Eiropas Sociālā harta

Vikipēdijas lapa
Hartas 1961. g. versijas dalībvalstis gaiši zaļā; Pārskatītās hartas dalībvalstis tumši zaļā; Eiropas Padomē neietilpstošas valstis pelēkā

Eiropas Sociālā harta ir Eiropas Padomes līgums, noslēgts 1961. gadā un stājies spēkā 1965. gadā. Hartai ir trīs protokoli, kā arī 1996. g. pieņemtā un 1999. g. spēkā stājusies versija — Pārskatītā Eiropas Sociālā Harta. Sākotnējās Hartas dalībvalstis uzņemas uzskatīt par sev saistošiem vismaz 10 no 19 tiesības nostiprinošiem pantiem vai vismaz 45 no numurētiem pantu punktiem, Pārskatītās Hartas dalībvalstis — vismaz 16 no 31 panta vai vismaz 63 no numurētiem pantu punktiem, kā arī piemērot tos bez diskriminācijas. No 47 EP dalībvalstīm uz 2016. g. martu 34 ir Pārskatītās Hartas dalībvalstis, 9 — sākotnējās Hartas dalībvalstis.

Izskatot un komentējot dalībvalstu ziņojumus, uzraudzību pār Hartu izpildi veic Eiropas Sociālo tiesību komiteja, kas var arī izskatīt kolektīvas sūdzības par Hartu pārkāpumiem pret tam piekrītošām dalībvalstīm (15 valstis uz 2016. g.). Uz 2010. g. novembra sākumu komiteja pieņēma lēmumu pēc būtības 48 lietās.

Protokoli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1988. g. pieņemts Hartas papildprotokols, kura dalībvalstis apņemās uzņemties vismaz 1 no 4 pantiem paredzētas saistības. Tas stājās spēkā 1992. g.

1991. g. pieņemts protokols, kas paredz grozīt Hartas izpildes uzraudzības sistēmu. Tas nav stājies spēkā, bet tiek pielietots praksē.

1995. g. pieņemts un 1998. g. stājās spēkā papildprotokols, kas paredz Eiropas Sociālo tiesību komitejai tiesības izskatīt kolektīvas sūdzības pret tā dalībvalstīm (Pārskatītas hartas dalībvalstīm, lai pieļautu šādu iespēju, nav jāpievienojas protokolam, bet jāiesniedz attiecīgs paziņojums).

Tiesības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Paredzētas gan 1961. g., gan Pārskatītajā hartā:
    • Tiesības uz darbu
    • Tiesības uz taisnīgiem darba apstākļiem
    • Tiesības uz drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem
    • Tiesības uz taisnīgu atalgojumu
    • Tiesības biedroties
    • Tiesības slēgt kolektīvus līgumus
    • Bērnu un jauniešu tiesības uz aizsardzību
    • Strādājošo sieviešu tiesības uz aizsardzību
    • Tiesības uz arodorientāciju
    • Tiesības uz arodapmācību
    • Tiesības uz veselības aizsardzību
    • Tiesības uz sociālo drošību
    • Tiesības uz sociālo un medicīnisko palīdzību
    • Tiesības izmantot sociālās labklājības dienesta pakalpojumus
    • Invalīdu un garīgi atpalikušu personu tiesības uz arodapmācību, rehabilitāciju un sociālo iekārtošanu
    • Ģimenes tiesības uz sociālo, juridisko un ekonomisko aizsardzību
    • Mātes un bērna tiesības uz sociālo un ekonomisko aizsardzību (Pārskatītajā hartā papildinātas ar tiesībām uz izglītību)
    • Tiesības uz ienesīgu nodarbošanos citu Līgumslēdzēju pušu teritorijā
    • Migrējošo strādājošo un viņu ģimeņu tiesības uz aizsardzību un palīdzību
  • Paredzētas 1988. g. papildprotokolā un Pārskatītajā hartā:
    • Tiesības uz vienlīdzīgām iespējām un vienlīdzīgu apiešanos attiecībā uz nodarbinātību un nodarbošanos neatkarīgi no dzimuma
    • Tiesības uz informāciju un konsultācijām
    • Tiesības piedalīties darba apstākļu un darba vides noteikšanā un uzlabošanā
    • Vecākās paaudzes personu tiesības uz sociālo aizsardzību
  • Paredzētas tikai Pārskatītajā hartā:
    • Tiesības uz aizsardzību darba saistību izbeigšanās gadījumos
    • Strādājošo tiesības uz savu tiesību aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā
    • Tiesības uz cieņu darbā
    • Tiesības strādājošajiem ar ģimenes saistībām uz vienlīdzīgām iespējām un vienlīdzīgu attieksmi
    • Strādājošo pārstāvju tiesības uz aizsardzību darba saistībās un no tām atkarīgajās funkcijās
    • Tiesības saņemt informāciju un konsultācijas par kolektīvo atlaišanu
    • Tiesības uz aizsardzību pret trūkumu un sociālo nevienlīdzību
    • Tiesības uz dzīvesvietu (citā tulkojumā — uz mājokli)

Diskriminācijas aizliegums Hartā minēto tiesību ievērošanā ir paredzēts 1961. g. hartas preambulā un Pārskatītās hartas E pantā, no kuriem dalībvalstis nevar atteikties.

Harta Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2002. g. Latvija ratificēja Hartas sākotnējo versiju (atzīstot sev par saistošiem 1., 5., 6., 8., 9., 11., 13., 14., 16., 17. pantu[1]), un 2013. gadā — Pārskatīto Hartu[2] (atzīstot sev par saistošiem 1.-3., 5.-11., 13.-18., 20.-22., 24.-30. pantu pilnībā, 4., 12., 19., 31. pantu daļēji[3]).


Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]