Eiropas Savienība

Eiropas Savienība¹

Moto: Vienota dažādībā (latīņu:In varietate concordia)
Himna: Oda priekam
Oficiālās valodas	23 ES oficiālās valodas2
Eiropadomes prezidents	Hermans van Rompejs
Komisijas prezidents	Žuze Manuels Barozu
Parlamenta prezidents	Martins Šulcs
Platība  - Kopējā	7. vieta4 4,325,675 km²
Iedzīvotāju skaits  - Kopējais (2006)  - Blīvums	3. vieta4 496,000,000 115 cilvēki/km²
IKP (PPS) (2004)  - Kopējais [1]  - Per capita [2]	2. vieta4 €10,202,336,800,000 €22,300
Izveidošanās Kā EEK  - Parakstīts  - Stājies spēkā Kā ES  - Parakstīts  - Stājies spēkā	Romas līgums  - 1957. gada 25. marts  - 1958. gada 11. janvāris Māstrihtas līgums  - 1992. gada 7. februāris  - 1993. gada 11. novembris
Valūtas	Eiro (EUR jeb €)5
Laika zona	UTC 0 līdz +26
Augšējā līmeņa domēns	.eu (no 2005. gada); tiek lietots otrā līmeņa .eu.int
Tālsarunu kodi	+37 (projekts)
Piezīme 1: Skat. citus oficiālos nosaukumus Piezīme 2: Dalībvalstīm var būt citas oficiālās valodas Piezīme 3: Kopš 2009. gada 1. janvāra Piezīme 4: ja skaita kā vienu vienību Piezīme 5: Lieto Eirozonas dalībvalstis un ES institūcijas Piezīme 6: Vasaras laikā +1 līdz +3; Franču aizjūras departamentus UTC -4 līdz +4 Piezīme 7:Katrai dalībvalstij ir savs tālsarunu kods, zonās 3 un 4

ES augstākais punkts Monblāns.

Eiropas Savienība (ES) ir 27 Eiropas valstu ekonomiska un politiska apvienība. Tā darbojas uz valstu starpā noslēgtu līgumu pamata, kuros noteikti svarīgākie kopīgie mērķi, politikas, darbības instrumenti, tiesību sistēma, institūcijas un to funkcijas un lomas lēmumu pieņemšanas procesā. Šos līgumus dēvē par primārajiem ES tiesību aktiem. Par Eiropas Savienības veidošanās sākumu pieņemts uzskatīt 1957. gadā noslēgto Romas līgumu, bet formāli Eiropas Savienība tika nodibināta 1993. gadā, stājoties spēkā Māstrihtas līgumam, kurš paplašināja kopējās politikas pielietošanas sfēru, ietverot sevī 1957. gadā nodibināto Eiropas Kopienu. 2009. gada 1. decembrī stājās spēkā Lisabonas līgums, kas izmainīja Eiropas Savienības darbību regulējošos pamatprincipus. ES ieguva juridiskas personas statusu un tās pārvaldē tika ievesti divi jauni amati - ES Eiropas padomes priekšsēdētājs un Eiropas Savienības augstais pārstāvis ārlietu un drošības politikas jomā.

Eiropas Savienības kopplatība ir 4 300 000 km². 2008. gadā Eiropas Savienībā dzīvoja apmēram 493 000 000 iedzīvotāju. Pēc iedzīvotāju skaita Eiropas Savienību ierindojas 3. vietā pasaulē pēc Ķīnas un Indijas. Mūsdienās tā ir spēcīgākā ekonomika pasaulē - 2007. gadā visu valstu iekšzemes kopprodukts sastādīja 12 miljardus eiro, kamēr ASV kopprodukts bija 10 miljardi eiro, bet Japānas 3 miljardi eiro.

Šobrīd starp aktuālākajiem jautājumiem ES dienaskārtībā ir enerģētika un klimata pārmaiņas.

Varas dalīšana jeb institucionālā struktūra

Saskaņā ar Māstrihtas līgumu, ES strukturālo principu pamatu veido tā sauktie "trīs pīlāri": Eiropas Kopiena, Kopējā ārējā un drošības politika un Tieslietas un iekšlietas.

Varas dalīšana ES īstenojas starp Eiropas Komisiju kā izpildvaru, Eiropas Parlamentu kā dalībvalstu pilsoņu pārstāvniecību ES līmenī, un ES Ministru Padomi kā visu dalībvalstu valdību pārstāvniecību ar lēmēj- un izpildvaras tiesībām. Tad hierarhiski seko Eiropas Justīcijas tiesa un Eiropas Revīzijas tiesa. Papildus šīm nozīmīgu lomu spēlē vēl divas institūcijas:- Ekonomisko un sociālo lietu komiteja un Reģionu komiteja, kuru loma ir izstrādāt ieteikumus pārējo institūciju pieņemtajiem lēmumiem. Eiropas Savienībā ir izveidota arī vienota finanšu sistēma. Par tās funkcionēšanu atbild divas institūcijas: Eiropas Centrālā banka (ECB) un Eiropas Investīciju banka (EIB).

Bez minētajām pastāv arī virkne tā saukto sekundāro institūciju. Vairums no tām ir aģentūru statusā un tās atbild par konkrētām jomām, piemēram, Eiropas Vides aģentūra, vai Eiropas Aviācijas drošības aģentūra u.c.

Vēsture

Sākotnējā ideja, dibinot valstu apvienību, kas tagad kļuvusi par Eiropas Savienību, bija Eiropas politiskās un ekonomiskās situācijas pārveidošana pēc Otrā pasaules kara un līdzīgu notikumu atkārtošanās novēršana, iesaistot Vāciju savstarpējās ekonomiskajās attiecībās tik cieši, lai vēlāk, iespējamas varas maiņas gadījumā, tā nespētu pavērsties pret pārējām Eiropas valstīm. Sākotnēji tika izveidota tirdzniecības ūnija, kas vēlāk pārrauga Eiropas Kopienā, un tad Eiropas Savienībā, apvienojot paralēli ekonomiskajām, arī politiskās intereses.

Politiskais klimats pēc 2.Pasaules kara bija labvēlīgs Rietumeiropas vienotībai, ko daudzi uzskatīja par alternatīvu ekstrēmajām nacionālisma formām, kas tikko jau bija izpostījušas kontinentu. Viens no pirmajiem sekmīgajiem priekšlikumiem Eiropas integrācijai bija 1951. gadā par Eiropas Ogļu un tērauda kopienas izveidošanu. Tā mērķis bija apvienot kontroli pār dalībvalstu, galvenokārt Francijas un Rietumvācijas, ogļu un tērauda industrijām. Galvenā doma bija, ka, apvienojot kontroli pār galvenajām stratēģiskajām nozarēm, karš dalībvalstu starpā vairs nebūtu iespējams. Kopienas dibinātāji deklarēja to kā "pirmo soli uz federālu Eiropu". Citas dibinātājvalstis bija Itālija un trīs Beniluksa valstis Beļģija, Nīderlande un Luksemburga.

Vēl divas kopienas tika nodibinātas 1957. gadā: Eiropas Ekonomikas kopiena (EEK), kas iedibināja muitas savienību un Eiropas Atomenerģijas kopiena sadarbībai atomenerģijas attīstībai. 1967. gadā Apvienošanās līgums izveidoja vienotu šo triju kopienu institūciju, ko nosauca par Eiropas Kopienām, vai biežāk vienkārši par Eiropas Kopienu (EK). Lai nodrošinātu garantētu pārtikas piegādi Eiropas Kopienai 1957.gadā tika arī izstrādāti pamatprincipi kopējā lauksaimniecības produktu tirgus izveidei un tos nosauca par kopējo lauksaimniecības politiku.

1973. gadā notika pirmā Eiropas Kopienas paplašināšanās, kad pievienojās Dānija, Īrija un Apvienotā Karaliste. Arī Norvēģija tajā pašā laikā veda pārrunas par pievienošanos, bet valsts iedzīvotāji to referendumā noraidīja. Pirmās tiešās Eiropas Parlamenta vēlēšanas notika 1979. gadā.

1981. gadā Grieķija kļuva par Eiropas Kopienu dalībvalsti, bet 1986. gadā pievienojās Spānija un Portugāle. 1985. gadā noslēgtais Šengenas līgums izveidoja atvērto robežu telpu starp dalībvalstīm. 1986. gadā sāka lietot Eiropas karogu un valstu vadītāji parakstīja Vienotās Eiropas aktu. Šis līgums pārskatīja veidu, kā stājas spēkā kopējie lēmumi, sekmēja tirdzniecības barjeru atcelšanu un iedibināja lielāku Eiropas politisko kooperāciju.

1990. gadā pēc Dzelzs priekškara krišanas VDR kļuva par Eiropas Kopienas dalībnieci apvienotās Vācijas sastāvā. Līdz ar paplašināšanos Austrumeiropas virzienā kandidātvalstīm tika apstiprināti Kopenhāgenas kritēriji.

1993. gada 1. novembrī stājās spēkā Māstrihtas līgums. Šis līgums iedibināja kopienas pārskatīto struktūru un nosaukums "Eiropas Savienība" oficiāli aizvietoja iepriekšējo "Eiropas Kopienas". Eiropas Kopiena tagad veidoja vienu no trijiem jaunās Eiropas Savienības pilāriem, kas iekļāva sadarbību kopējā ārpolitikā un iekšpolitikā.

1995. gadā ES pievienojās Austrija, Zviedrija un Somija. 1997. gadā Amsterdamas līgums uzlaboja Māstrihtas līgumu tādās jomās, kā demokrātija un ārpolitika. Amsterdamai 2001. gadā sekoja Nicas līgums, kas pārskatīja Romas un Māstrihtas vienošanās, lai sekmētu ES paplašināšanos uz austrumiem.

2002. gadā eiro 12 dalībvalstīs aizvietoja nacionālās valūtas.

2004. gadā ES pievienojās 10 jaunas valstis: Latvija, Igaunija, Lietuva, Polija, Čehija, Slovākija, Slovēnija, Ungārija, Malta un Kipra. 2007. gadā pievienojās Bulgārija un Rumānija.

2007.gadā eiro zonai pievienojās Slovēnija, 2008.gada 1. janvārī Malta un Kipra, bet 2009. gada 1. janvārī Slovākija.

2009. gada 1. decembrī stājās spēkā Lisabonas līgums.

2010. gadā Eiropas Komisija un Eiropas Parlaments ierosināja Igaunijas uzņemšanu eiro zonā ar 2011. gada 1. janvāri.

Eiropas Savienības dalībvalstis

Eiropas Savienības paplašināšanās.

1950. gads Dibinātājvalstis (Šūmaņa deklarācija). 1950. Francija 1950. Vācija 1950. Itālija 1950. Nīderlande 1950. Beļģija 1950. Luksemburga 1973. gads 1973. Īrija 1973. Apvienotā Karaliste 1973. Dānija 1981. gads 1981. Grieķija 1986. gads 1986. Spānija 1986. Portugāle

1995. gads 1995. Austrija 1995. Somija 1995. Zviedrija 2004. gads 2004. Čehija 2004. Igaunija 2004. Kipra 2004. Latvija 2004. Lietuva 2004. Malta 2004. Polija 2004. Slovākija 2004. Slovēnija 2004. Ungārija 2007. gads 2007. Rumānija 2007. Bulgārija

Eiropas Savienības kandidātvalstis

Šobrīd ES ir sešas oficiālās kandidātvalstis: Horvātija, Islande, Maķedonijas Republika, Turcija, Melnkalne un Serbija.

Kā iespējamās oficiālās kandidātvalstis tiek minētas: Albānija, Bosnija un Hercegovina, Gruzija un Ukraina.

Šveice vienreiz (1992. gadā), bet Norvēģija divreiz (1972. un 1994. gadā) referendumā noraidīja iestāšanos ES. 1987. gadā Maroka oficiāli lūdza sākt iestāšanās sarunas ES, tomēr Eiropas Savienības Padome atteicās izskatīt šo jautājumu, jo Maroka neesot Eiropas valsts.

Skatīt arī

• Eiropas Savienības paplašināšanās
• Lisabonas līgums
• Eiropas Savienības valodas
• Eiroskeptiķi
• Latvija Eiropas Savienībā

Papildu informācija par ES jautājumiem

• Eiropas Savienības informācijas aģentūra
  
• Eiropas Savienības portāls