Eiropas Savienība

Vikipēdijas raksts

Eiropas Savienība¹

Moto: Vienota dažādībā (latīņu:In varietate concordia)
Himna: Oda priekam (Bēthovena 9.simfonija)
Oficiālās valodas	Skat. ES valodas2
Padomes prezidents	Mireks Topolāneks (Čehija3)
Komisijas prezidents	Žans Manuels Durao Barozo
Parlamenta prezidents	Hanss Gerts Poterings
Platība  - Kopējā	7. vieta4 4,325,675 km²
Iedzīvotāju skaits  - Kopējais (2006)  - Blīvums	3. vieta4 496,000,000 115 cilvēki/km²
IKP (PPS) (2004)  - Kopējais [1]  - Per capita [2]	2. vieta4 €10,202,336,800,000 €22,300
Izveidošanās Kā EEK  - Parakstīts  - Stājies spēkā Kā ES  - Parakstīts  - Stājies spēkā	Romas līgums  - 1957. gada 25. marts  - 1958. gada 11. janvāris Māstrihtas līgums  - 1992. gada 7. februāris  - 1993. gada 11. novembris
Valūtas	Eiro (EUR jeb €)5
Laika zona	UTC 0 līdz +26
Augšējā līmeņa domēns	.eu (no 2005. gada); tiek lietots otrā līmeņa .eu.int
Tālsarunu kodi	+37 (projekts)
Piezīme 1: Skat. citus oficiālos nosaukumus Piezīme 2: Dalībvalstīm var būt citas oficiālās valodas Piezīme 3: Kopš 2009. gada 1. janvāra Piezīme 4: ja skaita kā vienu vienību Piezīme 5: Lieto Eirozonas dalībvalstis un ES institūcijas Piezīme 6: Vasaras laikā +1 līdz +3; Franču aizjūras departamentus UTC -4 līdz +4 Piezīme 7:Katrai dalībvalstij ir savs tālsarunu kods, zonās 3 un 4

Eiropas Savienība jeb ES ir 27 valstu apvienība. Tā darbojas uz valstu starpā noslēgtu līgumu pamata, kuros noteikti svarīgākie mērķi, politikas, darbības instrumenti, tiesību sistēma, institūcijas un to funkcijas un lomas lēmumu pieņemšanas procesā. Šos līgumus dēvē par primārajiem ES tiesību aktiem.

Par Eiropas Savienības veidošanās sākumu var uzskatīt 1957. gadā noslēgto Romas līgumu, bet formāli Eiropas Savienība tika nodibināta 1993. gadā, stājoties spēkā Māstrihtas līgumam, kurš paplašināja kopējās politikas pielietošanas sfēru, ietverot sevī 1957. gadā nodibināto Eiropas Kopienu.

Šobrīd aktuālākie jautājumi ES dienaskārtībā ir enerģētika un klimata pārmaiņas, starpkultūru dialogos, Lisabonas līgums ratifikācija, gaidāmās Eiropas Parlamenta vēlēšanas 2009. gadā.

Sākotnējā ideja, dibinot valstu apvienību, kas tagad kļuvusi par Eiropas Savienību, bija Eiropas politiskās un ekonomiskās situācijas pārveidošana pēc Otrā pasaules kara un līdzīgu notikumu atkārtošanās novēršana, iesaistot Vāciju savstarpējās ekonomiskajās attiecībās tik cieši, lai vēlāk, iespējamas varas maiņas gadījumā, tā nespētu pavērsties pret pārējām Eiropas valstīm. Sākotnēji tika izveidota tirdzniecības ūnija, kas vēlāk pārrauga Eiropas Kopienā, un tad Eiropas Savienībā, apvienojot paralēli ekonomiskajām, arī politiskās intereses.

Satura rādītājs 1 Vēsture 2 Eiropas Savienības institucionālā struktūra 3 Eiropas Savienības dalībvalstis 3.1 1950. gads 3.2 1973. gads 3.3 1981. gads 3.4 1986. gads 3.5 1995. gads 3.6 2004. gads 3.7 2007. gads 4 Dati par Eiropas Savienību 5 Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai 6 Skatīt arī 7 Papildu informācija par ES jautājumiem 8 Atsauces un piezīmes

[izmainīt šo sadaļu] Vēsture

Politiskais klimats pēc 2.Pasaules kara bija labvēlīgs Rietumeiropas vienotībai, ko daudzi uzskatīja par alternatīvu ekstrēmajām nacionālisma formām, kas tikko jau bija izpostījušas kontinentu.^[1] Viens no pirmajiem sekmīgajiem priekšlikumiem Eiropas integrācijai bija 1951. gadā par Eiropas Ogļu un tērauda kopienas izveidošanu. Tā mērķis bija apvienot kontroli pār dalībvalstu, galvenokārt Francijas un Rietumvācijas, ogļu un tērauda industrijām. Galvenā doma bija, ka, apvienojot kontroli pār galvenajām stratēģiskajām nozarēm, karš dalībvalstu starpā vairs nebūtu iespējams. Kopienas dibinātāji deklarēja to kā "pirmo soli uz federālu Eiropu". Citas dibinātājvalstis bija Itālija un trīs Beniluksa valstis Beļģija, Nīderlande un Luksemburga.

Vēl divas kopienas tika nodibinātas 1957. gadā: Eiropas Ekonomikas kopiena (EEK), kas iedibināja muitas savienību un Eiropas Atomenerģijas kopiena sadarbībai atomenerģijas attīstībai. 1967. gadā Apvienošanās līgums izveidoja vienotu šo triju kopienu institūciju, ko nosauca par Eiropas Kopienām, vai biežāk vienkārši par Eiropas Kopienu (EK).

1973. gadā notika pirmā Eiropas Kopienas paplašināšanās, kad pievienojās Dānija, Īrija un Apvienotā Karaliste. Arī Norvēģija tajā pašā laikā veda pārrunas par pievienošanos, bet valsts iedzīvotāji to referendumā noraidīja. Pirmās tiešās Eiropas Parlamenta vēlēšanas notika 1979.g.

1981. gadā Grieķija kļuva par Eiropas Kopienu dalībvalsti, bet 1986. gadā pievienojās Spānija un Portugāle. 1985. gadā noslēgtais Šengenas līgums izveidoja atvērto robežu telpu starp dalībvalstīm.^[2] 1986. gadā sāka lietot Eiropas karogu un valstu vadītāji parakstīja Vienotās Eiropas aktu. Šis līgums pārskatīja veidu, kā stājas spēkā kopējie lēmumi, sekmēja tirdzniecības barjeru atcelšanu un iedibināja lielāku Eiropas politisko kooperāciju.

1990. gadā pēc Dzelzs priekškara krišanas VDR kļuva par Eiropas Kopienas dalībnieci apvienotās Vācijas sastāvā.^[3] Līdz ar paplašināšanos Austrumeiropas virzienā kandidātvalstīm tika apstiprināti Kopenhāgenas kritēriji.

1993. gada 1. novembrī stājās spēkā Māstrihtas līgums.^[4] Šis līgums iedibināja kopienas pārskatīto struktūru un nosaukums "Eiropas Savienība" oficiāli aizvietoja iepriekšējo "Eiropas Kopienas". Eiropas Kopiena tagad veidoja vienu no trijiem jaunās Eiropas Savienības pilāriem, kas iekļāva sadarbību kopējā ārpolitikā un iekšpolitikā.

1995. gadā ES pievienojās Austrija, Zviedrija un Somija. 1997. gadā Amsterdamas līgums uzlaboja Māstrihtas līgumu tādās jomās, kā demokrātija un ārpolitika. Amsterdamai 2001. gadā sekoja Nicas līgums, kas pārskatīja Romas un Māstrihtas vienošanās, lai sekmētu ES paplašināšanos uz austrumiem. 2002. gadā eiro 12 dalībvalstīs aizvietoja nacionālās valūtas.

2004. gadā ES pievienojās 10 jaunas valstis: Latvija, Igaunija, Lietuva, Polija, Čehija, Slovākija, Slovēnija, Ungārija, Malta un Kipra.^[5] 2007.g. pievienojās Bulgārija un Rumānija; Slovēnija pievienojās eiro zonai. 2008.g. 1.janvārī eiro zonai pievienojās Malta un Kipra.^[5]

[izmainīt šo sadaļu] Eiropas Savienības institucionālā struktūra

Saskaņā ar Māstrihtas līgumu, ES strukturālo pamatu veido tā sauktie trīs pīlāri. Tie ir Eiropas Kopiena, Kopējā ārējā un drošības politika un Tieslietas un iekšlietas.

ES pārvaldes mehānismu veido Māstrihtas līgumā noteiktās piecas galvenās institūcijas: Eiropas Savienības Padome, Eiropas Parlaments, Eiropas Komisija, Eiropas Kopienu Tiesa un Revīzijas tiesa. Papildus šīm nozīmīgu lomu spēlē vēl divas institūcijas. Tās ir - Ekonomisko un sociālo lietu komiteja un Reģionu komiteja. To loma ir izstrādāt ieteikumus pārējo institūciju pieņemtajiem lēmumiem.

Eiropas Savienībā ir izveidota arī vienota finanšu sistēma. Par tās funkcionēšanu atbild divas institūcijas: Eiropas Centrālā banka (ECB) un Eiropas Investīciju banka (EIB).

Bez šeit minētajām pastāv arī virkne tā saukto sekundāro institūciju. Vairums no tām ir aģentūru statusā un tās atbild par konkrētām jomām, piemēram, Eiropas Vides aģentūra, vai Eiropas Aviācijas drošības aģentūra u.c.

[izmainīt šo sadaļu] Eiropas Savienības dalībvalstis

1950. gads Dibinātājvalstis (Šūmaņa deklarācija). 1950.  Francija 1950.  Vācija 1950.  Itālija 1950.  Nīderlande 1950.  Beļģija 1950.  Luksemburga 1973. gads 1973.  Īrija 1973.  Apvienotā Karaliste 1973.  Dānija 1981. gads 1981.  Grieķija 1986. gads 1986.  Spānija 1986.  Portugāle

1995. gads 1995.  Austrija 1995.  Somija 1995.  Zviedrija 2004. gads 2004.  Čehija 2004.  Igaunija 2004.  Kipra 2004.  Latvija 2004.  Lietuva 2004.  Malta 2004.  Polija 2004.  Slovākija 2004.  Slovēnija 2004.  Ungārija 2007. gads 2007.  Rumānija 2007.  Bulgārija

[izmainīt šo sadaļu] Dati par Eiropas Savienību

Eiropas Savienības kopplatība ir 4 300 000 kvadrātkilometri. Ja tā būtu valsts, tā būtu 8. lielākā valsts pasaulē. 2008. gadā Eiropas Savienībā dzīvo apmēram 493 miljoni iedzīvotāju. Pēc iedzīvotāju skaita Eiropas Savienību varētu ierindot 3.vietā pasaulē pēc Ķīnas un Indijas.

Eiropas Savienība ir ļoti nozīmīgs ekonomiskais bloks pasaulē. 2007. gadā visu valstu iekšzemes kopprodukts sastādīja 12 miljardus eiro, kamēr ASV kopprodukts bija 10 miljardi eiro, bet Japānas 3.

[izmainīt šo sadaļu] Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai

Eiropas Komisija 2002. gada 9. oktobrī rekomendēja uzņemšanai 10 no kandidātvalstīm, galīgo lēmumu paziņojot 2002. gada 13. decembrī Kopenhāgenā. Par to vēl nobalsoja Eiropas Parlaments 2003. gada 9. aprīlī. Šīs valstis ir (ar attiecīgās valsts pilsoņu balsošanas rezultātu procentos "par"):

• Igaunija (par - 67%)
• Latvija (par - 67%)
• Lietuva (par - 91%)
• Polija (par - 77%)
• Čehija (par - 77%)
• Ungārija (par - 83%)
• Slovākija (par - 92%)
• Slovēnija (par - 90%)
• Malta (par - 54%)
• Kipra (parlamenta lēmums)

Ja kāda valsts būtu nobalsojusi pret pievienošanos, process turpinātos bez tās. 2004. gada 1. maijā visas 10 valstis kļuva par pilntiesīgām ES dalībvalstīm.

Šobrīd ES ir trīs oficiālās kandidātvalstis: Horvātija, Maķedonijas Republika un Turcija. Kā iespējamās oficiālās kandidātvalstis tiek minētas: Albānija, Bosnija un Hercegovina, Melnkalne un Serbija.^[6]

Šveice vienreiz (1992. gadā), bet Norvēģija divreiz (1972. un 1994. gadā) referendumā noraidīja iestāšanos ES. 1987. gadā Maroka oficiāli lūdza sākt iestāšanās sarunas ES, tomēr Eiropas Savienības Padome atteicās izskatīt šo jautājumu, jo Maroka neesot Eiropas valsts.

[izmainīt šo sadaļu] Skatīt arī

• Eiropas Savienības paplašināšanās
• Lisabonas līgums

[izmainīt šo sadaļu] Papildu informācija par ES jautājumiem

- Eiropas Savienības informācijas aģentūra
- Eiropas Savienības portāls

[izmainīt šo sadaļu] Atsauces un piezīmes

s • d • r Eiropas Savienība (ES) Apvienotā Karaliste • Austrija • Beļģija • Bulgārija • Čehija • Dānija • Francija • Grieķija • Igaunija • Īrija • Itālija • Kipra • Latvija • Lietuva • Luksemburga • Malta • Nīderlande • Polija • Portugāle • Rumānija • Slovākija • Slovēnija • Somija • Spānija • Ungārija • Vācija • Zviedrija