija. Inflācijas līmenis valstī nedrīkst būt lielāks par 1,5% no to Eiropas Savienības dalībvalstu, kurām ir viszemākais inflācijas līmenis, inflācijas vidējo aritmētisko rādītāju.
  2. Zems budžeta deficīts. Valsts budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3% no iekšzemes kopprodukta.
  3. Zems parāds. Valdības kopējais parāds nedrīkst pārsniegt 60% no iekšzemes kopprodukta.
  4. Stabila valūta. Valstī ir nodrošināta valūtas kursa stabilitāte attiecībā pret eiro — divu gadu laikā pirms pievienošanās Eiropas Ekonomikas un monetārajai savienībai nacionālās valūtas svārstības attiecībā pret eiro nedrīkst pārsniegt +/-15%.
  5. Zemas procentu likmes. Ilgtermiņa procentu likmes (parasti tās ir valdības 10 gadu vērtspapīru procentu likmes) nedrīkst vairāk kā par 2% pārsniegt triju Eiropas Savienības valstu ar viszemāko inflāciju ilgtermiņa procentu likmju vidējo rādītāju.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Convergence criteria». Ecb.europa.eu. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 13. februārī. Skatīts: 2014. gada 2. februārī.