Eitrofikācija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Intensīva zilaļģu eitrofikācija Potomakas upē.

Eitrofikācija ir ķīmisku uzturvielu, parasti slāpekļa un fosfora savienojumu, palielināšanās ekosistēmā izraisīta paaugstināta augu augšanas un atmiršanas intensitāte.[1]

Ūdenstilpju eitrofikācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eitrofikācija ir augu pirmprodukcijas kāpināšana, kura tiek izraisīta ar barības vielu koncentrācijas pieaugumu ūdenī. Vārds eitrofs atvasinājumā no grieķu valodas nozīmē „labi barots”. Ar šo vārdu tiek apzīmēti apstākļi, kad ūdenstilpē, pateicoties biogēno elementu koncentrācijas pieaugumam, ievērojami palielinās bioloģisko procesu intensitāte, kas sākumā novērojama kā aļģu attīstība, organisko vielu uzkrāšanās un kopumā noved pie ievērojamas ūdens kvalitātes pasliktināšanās, tomēr eitrofikācijas process ir dabīgs un uzskatāms par vienu no pamatstadijām ūdenstilpes attīstības procesā, lai no oligotrofa stāvokļa, attīstoties dzīvības procesiem un pieplūstot biogēniem elementiem no sateces baseina, pārvēršoties eitrofā, bet noslēgumā aizaugtu.

Tomēr ūdeņu antropogēnais piesārņojums ievērojami paātrina šo procesu un rada antropogēno eitrofikāciju. Eitroficētos ūdeņus raksturo augsts biogēno elementu koncentrācijas līmenis ūdenī un nogulumos, augsts organisko vielu saturs ūdenī, augsta ūdeņu bioloģiskā produktivitāte, duļķains ūdens, skābekļa deficīts piegrunts zonā.

Eitrofikācijai vairāk pakļautas ūdenstilpes ar nelielu dziļumu. Noskaidrots, ka vēsturiskās attīstības gaitā pirmie aizauguši visseklākie ezeri, pārskatot ziņas par valsts purviem, kas izveidojušies virs aizaugušiem senezeriem redzams, ka mazākais sapropeļa slāņa biezums ir 0,2 m, bet lielākais reti pārsniedz 5 m.

Sekas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ūdens eitrofikācija izsauc pastiprinātu aļģu vairošanos (no kurām dažas zilaļģu sugas ir toksiskas) ūdens virskārtā, kā rezultātā ūdens dziļākajos slāņos vairs nenokļūst gaisma, kas izsauc epilimnija dziļāko slāņu fitoplanktona un piegrunts makrofītu nāvi.

Aļģu savairošanās sākumā izsauc skābekļa un barības vielu koncentrācijas paaugstināšanos, kā rezultātā daudziem konsumentiem kā herbivoriem un kornivoriem rodas optimāli augšanas apstākļi. Ļoti strauji savairojas fitoplanktons, kā rezultātā zooplanktonam izveidojas barības pārbagātība. Tā kā zooplanktons patērē skābekli tad tā (skābekļa) koncentrācija ūdenī strauji samazinās.

Straujā organismu nāve, kas daļēji saistīta ar skābekļa koncentrācijas samazināšanos izsauc šo organismu nogrimšanu un detrīta veidošanos. Detrītu noārda baktērijas. Noārdīšanas proces sākumā notiek aerobos apstākļos — tātad izsauc vēl lielāku skābekļa koncentrācijas kritumu ūdenī. Tā rezultātā skābekļa daudzums ūdenī samazinās līdz tādai pakāpei, ka noārdīšanas process var notikt tikai anaerobos apstākļos. Šajā procesā kā blakusprodukti rodas amonjaks, metāns un sērūdeņradis — vielas, kas ir indīgas dzīviem organismiem. Ūdens cirkulācijas rezultātā šīs vielas nokļūst augstākajos ūdensslāņos. Tā kā noārdīšana anaerobos apstākļos notiek lēnāk, ūdenstilpes dibenā veidojas trūdošu vielu slānis.

Papildus skābekļa trūkums hipolimnijā izsauc Fe3+ reducēšanos uz Fe2+, kā rezultātā tiek atbrīvots pirms tam pie Fe3+ saistītais fosfāts, kas sekmē tālāku eitrofikāciju.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Eitrofikācija (latviski)