Erihs fon Manšteins

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Erihs fon Manšteins
Erich von Manstein
Erihs fon Manšteins
Personīgā informācija
Dzimis 1887. gada 24. novembrī
Berlīne, Valsts karogs: Vācu impērija
(tagad Karogs: Vācija Vācija)
Miris 1973. gada 9. jūnijā (85 gadi)
Ikinga, Bavārija, Karogs: Vācija Vācija
Tautība vācietis
Bērni Gizela, Gero, Rīdigers
Militārais dienests
Dienesta pakāpe ģenerālfeldmaršals (Generalfeldmarschall)
Dienesta laiks 1906—1944
Valsts Vācijas impērija (1906.—1918.),
Veimāras republika (1918.-1933.),
Trešais reihs (1933.—1944.)
Vācija
Struktūra Sauszemes armija
Komandēja Vērmahta 18. kājnieku divīziju (18. Infanterie-Division), 11. armiju (Deutsche 11. Armee), Armijas grupu "Dona" (Heeresgruppe Don), Armijas grupu "Dienvidi" (Heeresgruppe Süd).
Kaujas darbība Pirmais pasaules karš, Otrais pasaules karš
Apbalvojumi Dzelzs krusta Bruņinieka krusts (Ritterkreuz des Eisernen Kreuzes)
Izglītība Berlīnes kara akadēmija
Cits darbs pēc kara kanclera Konrāda Adenauera padomnieks

Erihs fon Manšteins (vācu: Erich von Manstein, dzimis 1887. gada 24. novembris, miris 1973. gada 9. jūnijs) bija vācu virsnieks, ģenerālfeldmaršals. Viens no pazīstamākajiem vērmahta komandieriem Otrā pasaules kara laikā. Pēc kara bija Vācijas kanclera Konrāda Adenauera militārais padomnieks.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1887. gadā Berlīnē ģenerāļa ģimenē kā Frics Erihs fon Levinskis (vācu: Fritz Erich von Lewinski) kā desmitais bērns ģimenē. Tomēr, tā kā mātes māsas, kuras vīrs bija ģenerālleitnants, ģimenei nevarēja būt bērni, jau pirms desmitā bērna dzimšanas tika nolemts mazuli adoptēt māsas ģimenē, kas tika izdarīts, un zēns ieguva uzvārdu Manšteins.

Erihs fon Manšteins no 1894. līdz 1899. mācījās licejā Strasbūrā (toreiz Vācijas sastāvā), no 1900. līdz 1906. gadam kadetu skolās Plēnē un Berlīnes pievārtē, bet 1913. gada oktobrī iestājās Berlīnes kara akadēmijā.

Pirmā pasaules kara laikā Manšteins dienēja gan Rietumu (Beļģijā, Francijā), gan Austrumu frontē (Polijā, Serbijā, Igaunijā). Piedalījās Verdenas kaujā). 1914. gadā Polijā tika ievainots, 1915. gadā atgriezās ierindā un līdz kara beigām dienēja par štāba virsnieku. 1918. gadā iestājās robežapsardzes spēkos pie Breslavas.

1920. gadā apprecēja Silēzijas zemes īpašnieka meitu Jutu fon Lēši (Jutta von Loesch), ģimenē vēlāk piedzima meita un divi dēli (viens no dēliem krita Otrajā pasaules karā Austrumu frontē). Pēc Pirmā pasaules kara Manšteins palika vācu armijas sastāvā un 1927. gadā ieguva majora pakāpi. 1935. gadā kļuva par Sauszemes karaspēka štāba (Oberkommando des Heeres) operāciju pārvaldes vadītāju (Chef der Operationsabteilung). 1936. gadā Manšteins kļuva par Sauszemes karaspēka ģenerālštāba priekšnieka, ģenerāļa Ludviga Beka (Ludwig Beck) vietnieku (Oberquartiermeister I).

1938. gada 18. augustā Erihs fon Manšteins (tobrīd ģenerālleitnants) tika iecelts par Polijas kampaņas Armijas grupas "Dienvidi" (Heeresgruppe Süd) komandiera Gerda fon Runšteda štāba priekšnieku. Manšteina vadībā tika izstrādāts iebrukuma plāns Polijas dienvidos. Uzbrukums Polijai (un arī Otrais pasaules karš) sākās 1939. gada 1. septembrī un tika veikts militāri spīdoši īsā laikā sagraujot Polijas armijas pretestību.

Tūlīt pēc Varšavas krišanas Ādolfs Hitlers pavēlēja ģenerālim Francam Halderam izstrādāt plānu iebrukumam Francijā, bet Manšteins tika iecelts par Runšteda komandētās, rietumu Vācijā dislocētās Armijas grupas "A"(Heeresgruppe A) štāba priekšnieku. Kopā ar Heincu Guderianu Manšteins izstrādāja alternatīvu uzbrukuma plānu, kas, atšķirībā no Haldera plāna, neatkārtoja Pirmā pasaules kara Šlīfena plānu ar iebrukumu caur Beļģiju (Manšteins uzskatīja, ka šādam uzbrukumam franči ir sagatavojušies), bet paredzēja uzbrukt caur Ardēniem. Uzbrukumam tika izvēlēts pārveidots Manšteina plāns, un Vācija cīņā pret Franciju guva vēl vienu pārliecinošu militāru uzvaru. Kaut arī plāna reālā īstenošanā Manšteins nepiedalījās, viņš par tā izstrādi tika apbalvots ar Dzelzs krusta Bruņinieka krustu un iecelts par ģenerāli.

Kara ar PSRS sākumā Manšteins bija 56. korpusa komandieris. Sākdami uzbrukumu 22. jūnijā, Manšteina spēki divu dienu laikā ieņēma stratēģiski svarīgo Daugavpils pilsētu. 1941. gada septembrī Manšteins tika iecelts par 11. armiju komandieri. 11. armijai tika dots uzdevums ieņemt Krimu un Sevastopoli. Pēc sīvām cīņām 1942. gada 4. jūlijā Sevastopole tika ieņemta, par ko Manšteinam tika piešķirta ģenerālfeldmaršala dienesta pakāpe.

Pēc Sevastopoles ieņemšanas Manšteins kopā ar 11. armijas daļām tika pārdislocēts uz Ļeņingradas apkārtni, lai ieņemtu bloķēto pilsētu, tomēr tas neizdevās. 1942. gada 21. novembrī Manšteins tika iecelts par jaundibinātās Armijas grupas "Dona" komandieri. Grupas uzdevums bija uzbrukuma rezultātā atbrīvot no ielenkuma Staļingradā ģenerālfeldmaršala Frīdriha Paulusa 6. armiju. Manšteina uzbrukumu PSRS armija atsita, un vērmahts pie Staļingradas piedzīvoja nopietnu sakāvi.

Pēc Staļingradas sakāves vācu armija pārgrupējās, un Manšteins tika iecelts par jaunizveidotās Armijas grupas "Dienvidi" (Heeresgruppe Süd) virspavēlnieku. No 1943. gada 19. februāra līdz 15. martam Manšteina komandētā Armijas grupa izcīnīja Trešo Harkovas kauju, atkal ieņemot Harkovu un Belgorodu, iznīcinādama apmēram 52 padomju divīzijas. Kurskas kaujas laikā Manšteins komandēja vācu uzbrukuma dienvidu virzienu. Jau Kurskas kaujas laikā Manšteinam radās domstarpības ar Hitleru par kara vešanas taktiku, kuras pastiprinājās līdz ar PSRS uzvarām. 1944. gada martā Manšteins tika atcelts no Armijas grupas "Dienvidi" komandēšanas, bet vietā iecelts Valters Models. Pēc atcelšanas no amata ārstējās acu klīnikā Breslavā. Kaut arī Manšteins nepiedalījās 20. jūlija sazvērestībā pret Hitleru, tomēr viņš par to zināja, jo jau 1943. gadā ar viņu par sazvērestību runāja tās līderis Hennings fon Treškovs. Pats Manšteins atteicās piedalīties, jo "prūšu feldmaršali nedumpojas" (Preussische Feldmarschälle meutern nicht).

Pēc kara Manšteins tika izsaukts kā liecinieks uz Nirnbergas prāvām, vēlāk kā karagūsteknis tika ieslodzīts Bridžendā, Velsā. PSRS spiediena rezultātā 1949. gadā Hamburgā notika britu kara tribunāls, kurā Manšteinu apsūdzēja kara noziegumos. Manšteins tika attaisnots 17 apsūdzības punktos, atzīts par vainīgu divos un notiesāts uz 18 gadiem cietumā. Vēlāk sods tika samazināts uz 12 gadiem, bet 1953. gada 6. maijā Manšteins "veselības stāvokļa dēļ" tika atbrīvots.

Pēc atbrīvošanas Manšteins kļuva par Vācijas kanclera Konrāda Adenauera militāro padomnieku, konsultēja Bundesvēra izveidi un tā iekļaušanos NATO struktūrās. Vēlāk ar ģimeni pārcēlās dzīvot uz Bavāriju, kur mira 1973. gadā 85 gadu vecumā.