Elektriskās zivis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Torpēdraja (Torpedo californica)
Elektrozutis (Electrophorus electricus)

Elektriskās zivis ir zivis, kas var ģenerēt elektriskos laukus. Elektriskās zivis spēj arī uztvert elektriskos laukus. Tās dzīvo gan jūrās, gan Dienvidamerikas un Āfrikas saldūdeņos. Daudzas zivis kā, piemēram, haizivis, rajas un sami spēj uztvert elektriskos laukus, bet pašas elektriskos laukus neģenerē, tādēļ tās netiek klasificētas kā elektriskās zivis.

Zemūdens elektrostacija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daudzi ievērojami senatnes ārsti, piemēram, Klaudijs Galēns, slimniekus dziedināja arī ar elektrību, kā dzīvās elektrostacijas izmantojot jūras dziļumu iemītniekus.

Vidusjūrā un dažās citās jūrās mīt diezgan lielas rajas. Romieši bija novērojuši, kādā īpatnējā veidā tās sev iegūst pārtiku. Tās nedzenas pakaļ upurim un neuzbrūk no slēpņa. Mierīgi, nesteidzīgi tās peld pa ūdens dzīlēm. Tuvumā parādoties kādai nelielai zivij, krabim vai astoņkājim, ar to notiek kaut kas nesaprotams: tam uznāk krampju lēkme, un pēc mirkļa neuzmanīgais dzīvnieks ir beigts.[1] Raja savāc savu medījumu un bez steigas dodas tālāk.

Romieši domāja, ka rajas, ieraugot upuri, izdala kādu indīgu vielu. Raju uzbrukumi skāra arī cilvēkus, pie tam iedarbība notika caur ādu, taču cilvēkiem šie uzbrukumi nebija nāvējoši. Pieskaroties zivij, cilvēki sajuta spēcīgu triecienu. Romiešu ārsti raju indi uzskatīja par ļoti noderīgu ārstniecības līdzekli. Tādēļ rajas pirms diviem tūkstošiem gadu zvejoja un pārvietoja audzēšanai speciālos jūras dārzos.

Tikai samērā nesen atklājās raju noslēpums. Bīstamās plēsoņas izrādījās dzīvas elektrostacijas, kuras sīkos dzīvniekus nogalina ar elektrību. Tā, ko romieši uzskatīja par indi, īstenībā bija elektrība. Vēlāk noskaidrojās, ka ir vēl daudzas citas elektriskās zivis un ka dažas no tām ir daudz bīstamāks par rajām.

Kustību laupītāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Elektrozuši ir nakts dzīvnieki. Tie iziet medībās tikai līdz ar tumsas iestāšanos. Šo zušu elektriskā trieciena spēks ir tik liels, ka spēj apdullināt pat lielus dzīvniekus. Sīkie dzīvnieki iet bojā acumirklī. Dienvidamerikas indiāņi ļoti labi pazīst bīstamo zivi, un tāpēc neriskē braslā pārbrist upes, kurās tie dzīvo.

Pie eiropiešiem ziņas par šādām bīstamām elektrostacijām nonāca krietni vēlāk. Drīz vien pēc Amerikas atklāšanas uz jauno zemi brauca ceļotāji no Eiropas. Viņi bija tie, kas izjuta un pastāstīja, ko nozīmē šīs zivs elektriskā lādiņa spēks.

Elektrozutis (Electrophorus electricus)

Reiz konkistadoru nodaļa nonāca milzīga purva malā. Tā bija gada sausā sezona, un purvs bija gandrīz izžuvis. Tikai pašā purva vidū, pusdienas saulē spīdēja vēl neizžuvušas peļķes. Kad nodaļa sasniedza savstarpēji savienoto peļķu virkni purva vidū, indiāņi, nastu nesēji, kategoriski atteicās kāpt ūdenī. Viņu bija šausmās, bet eiropieši nekādi nesaprata baiļu iemeslu. Peļķes bija seklas, tajās nevarēja noslēpties ne krokodili, ne lielās anakondas. Arī Dienvidamerikas upju biedējošās iemītnieces piranjas te nevarēja atrasties.

Viens no eiropiešiem pagāja uz priekšu, lai pārbiedētajiem nesējiem parādītu priekšzīmi. Taču, pagājis dažus soļus, viņš pēkšņi ar drausmīgu kliedzienu nokrita augšpēdus, it kā būtu dabūjis spēcīgu triecienu. Pēc mirkļa arī divi biedri, kas metās viņam palīgā, saļima dubļos. Visi trīs palika dzīvi, taču nodaļa vairs nevarēja turpināt ceļu. Neredzamā ienaidnieka upuriem bija paralizētas kājas. Pret vakaru kustību spēja atjaunojās, bet tikai pēc vairākām dienām cietušie pilnībā izveseļojās.

Tā eiropieši pirmo reizi iepazinās ar vēl vienu dzīvo zemūdens elektrostaciju — saldūdens elektrozuti. Šīs zivis var sasniegt iespaidīgus izmērus; no 1,5 m līdz 2 m garumu, un svaru no 15 — 20 kg. Indiāņu valodā elektrisko zuti sauc „arima”, kas nozīmē „kustību laupītājs”. To gaļa, tāpat kā to radītā strāva, daudzām vietējām ciltīm ir ārstniecības līdzeklis. Iespējams, ka Amerikā dziedniecību ar elektrību sāka pielietot daudz agrāk nekā Eiropā.

Elektrības rašanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Elektrozuša ķermenis
Melnā nažzivs (Apteronotus albifrons)

Elektriskajām zivīm spēcīgo elektrostaciju izveidošanā piedalās muskuļi un nervu gali, kas pārveidojušies par elektriska orgāna plāksnītēm. Elektriskie orgāni dažādām zivīm ir izvietoti vai nu astes galā vai ir ļoti lieli, un klāj gandrīz visu ķermeni. Lielie elektriskie orgāni aizņem 1/4 - 1/3 no zivs kopējās masas; zutim tie sasniedz 4/5 no ķermeņa garuma, bet samam pārklāj visu ķermeni. Orgāns sastāv no milzīga daudzuma plāksnīšu, kas savienotas stabiņos. Plāksnītēm stabiņos veidojas virknes slēgums, bet paši stabiņi savienoti paralēli. Nervu impulss izraisa muskuļu saraušanos, un tad notiek elektriskā izlāde. Mirklī, kad impulss ir sasniedzis nervu galus muskuļu audos, no tiem izdalās speciāla viela - mediators jeb pārnesējs, kas izraisa muskuļu saraušanos, savukārt tas rada elektrisko lādiņu.

Ja zivs elektriskā izlāde ir pietiekami liela, lai savu upuri apdullinātu vai paralizētu, tad šādas zivis sauc par spēcīga lādiņa elektrozivīm. Elektrības lādiņa amplitūda svārstās no 10 - 500 voltiem un parasti ir līdz 1 ampēram. Zušu elektriskā lādiņa spriegums ir 600 volti.[2] Pie tam zušu elektrostacijas jauda sasniedz 100 vatu. Liels spriegums nepieciešams tāpēc, ka saldūdens ir ļoti vājš elektrības vadītājs. Lādiņš ar mazāku spriegumu būtu bīstams tikai ļoti mazā attālumā. Rajas radītais spriegums nepārsniedz 60 voltus, toties strāvas stiprums sasniedz 60 ampērus. Tie ir ļoti lieli skaitļi.

Vāja lādiņa elektrozivis rada elektrību, kas nesasniedz 1 voltu. Šāds elektro lādiņš nevar apdullināt upuri, bet elektrība tiek lietota navigācijai, elektriskā izlāde strādā kā elektrolokators, kā arī elektriskais lādiņs tiek izmantots komunikācijai ar citām elektrozivīm[3]. Vislabāk izpētītās šada veida zivis ir Petersa ziloņzivs (Gnathonemus petersi) un melnā nažzivs (Apteronotus albifrons).

Atkarībā, kādā veidā notiek elektriskā izlāde, izšķir viļņveida elektrozivis un signālveida elektrozivis. Viļņveida elektrisko zivju elektrības izlādes raksturs ir viena garāka, nepārtraukta izlāde, un tā izplatās viļņveidīgi. Signālveida elektrozivju elektrības izlādes raksturs ir pulsveidīgs. Izlādes ir īsākas, salīdzinot ar viļņveida izlādēm, toties tās ir daudzskaitlīgas un seko viena otrai ar nelielām pauzēm[4]. Pie viļņveidīgajām elektrozivīm pieder, piemēram, abas (Gymnarchus niloticus) un melnās nažzivis, bet pie signālveida elektrozivīm pieder svītrainās nažzivis (Gymnotus carapo) un rajas.

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. "Latvijas daba zivis", Gandrs, 1998.,97lpp.,ISBN 9984-593-05-3
  2. "1000 dzīvās dabas noslēpumi",Aplis,65 lpp.,ISBN 9984-10-131-2
  3. The Electric Fish
  4. Electrochemistry Encyclopedia - Electric fish

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]