Ernests Štālbergs

Vikipēdijas lapa
Ernests Štālbergs
Dzimis 1883. gada 3. septembrī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Liepāja, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija
Miris 1958. gada 12. jūnijā (74 gadu vecumā)
Valsts karogs: Padomju Savienība Rīga, Latvijas PSR, PSRS
Tautība latvietis
Nozares Arhitektūra
Mācījies Pēterburgas Mākslas akadēmija
Mākslas virziens
Skolnieki (-nieces)

Ernests Štālbergs (dzimis 1883. gada 3. septembrī, miris 1958. gada 12. jūnijā)[1] bija latviešu arhitekts, LU docents un LVU profesors, Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, Latvijas PSR arhitektu savienības pirmais priekšsēdētājs.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1883. gadā Liepājā namdara Jēkaba Štālberga ģimenē. No 1895. līdz 1902. gadam mācījās Liepājas reālskolā. 1904. gadā pabeidza mācības Kazaņas Mākslas skolas arhitektūras nodaļā.[2] 1914. gadā beidza studijas Pēterburgas Mākslas akadēmijas Arhitektūras nodaļā un no 1915. līdz 1918. gadam strādāja par arhitektu Krievijas Zemkopības ministrijā. Vēlāk bija Petrogradas Mākslas akadēmijas rektors un arhitektūras darbnīcas vadītājs (1918–1922).[1]

1922. gadā Štālbergs atgriezās Latvijā, vadīja Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātes “C” darbnīcu.[3] [4] Ernests Štālbergs bija Zviedrijas arhitektūras piekritējs un biedrības Svenska Slöjdföreningen ārzemju biedrs. Bet funkcionālisma ēkas pārsvarā radīja Baltijas vācu arhitektu birojs “Karr & Baetge” un būvinženieri. Bauhaus novatorisko ideju izplatību traucēja gan plašāku uzdevumu neizvirzīšana, īpaši mājokļu būvniecībā, gan jaunu materiālu trūkums. [3] No 1924. līdz 1939. gadam vairākkārt devās zinātniskos ārzemju komandējumos.

Pēc Otrā pasaules kara profesors Ernests Štālbergs bija Latvijas Valsts Universitātes (LVU) Arhitektūras fakultātes dekāns (1944–1946) un vadīja vienu no divām projektēšanas darbnīcām (otru vadīja profesors Sergejs Antonovs, pirms kara Eižena Laubes asistents[3]). No 1945. līdz 1951. gadam viņš vadīja Latvijas Arhitektu savienību.[1] No 69 pirmskara Latvijas Arhitektu biedrības biedriem tajā reģistrējās tikai 16 arhitekti.

Laikā no 1946. līdz 1951. gadam vadīja Latvijas Zinātņu akadēmijas Celtniecības un arhitektūras institūtu.[1] Lai izstrādātu viesnīcas projektu karā sagrautās “Hotel de Rome” vietā, tika uzaicinātas divas grupas, ko vadīja Ernests Štālbergs un arhitekts Arvīds Miezis. Štālbergs ideja bija deviņstāvu celtne ar plašo priekšlaukumu, paredzot nojaukt kvartālā saglabājušās ēkas, bet projekts tika noraidīts.[3]

Arhitektūras fakultātē tajā laikā arvien vairāk konfrontējās neoeklektisma un funkcionālisma idejas. “Padomju Jaunatnē” 1950. gada pavasarī tika publicēts anonīms raksts kā pamudinājums augstskolas vadībai — rīkoties un atlaist no darba Štālbergu un viņa asistenti Martu Staņu.[3] Rakstā bija teikts, ka Arhitektūras fakultātē bija “palikuši cilvēki, kas apzinīgi turpina profesora Štālberga “līniju”. Viņi savā darbā "cītīgi ievazā buržuāziskās, tā saucamās “racionālās”, arhitektūras uzskatus, kas noliedz arhitektūru kā mākslu, noliedz tās idejisko saturu, atzīst tikai funkciju — vajadzību, prakticismu, pārvēršot par pašmērķi šauro praktisko problēmu atrisināšanu, bet pilnīgi ignorējot arhitektūras idejiski māksliniecisko saturu. Šo uzskatu pēdas spilgti redzamas to studentu darbos, kas strādā asistentu Staņas, Gintera un Līcīša vadībā.”[5]

1950. gadā, pasliktinoties veselības stāvoklim, profesors darbu universitātē pārtrauca, miris 1958. gada 12. jūnijā. Apglabāts Raiņa kapos.[2]

Pasniedzējs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Štālberga ievērojamākie audzēkņi ir arhitekti: Aleksandrs Klinklāvs, Artūrs Reinfelds, Marta Staņa u.c. Arhitektūras vēsturnieks un pētnieks Jānis Lejnieks rakstījis: "Profesors jaunajiem arhitektiem bija kulta figūra, un ar Staņu viņu vienoja suģestējošais iespaids uz skolniekiem, lai gan dažkārt Štālberga doma skrēja pa priekšu runai un klausītajiem bija jāspēj saprast pateikto no pusvārda".[3]

“Mazais večuks (profesoram toreiz bija jau pāri sešdesmit) studentu ideju skiču skates veidoja kā personīgas monoizrādes, kurās pašapzinīgo studentu opusi tika satriekti pīšļos. Mazliet vieglāk gāja biklajiem un pieticīgajiem – Staņa vienā mirklī pārvērta viņu skices elegantos šedevros, kurus apskaustu pat visizcilākie avangarda pārstāvji.” Georgs Barkāns, arhitekt.[3]

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

“... visi atceras Ernestu Štālbergu. Augstākie tituli, lielākā autoritāte. Es mēģinu saprast, ko viņš aiz sevis ir atstājis. Latvijas Universitātes aula, Brīvības pieminekļa aplamā ideja ar sienām apkārt, ko, paldies Dievam, nerealizēja. Divas nu ļoti vidusmēra ēkas Mežaparkā, viens dīvains projekts, ko tolaik būvēja kā Tautas namu. Vēl daži klasiski risinājumi, kas atgādina vingrinājumus. Vai viņš bija teorētiķis? Nezinu nevienu viņa publicētu darbu. Tomēr vecākās paaudzes arhitekti atcerējās viņu ar visaugstāko cieņu. Viņš ir leģenda. Tātad ir apstākļi, kas ieceļ cilvēku leģendas kārtā.”

Jānis Krastiņš[6]

Štālbergam bija daži ievērojami projekti Sanktpēterburgā.

Latvijā viņš ir piedalījies Brīvības pieminekļa izveidē.[1] Pēc viņa projekta uzceltas vairākas ēkas Rīgā, kā arī izbūvēta Latvijas Universitātes Lielā aula.[1]

Tautas nams Rīgā, Bruņinieku ielā 29/31.

1950. gadā radījis Ļeņina pieminekļa Rīgā arhitektonisko risinājumu.[7] Piemineklis 1991.gada septembrī demontēts un aizvests nezināmā virzienā.[8]

Štālberga celtā blokmāja Valērijas Seiles ielā, 12 (1930), ir viena no funkcionālisma ikonām Latvijā.[3]

Attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ēka Pēterburgā (1914)
    Ēka Pēterburgā (1914)
  • Blokmāja Valērijas Seiles ielā (1930)
    Blokmāja Valērijas Seiles ielā (1930)
  • Brīvības pieminekļa sākotnējais modelis (1932)
    Brīvības pieminekļa sākotnējais modelis (1932)
  • Latvijas brīvības cīņu piemineklis "Sudrabkalniņš" (1937)
    Latvijas brīvības cīņu piemineklis "Sudrabkalniņš" (1937)
  • LU Lielā aula (1929—1936) Latvijas PSR laikā
    LU Lielā aula (1929—1936) Latvijas PSR laikā
  • Ļeņina piemineklis Rīgā
    Ļeņina piemineklis Rīgā

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ernests Štālbergs
  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 Latvijas enciklopēdija. 5. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2009. 414. lpp. ISBN 978-9934-8068-0-3.
  2. ↑ 2,0 2,1 «Arhitekts Ernests Štālbergs». Rigaspieminekli.lv. Skatīts: 2013. gada 12. jūnijā.[novecojusi saite]
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 3,6 3,7 Jānis Lejnieks. Marta Staņa. Vienkārši, ar vērienu. Rīga : Rīgas pilsētas arhitekta birojs, Neputns, 2012. 33, 53. lpp. ISBN 978-9984-807-99-7. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 31. janvārī. Skatīts: 2021. gada 28. janvārī.
  4. ↑ Starpkaru periodā Arhitektūras fakultātes studenti varēja izvēlēties vienu no trijām meistardarbnīcām, ar to vadītāju atšķirīgo arhitektūras izpratni. “A” darbnīcu vadīja profesors Eižens Laube. “B” darbnīcu vadīja profesors Pauls Kundziņš, aktīvs tautas celtniecības pētnieks. Ernestam Štālbergam pēc atgriešanās no Krievijas Latvijā tika izveidota “C” darbnīca, un jaunais docents, lai gan bija ieguvis klasisko izglītību Pēterburgas Mākslas akadēmijā, pauda atbalstu funkcionālisma stila arhitektūrai.
  5. ↑ "Izskaust buržuāziskās skolas paliekas." Padomju Jaunatne, 1950. gada 25. maijā.
  6. ↑ Gabre A. Jānis Krastiņš: “Sirdsapziņai nespēju runāt pretī”. Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai, 2012, 30. marts, 22. lpp
  7. ↑ «irliepaja-Pirms 130 gadiem dzimis arhitekts Ernests Štālbergs». Skatīts: 19/12/2013.
  8. ↑ «Barbara Ālīte, Rīgas Ļeņins 25 gados izkūpējis gaisā; visticamāk, sagriezts metāllūžņos // Latvijas avīze, 22. augusts, 2016». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 28. augustā. Skatīts: 2019. gada 28. decembrī.
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Ernests_Štālbergs&oldid=4021780"