Elza Radziņa

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Elza Radziņa
Elza Radziņa
Dzimusi 1917. gada 10. februārī
Valsts karogs: Krievija Harkova, Krievijas impērija
(tagad Karogs: Ukraina Ukraina)
Mirusi 2005. gada 18. augustā (88 gadu vecumā)
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Nodarbošanās aktrise
Darbības gadi 19362004
Dzīvesbiedrs Oļģerts Šalkonis

Elza Radziņa (īstajā vārdā Elza Šalkone, dzimusi 1917. gada 10. februārī Harkovā, mirusi 2005. gada 18. augustā Rīgā) bija izcila latviešu aktrise, viena no 20. gadsimta vispopulārākajām latviešu teātra un kino aktrisēm, kas savu raksturlomu dēļ tika dēvēta par "skatuves karalieni".

Satura rādītājs

Dzīvesgājums [izmainīt šo sadaļu]

Dzimusi Pirmā pasaules kara laikā 1917. gada 10. februārī Harkovā amatnieka Jāņa Podnieka un viņa sievas Lības ģimenē, kur viņas vecāki bija devušies bēgļu gaitās. Krievijas pilsoņu kara laikā gāja bojā viņas tēvs un divi brāļi. Pēc Latvijas brīvības cīņu beigām viņa kopā ar māti un māsu pārcēlās uz Jelgavu. 1936. gadā viņa pabeidza Jelgavas Hercoga Pētera ģimnāziju un piedalījās Jelgavas latviešu teātra izrādē “Skroderdienas Silmačos”. Līdztekus darbam Jelgavas pilsētas bibliotēkā (1936–1941)[1] viņa bija Jelgavas teātra koriste, dejotāja, tēloja Gusti Rūdolfa Blaumaņa lugā “Indrāni”. 1942. gadā sāka mācīties Jelgavas teātra studijā.

Pēc Otrā pasaules kara beigām E. Radziņa strādāja Jelgavas Drāmas teātrī (1945-1953) un 1949. gadā debitēja kino ar Raiņa māsas Doras Stučkas lomu Rīgas Kinostudijas filmā "Rainis". 1953. gadā viņa īslaicīgi bija aktrise Valmieras Drāmas teātrī, bet no 1954. gada pastāvīgi strādāja LPSR Valsts akadēmiskajā drāmas teātrī.

Pasaules slavu viņa ieguva ar Hamleta mātes Ģertrūdes lomu Grigorija Kozinceva filmā "Hamlets" (1964), kas bija nominēta Zelta Globusa balvai kā 1966. gada labākā ārzemju filma[2]. Daudzi kinorežisori Elzas Radziņas sejā saskatījuši aristokrātiskus vaibstus, bet dvēselē - vērienīgas, taču it kā uz iekšu vērstas kaislības. Pirmā lielā kino loma Rīgas kinostudijā bija Asta madāma Leonīda Leimaņa filmā "Purva bridējs" (1966). Varenāku latvisku raksturu - Oļiņieti - Elzai Radziņai nospēlēja režisora Voldemāra Pūces "Mērnieku laikos" (1968). 1970. gads iezīmējās ar divām kino veiksmēm - Ance Oļgerta Dunkera "Klāvā - Mārtiņa dēlā" un Aleksandra Leimaņa "Vella kalpu" spriganā Ģertrūde. Sekoja valdonīgā māte Gunāra Pieša filmā "Pūt, vējiņi!" (1973) kino versijā un Dollija Jāņa Streiča "Teātrī" (1978).[3] 2003. gadā Elza Radziņa uzdāvināja savai skolai - Jelgavas 1. ģimnāzijai - apmēram divsimt grāmatu no personīgās bibliotēkas.

Mirusi 88 gadu vecumā 2005. gada 18. augustā. Apbedīta Rīgas 1. Meža kapu Mākslinieku kalniņā, kur 2007. gadā izveidots kapa piemineklis (tēlniece Ligita Franckeviča, akmeņkalis Ivars Feldbergs un tēlnieks Ojārs Breģis).[4]

Nozīmīgākās teātra lomas [izmainīt šo sadaļu]

Filmogrāfija (nepilna) [izmainīt šo sadaļu]

Apbalvojumi un pagodinājumi [izmainīt šo sadaļu]

  • Jelgavas Goda pilsone

Piezīmes un atsauces [izmainīt šo sadaļu]

Ārējās saites [izmainīt šo sadaļu]