Elza Žiglevica

Vikipēdijas lapa
Elza Žiglevica
Elza Žiglevica
Personīgā informācija
Dzimusi 1898. gada 24. augustā
Bērzmuižas pagasts, Valsts karogs: Krievija, Krievijas impērija
(tagad Jaunbērzes pagasts Karogs: Latvija Latvija)
Mirusi 1919. gada 29. oktobrī (21 gads)
Rīga, Karogs: Latvija Latvija
Tautība latviete

Elza Žiglevica (1898. gada 24. augusts–1919. gada 29. oktobris) bija latviešu studente, Sieviešu palīdzības korpusa brīvprātīgā. Viena no trim sievietēm, kas apbalvota ar Lāčplēša Kara ordeni (pēc nāves).[1]

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Elza Žiglevica dzimusi 1898. gada 24. augustā Bērzmuižas pagastā ārsta ģimenē. Bērnību pavadījusi Slokā. Mācījusies Lomonosova ģimnāzijā Rīgā un vēlāk Barbaras fon Dervicas ģimnāzijā Maskavā kur apguvusi mājskolotājas amatu ar specializāciju matemātikā. 1916. gadā apmeklējusi Maskavas augstākos sieviešu kursus kur divus semestrus studējusi matemātiku. 1917. gadā atgriezusies Rīgā un iestājusies vācu okupācijas iestāžu izveidotās Baltijas Tehniskās augstskolas Komerczinību fakultātē. Paralēli strādājusi par skolotāju Latviešu Izglītības biedrībā. 1918. gadā strādājusi Latvijas preses birojā kā angļu preses referente. 1919. gada septembrī iestājusies jaundibinātās Latvijas augstskolas Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē.

Sākoties Bermonta uzbrukumam iestājusies Sieviešu palīdzības korpusā. 10. oktobrī, neskatoties uz intensīvo artilērijas apšaudi, piegādāja ēdienu kareivjiem pozīcijās Daugavmalā un tika smagi ievainota granātas sprādzienā. Ievainojuma rezultātā zaudēja kāju un mira slimnīcā 1919. gada 29. oktobrī.[2] Apbedīta Lielajos kapos ar militāru godu.

Elza Žiglevica kļuva par vienu no trim sievietēm, kas apbalvotas ar Lāčplēša Kara ordeni. Ordenis piešķirts 1928. gadā par drosmi un pašaizliedzību, atbalstot Latvijas armijas karavīrus, to saņēma viņas vecāki. Ņemot vērā, ka šo apbalvojumu piešķīra tikai karavīriem, viņa pēc nāves tika ieskaitīta armijā.[3] Elza Žiglevica kļuva par pēdējo Lāčplēša Kara ordeņa ieguvēju.[2] Viņas vārds līdz ar 17 citiem studentiem, kas krituši Brīvības cīņās, tika iegravēts piemiņas plāksnē, ko 1922. gadā atklāja Latvijas Universitātes svētku zālē (tagad – Mazā aula).

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]