Eiro zona
Eiro zona (angļu: Euro area; arī Eirozona (angļu: eurozone), kas gan nav oficiālais nosaukums)[1][2] ir 17 Eiropas Savienības Eiropas Ekonomikas un monetārā savienības dalībvalstis, kuras pēc noteiktu kritēriju izpildīšanas ir pieņēmušas eiro, kā vienīgo likumīgo maksāšanas līdzekli savas valsts teritorijā.
Eiro zona tika izveidota 1999. gadā un tajā šobrīd (2011. gadā) ietilpst Austrija, Beļģija, Francija, Grieķija, Igaunija, Īrija, Itālija, Kipra, Luksemburga, Malta, Nīderlande, Portugāle, Slovākija, Slovēnija, Somija, Spānija un Vācija. Pārējām (septiņām) Eiropas Savienības valstīm iestāšanās Eiro zonā ir obligāta, kad tās atbildīs Eiropas Savienības noteiktajiem kritērijiem. Izņēmums ir Dānija, Apvienotā Karaliste un Zviedrija. Pirmajām divām pievienošanās līgums paredz izvēles iespēju par iestāšanos Eiro zonā, bet Zviedrija neatbilst zonas prasībām. Tomēr arī iepriekšminētās trīs valstis darbojas Eiropas Centrālās bankas sistēmas ietvaros.[3]
Par Eiro zonas monetāro politiku atbildīga ir Eiropas Centrālā banka, kuras viens no galvenajiem uzdevumiem ir uzturēt cenu stabilitāti Eiro zonā, lai inflācija neradītu riskus, kas varētu novest pie eiro pirktspējas krituma. Šī uzdevuma izpildīšanai Eiropas Centrālā banka kontrolē naudas piedāvājumu un uzrauga cenu tendences.[4] Lai arī Eiropas Centrālās bankas nevar tieši regulēt, piemēram, fiskālo politiku, tomēr cieši sadarbojoties ar Eiro grupu, kurā ietilpst Eiro zonas finanšu ministri, banka var ietekmēt arī šos politiskos procesus. Eiro grupa veic Eiro zonas politisko kontroli. Eiropas Centrālās banka nav institūcija, kur aizvieto Eiro zonas centrālās bankas, jo tās darbā piedalās arī katras Eiro zonas valsts pārstāvji, piemēram, Eiropas Centrālās bankas Padomē, kuras galvenais uzdevums ir noteikts Eiro zonas monetāro politiku, kā arī noteikt procentu likmes, ar kurām komercbankas var iegūt naudu no centrālās bankas, darbojas 15 Eiro zonas centrālo banku pārvaldnieki.[4]
Vārdu salikumu Eiro zona neoficiāli var tikt attiecināt arī uz tām valstīm, kuras patstāvīgi ir ieviesušas savā teritorijā eiro, piemēram, Melnkalne. Trīs Eiropas mikrovalstis — Monako, Vatikāns un Sanmarīno ir noslēgušas vienošanos ar Eiropas Savienību, ar kuru eiro šajās valstīs ir kļuvusi par vienīgo maksāšanas līdzekli. Šī vienošanās ļauj attiecīgajām valstīm arī kalt savas eiro monētas.[5] Tomēr noslēgtā vienošanās nenozīmē to, ka attiecīgās valstis ir daļa no Eiro zonas.
Atsauces [izmainīt šo sadaļu]
- ↑ Countries, languages, currencies. Interinstitutional style guide. the EU Publications Office (angliski). Atjaunināts: 2010. gada 13. jūlijā.
- ↑ The euro area, Eiropas Centrālā banka (angliski)
- ↑ Par Ekonomisko un monetāro savienību un eiro
- ↑ 4,0 4,1 Eiropas Centrālā banka
- ↑ Agreements on monetary relations (Monaco, San Marino, the Vatican and Andorra) (angliski). Atjaunināts: 2010. gada 13. jūlijā..
Ārējās saites [izmainīt šo sadaļu]
- Eiropas Centrālā banka (angliski)
 |
Šis ar Eiropas Savienību saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
