Eiropas vēsture

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Eiropas karte 16. gadsimta beigās

Eiropas vēsture aptver laika posmu no laika, kad Eiropā uz dzīvi apmetās pirmie cilvēki aizvēsturē, līdz mūsdienām. Pirmie Homo sapiens ieradās Eiropā apmēram starp 45 000. un 25 000. gadu p.m.ē.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aizvēsture un Senie laiki[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmie cilvēki apmetās uz dzīvi Eiropā paleolīta laikā, apmēram 7000. gadā p.m.ē. cilvēki sāka nodarboties ar lauksaimniecību, kas notika jau neolīta laikā. Neolīts Eiropā ilga apmēram 4000 gadus, pārklājoties ar kultūrām, kas izmantoja metālu, kuras pakāpeniski izplatījās visā Eiropā. Tehnoloģiskie sasniegumi aizvēstures periodā nāca caur Vidusjūras iedzīvotājiem, tālāk izplatījās uz ziemeļrietumiem. Dažas no pazīstamākajām civilizācijām aizvēsturiskajā Eiropā bija mīnojiešu un mikēniešu civilizācija, kas uzplauka bronzas laikmetā, līdz apmēram 1200. gadā p.m.ē. sabruka.

Klasiskā ēra sākās ar pilsētvalstu uzplaukumu Senajā Grieķijā. Grieķu ietekme sasniedza zenītu Aleksandra Lielā laikā. Romas impērija sāka dominēt Vidusjūras baseinā. Tas veicināja tirdzniecību, toleranci un grieķu kultūru. 300. gadā m.ē. Romas impērija tika sadalīta Rietumu un Austrumu impērijā. 5. un 6. gadsimtā ģermāņi, kas apdzīvoja Ziemeļeiropu, kļuva spēcīgāki un atkārtoti uzbrukumi noveda pie Rietumromas impērijas krišanas 476. gadā. 476. gads tradicionāli tiek pieņemts par klasiskā perioda beigu datumu un Viduslaiku sākumu.

Viduslaiki[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viduslaikos Austrumromas impērija izdzīvoja, tomēr mūsdienu vēsturnieki šo valsti sauc par Bizantijas impēriju. Rietumeiropā ģermāņi bijušās Rietumromas impērijas palieku vietā nokļuva varas pozīcijās un nodibināja paši savas karalistes un impērijas. Franki sasniedza hegemonijas stāvokli pār Rietumeiropu, franku valsts sasniedza savu virsotni Kārļa Lielā laikā apmēram 800. gadā. Šī impērija vēlāk tika sadalīta vairākās daļās, impērijas rietumi kļuva par Francijas karalisti, savukārt tās austrumi — Svēto Romas impēriju, kas ir uzskatāma par mūsdienu Vācijas priekšteci. Britu salās notika vairākas liela mēroga migrācijas. Ķelti tika atstumti Romas Britānijas laikā, savukārt kad romieši atteicās no Britu salām 400. gados, ģermāņu anglosakši emigrēja uz Britānijas dienvidiem un izveidoja virkni sīko karaļvalstu, kas galu galā kļuva par Anglijas Karalisti 927. gadā. Šajā laikā tika nodibināta arī Polijas un Ungārijas karalistes.

Vikingu laiki Eiropā ilga no 700. gadu beigām līdz 1000. gadu vidum. Galvenā no vikingu valstīm bija Knuta Lielā impērija, Knuts bija dāņu līderis, kas vēlāk kļuva par Anglijas, Dānijas un Norvēģijas karali. Viena vikingu grupa — normāņi — apmetās uz dzīvi Ziemeļfrancijā un dibināja Normandijas hercogisti, viņiem bija ievērojama ietekme vairākās Eiropas daļās. Citi skandināvi rusi dibināja Kijevas Krievzemi, kas ir uzskatāma par mūsdienu Krievijas priekšteci. Pamazām vikingu laiki tuvojās noslēgumam, un sākās Krusta kari, reliģisku motīvu vadītas militārās ekspedīcijas, kas sākotnēji bija paredzētas, lai Levantē atgrieztu kristietību. Krusta kariem bija milzīga ietekme vairākās Eiropas daļās. Viņu Konstantinopoles kauja 104. gadā izraisīja straujas Bizantijas impērijas beigas. Lai arī pēc tam tā tika nodibināta vēlreiz, agrāko slavu tā tomēr neatguva. Krusta karotāji nodibināja tirdzniecības ceļus, kas vēlāk kļuva par Zīda ceļu, un pavēra ceļu tirdzniecības republikām Dženovai un Venēcijai kļūt par ekonomikas lielvarām. Krusta karu misiju laikā Baltijas jūras zemēs tika nodibināta Vācu ordeņa valsts. Līdzīgas kustības Rekonkistas rezultātā vairākām kristiešu karalistēm izdevās pārņemt varu musulmaņu kontrolētajās teritorijās Pireneju pussalā.

Vidējos viduslaikos Austrumeiropā dominēja Mongoļu impērijas uzplaukums un vēlāk arī sabrukums. Čingishana vadībā mongoļi nodibināja decentralizētu impēriju, kas savas virsotnes laikā stiepās no Ķīnas austrumos līdz Melnajai un Baltijas jūrai Eiropā. Kijevas Krievzeme izjuka, to aizvietoja vairākas mazas karojošas valstis. Mongoļu iekarojumu rezultātā vairākas no šīm valstīm kļuva par vasaļvalstīm. Ar mongoļu varas samazināšanos vēlīnajos Viduslaikos Maskavija kļuva par spēcīgāko no vairākās krievu valstīm, un 1547. gadā tā kļuva par Krievijas caristi. Vēlīnie Viduslaiki bija apvērsumu periods Eiropā. Epidēmija, kas pazīstama kā Melnā nāve, un ar to saistītais bads izraisīja demogrāfisko katastrofu Eiropā, jo iedzīvotāju skaits strauji kritās. Dinastiju cīņas un iekarojumu kari noturēja vairākas Eiropas valstis karos lielāko daļu perioda. Skandināvijā Kalmāras ūnija dominēja politiskajā ziņā, savukārt Anglija karoja ar Skotiju Skotijas Neatkarības karos un ar Franciju — Simtgadu karā. Centrāleiropā Polijas—Lietuvas ūnija kļuva par lielu teritoriālo impēriju, savukārt Svētās Romas impērijā sāka dominēt Hābsburgu dinastija. Krievija turpināja paplašināšanos dienvidu un austrumu virzienā, tai skaitā bijušajās mongoļu zemēs. Balkānos Osmaņu impērija piesavinājās bijušās Bizantijas zemes, kas beidzās 1453. gadā ar Konstantinopoles krišanu.

Renesanse — 19. gadsimts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākusies apmēram 14. gadsimtā Florencē un vēlāk izplatījusies Eiropā ar iespiedmašīnu attīstību, zināšanu renesanse apstrīdēja tradicionālās zinātnes un tehnoloģijas doktrīnas ar grieķu un romiešu zināšanu jaunatklāšanu. Vienlaikus vācu Mārtiņa Lutera reformācija apšaubīja pāvesta autoritāti. Anglijas karalis Henrijs VIII nodibināja anglikāņu baznīcu. Rekonkista Portugālē un Spānijā rezultējās vairākās ekspedīcijās okeānā, kas savukārt rezultējās Lielajos ģeogrāfiskajos atklājumos, tika izveidota tieša sate ar Āfriku, Ameriku un Āziju, savukārt Eiropā turpinājās reliģiskie kari, kas beidzās 1648. gadā ar Vestfālenes miera līgumu. Spānijas impērija saglabāja hegemonijas stāvokli Eiropā un bija vadošais spēks visā kontinentā, līdz tika parakstīts Pireneju līgums, kas izbeidza konfliktu starp Spāniju un Franciju, kurš bija sācies Trīsdesmitgadu kara laikā. Vēl nebijusi lielu karu un politisko revolūciju sērija notika visā Eiropā un arī pasaulē laikā no 1610. līdz 19700. gadam. Tā laika novērotāji un kopš tā laika arī daudzi vēsturnieki apgalvo, ka kari izraisīja revolūcijas.

Eiropas aizjūras izplešanās rezultātā pieauga koloniālo impēriju skaits. Resursu ieplūdes no Jaunās pasaules un industriālās revolūcijas Lielbritānijā apvienojums ļāva attīstīties jaunai ekonomikai, kas balstās uz ražošanu, nevis iztikas lauksaimniecību. Sākot ar 1775. gadu, Britu impērijas kolonijas Amerikā sacēlās, lai izveidotu reprezentatīvu valdību. Politiskās izmaiņas kontinentālajā Eiropā veicināja franču revolūcija ar moto Liberté, égalité, fraternité. Francijas līderis Napoleons Bonaparts ar kara palīdzību iekaroja un piespieda reformas līdz 1815. gadam.

Periodā no 1815. līdz 1871. gadam notika daudzi neatkarības kari un revolūciju mēģinājumi. Francijā un Apvienotajā Karalistē attīstījās sociālisms un arodbiedrības. Pēdējās dzimtbūšanas paliekas tika atceltas Krievijā 1861. gadā, Balkānu valstis sāka atgūt neatkarību no Osmaņu impērijas. Līdz 1871. gadam lielākā daļa Eiropas valstu kļuva par konstitucionālām monarhijām. Sāncensība cīņā par impērijām izplatījās.

20.—21. gadsimts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais pasaules karš 1914. gadā tika paātrināts ar nacionālisma izaugsmi dienvidaustrumu Eiropā. Sabiedrotie, ko vadīja Apvienotā Karaliste un Francija un kam 1917. gadā pievienojās ASV, 1918. gadā uzvarēja Centrālās lielvalstis, ko vadīja Vācija un Austroungārija. Pēc kara tika noteikti noteikumi vairākos līgumos, no kuriem viens no svarīgākajiem bija Versaļas līgums. Cilvēku un materiālais postījums bija daudz lielāks, nekā kāds varēja iedomāties.

Vācija zaudēja savu aizjūras impēriju un vairākas provinces, tai nācās maksāt lielas reparācijas, tāpat Vāciju pazemoja uzvarētājvalstis. Tām savukārt bija lieli parādi ASV. 1929. gadā izcēlās Lielā Depresija, kas noveda pie demokrātijas sabrukuma valstī pēc valsts, tai skaitā Latvijā. 1933. gadā pie varas nāca nacistu režīms Ādolfa Hitlera vadībā, Vācija atkal bija apbruņota, viņi atkal centās iegūt pilnu kontroli Eiropā ar prasībām un izlīgumiem, pēc tam ar Otro pasaules karu.

Pēc Sabiedroto uzvaras Otrajā pasaules karā Eiropu sadalīja dzelzs priekškars. Centrālajos austrumos dominēja Padomju Savienība, kas uzspieda komunismu un bailes no kapitālisma. Pārējā Eiropā dominēja kapitālisma valstis ar ASV ekonomisko un militāro vadību. Gan Padomju Savienība, gan ASV bija lielvaras. Lielākā daļa nekomunistiskās Eiropas valstis pievienojās ASV dibinātajai militārajai savienībai (NATO) un savā starpā izveidoja Eiropas ekonomikas kopienu. Padomju varas ietekmes valstis pievienojās militārajai savienībai, kas pazīstama kā Varšavas pakts, un ekonomiskajam blokam SEPP. Sociālistu partijas ik pa laikam pārvaldīja dažas valstis Eiropas rietumos un ziemeļos, vienā gadījumā (Portugāle) valsts konstitūcijā par tika pieņemti sociālisma koncepcijas. Dažas mazās valstis bija neitrālas. Padomju ekonomiskā un politiskā sistēma sabruka 1989.—1991. gadā, kā rezultātā 1989. gadā beidzās komunisma periods satelītvalstīs, savukārt 1991. gadā PSRS pati sabruka. Kā rezultātā Vācija atkal apvienojās, Eiropas ekonomiskā integrācija padziļinājās, kontinents kļuva depolarizēts, Eiropas Savienība paplašinājās, tajā tika uzņemtas vairākas bijušās komunistiskās Eiropas valstis. Eiropas Kopienā bija pieaugošs spiediens 2008. gada vispasaules recesijas dēļ, bija jāpieņem lēmumi par finansiālo atbalstu gandrīz bankrotējušām valstīm, pieauga neiecietība pret pilnībā neintegrējušajiem sabiedrībā imigrantiem, pieauga neuzticēšanās Vācijas pieaugošajam spēkam, bija saspīlējumi ar Krieviju, noraidījums Turcijas dalībai Eiropas Savienībā, tāpat pieauga skepse par Eiropas Savienības nākotni.