Elastīgais budžets

Vikipēdijas lapa

Elastīgais budžets ir budžets, kurā uzskatāmi parādītas atšķirības starp fiksētajām un mainīgajām izmaksām un paredzētas iespējamās izmaiņas atkarībā no darbības apjoma. Elastīgā budžeta izstrādāšanā tiek izmantoti mainīgo izmaksu pašizmaksas kalkulācijas un kritiskā punkta analīzes principi. Elastīgo budžetu izmanto divējādi kā plānošanai jeb budžeta izstrādāšanai, lai noteiktu, kā mainīsies peļņa atkarībā no sasniegtā darbības apjoma, izstrādā budžeta variantus vairākiem dažādiem darbības apjomiem un arī kontrolei jeb noviržu analīzei, lai attiecīgi izmainīti budžeta dati tiek izmantoti, lai salīdzinātu katra perioda beigās faktiskos rezultātus ar plānotajiem. Sagatavojot elastīgo budžetu, nepieciešams noteikt to, kā izmaksas un ieņēmumi mainās atkarībā no darbības apjoma. Pārdošanas ieņēmumi noteikti mainās atkarībā no pārdošanas apjoma, bet tiešās materiālu un arī darba izmaksas — no ražošanas apjoma. Atsevišķos gadījumos vispārējās izmaksas pareizāk būtu paredzēt kā jauktās izmaksas (daļēji fiksētas un daļēji mainīgas), kas mainās atkarībā no citiem rādītājiem, nevis pārdošanas vai ražošanas apjoma.

Elastīgo budžetu vislabāk var izmantot kontrolējamo izmaksu noteikšanā un plānošanā, arī peļņas rašanās centru darbības plānošanai, jo tas precīzi ataino, kā, mainot ražošanas un realizācijas apjomu, var ietekmēt izmaksas un peļņu. [1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas Republikas Finansu ministrija. Ernst &Young. Vadības grāmatvedība. 3. daļa. Lēmumu pieņemšana, plānošana un kontrole. — R., 1995