Ernests Gideons fon Laudons

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ernests Gideons fon Laudons
Ernst Gideon von Laudon
Ernests Gideons fon Laudons
Personīgā informācija
Dzimis 1717. gada 2. februārī
Toce, Zviedru Vidzeme
(mūsdienās Madonas novads, Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1790. gada 14. jūlijā (73 gadi)
Novi Jičīna, Habsburgu impērija
(mūsdienās Karogs: Čehija Čehija)
Tautība vācbaltietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe feldmaršals (Feldherr)
Dienesta laiks 1732–1790
Valsts Krievija (1732-1741), Austrija (1741-1790)
Kaujas darbība Polijas mantojuma karš (1733–1738), Krievu-turku karš (1735–1739), Austrijas mantojuma karš (1740–1748), Septiņgadu karš (1757-1763), Bavārijas mantojuma karš (1778 - 1779), Austrijas-Turcijas karš (1787–1791)

Ernests Gideons fon Laudons (vācu: Ernst Gideon von Laudon, arī Loudon; dzimis 1717. gada 2. februārī), miris 1790. gada 14. jūlijā) bija Latvijā dzimis karavadonis, Austrijas armijas feldmaršals. Viens no slavenākajiem 18. gadsimta militārajiem stratēģiem.

Izcelsme[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ernests fon Laudons ir dzimis pēc īsi pirms Lielā Ziemeļu kara beigām trūcīgā atvaļinātā Zviedrijas armijas virsnieka Oto Gerharda fon Laudona († 1732) un viņa sievas Sofijas Eleonoras fon Bornemanes no Trepes muižas (* 1680, † 1742 vai 1744) ģimenē. Pats Ernests fon Laudons ir zinājis stāstīt, ka viņa dzimta ir cēlusies no 14. gadsimtā Vidzemē ieceļojušiem skotiem, kas labi iederējās tā laika romantiskajās leģendās par pāvesta vajātajiem Templiešu ordeņa bruņiniekiem, kas nokļuvuši ne tikai Skotijā un Portugālē, bet arī citās Eiropas zemēs. Ticamāk, ka Ernesta Laudona dzimta ir cēlusies no jauktas etniskas vides Ļaudonas pilsnovadā (borchsokinge), kura pārvaldei jau pirms 1375. gada bija uzcelta mūra pils pie Svētupes ietekas Aiviekstē. Pirmās ziņas par Laudonu dzimtu ir sastopamas 1432. gada dokumentā, kas liecina, ka Rīgas arhibīskaps Henings nodevis lēnī kādam Oto fon Laudonam (Otto von Laudohn) 4 arklus un 6 pūrvietas zemes pie "viņa kunga sētas" Tocītes (Tocenes) upes krastos. No šī lēņa vēlāk izveidojusies Toces pusmuižiņa (Totzen). Tātad Oto ir bijis šīs zemes kungs Ļaudonas pilsnovadā arī pirms lēņa piešķiršanas. 13. - 15. gadsimtā ir zināmi daudzi gadījumi, kas jaunie zemes senjori iekaroto zemi piešķīra lēnī kristītajiem iepriekšējiem zemes kungiem un viņu karakalpiem, pretī prasot uzticību un pakļaušanos. Aiviekstes upe tajā laikā bija svarīgs tirdzniecības ceļš, gar kuru notika arī karaspēka pārvietošanās militāro konfliktu laikā starp Rīgas arhibīskapu un Livonijas ordeni, vēlāk arī Livonijas konfederācijas karos ar Maskavas valsti, poļu-zviedru karos un Lielajā Ziemeļu karā, tādēļ Laudonu ģimenē bija stipras karavīru tradīcijas.

Krievijas impērijas karadienestā (1732-1740)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc tēva nāves 1732. gadā Ernests Laudons 15 gadu vecumā iestājas Pleskavas kājnieku pulkā, kurā ķeizarienes Annas Ivanovnas valdīšanas laikā (1730-1740) dienēja daudzi trūcīgo Vidzemes muižnieku dēli. Jau drīz jaunajam kadetam bija piedalās Krievijas armijas ārzemju kampaņās t.s. Polijas troņa mantošanas karā (1733-1735) pret jaunievēlēto Polijas karali Staņislavu Leščiski un krievu-turku karā (1735-1739) pret Osmaņu impērijas vasaļvalsti Krimas hanisti. Pēc kara beigām Laudons devās uz Pēterburgu, lai izklāstītu savus apsvērumus par Krievijas armijas kara neveiksmju cēloņiem. Tā kā ģenerālfeldmaršals Burhards Kristofs Mīnihs bija krasi negatīvi noskaņots ne tikai pret "iznireli no zemas kārtas" Kurzemes hercogu Bīronu, bet arī pret visiem vācbaltiešiem, tad pēc Annas Ivanovnas nāves 1740. gadā un sekojošā galma apvērsuma Laudonam nācās steidzami atstāt dienestu Krievijas armijā.

Meklējumu periods (1741-1755)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jauna darba meklējumos Ernests Laudons 1741. - 1742. gadā uzturējies Berlīnē, kur veltīgi gaidījis audienci pie Prūsijas karaļa Frīdriha II. Beidzot viņš ar Austrijas vēstnieka ieteikuma vēstuli devās uz Vīni, kur pieteicās dienēt par kapteini skandalozajā fon der Trenka vadītajā brīvprātīgo korpusā, kas sastāvēja galvenokārt no ungāriem un horvātiem. 1745. gadā smagi ievainots Austrijas mantojuma kara (1740—1748) laikā. Sašutumā par nekārtībām Austrijas armijā, viņš pieprasīja atvaļināšanu un tika iecelts par robežapsardzības majoru Karlovacas apgabalā Horvātijā, kur viņš apprecējās un pārgāja katoļticībā.

Zvaigžņu stunda: Septiņgadu karš (1756-1763)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Feldmaršala Ernesta Laudona tēls uz zirga (pa labi priekšā) kā Marijas Terēzijas pieminekļa sastāvdaļa Vīnē.

Sākoties Septiņgadu karam, kas pēc saviem apmēriem un globālās iesaistes tiek uzskatīts par pirmo pasaules mēroga karu, Laudons savā militārajā karjerā bija sasniedzis pulkvežleitnanta pakāpi. Kara laikā ātri izpaudās viņa militārais ģēnijs un viņš ātri vien tika paaugstināts par pulkvedi, vēlāk par kavalērijas ģenerālmajoru (1757). Beidzot 1758. gada kampaņā viņam bija iespēja kļūt par Austrijas armijas virspavēlnieku un sakaut Prūsijas karaļa Frīdriha Lielā armiju pie Olomoucas un atteikties no sapņa par Čehijas iekarošanu. Pēc šīs uzvaras Laudons tika iecelts par feldmaršala leitnantu, bet pēc uzvaras pie Hohkirhas viņš ieguva arī barona titulu un tika iecelts par Vācu Nācijas Svētās Romas Impērijas pēra statusā. 1759. gada aprīlī viņš arī mainīja savu uzvārda rakstību no Laudohn uz Loudon, kas to padarīja "skotiskāku" (līdzīgi, kā Bühren savā laikā pārtapa par Biron). Pēc apvienotā krievu-austriešu karaspēka uzvaras pār prūšiem pie Kunersdorfas, barons Laudons kļuva par Bohēmijas, Morāvijas un Silēzijas kara apgabala virspavēlnieku. 1760. gadā prūši sakāva viņa komandēto armiju pie Legņicas (Liegnitz), kurā Laudons vainoja galvenās austriešu armijas pavēlnieku Leopolda Jozefa Dauna (Leopold Joseph Graf Daun) un Franča Morica Lasī (Franz Moritz von Lacy) neizlēmību. Lielā mērā pateicoties Laudona nerimstošajam darbīgumam Austrijas armija guva vairākas spožas uzvaras Septiņgadu karā un izvairījās no tā, ka Prūsija iekarotu Čehiju un citas tās pakļautībā esošās teritorijas.

Klusie gadi (1763-1778)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Septiņgdu kara beigām par Austrijas armijas faktisko virpavēlnieku kļuva feldmaršals Dauns, kas bijušo domstarpību dēļ Laudonu centās nobīdīt malā. To izmantoja Prūsijas karalis Frīdrihs Lielais, nesekmīgi piedāvājot viņam pāriet Prūsijas dienestā. Pēc Kara padomes jaunā vadītāja Lasī piedāvājuma Laudons kļuva par kājnieku karaspēka ģenerālinspektoru, tomēr viņa domstarpības ar Vīnes galmā esošajiem konkurentiem turpinājās un viņš iesniedza atlūgumu. Laudonam vēl joprojām draudzīgā imperatore Marija Terēzija izkārtoja viņam Bohēmijas un Morāvijas karaspēka virspavēlnieka amatu, bet pēc trīs gadiem viņš atkal atteicās no militārā dienesta un devās uz savu muižu Čehijā. 1776. gadā par īpašiem nopelniem viņam tika piešķirta Hadersdorfas muiža pie Vīnes un pēc tam arī feldmaršala nosaukums. Kad 1778. gadā sākās Bavārijas mantojuma karš (1778-1779), Laudonam uzticēja vadīt vienu no Austrijas armijām.

Dzīves noslēgums (1779-1790)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austrijas-Krievijas-Turcijas kara (1787-1792) laikā feldmaršals Laudons kā Austrijas armijas virspavēlnieks Horvātijā vadīja uzbrukumu turku varā esošajai Bosnijai un Serbijai 1789. gadā, kas noslēdzās ar Belgradas aplenkumu, kuru viņa vadībā ieņēma 1789. gada 8.oktobrī. Par šo uzvaru Laudons saņēma ģenerālisimusa pakāpi un jaunus impērijas apbalvojumus. 1790. gadā viņš uzņemas Austrijas armijas virspavēlniecību jaunā kampaņā pret Prūsiju, tomēr pēkšņi nomirst militārās kampaņas laikā.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Janko: Leben des Feldmarschalls von Laudon, Vīne, 1869
  • Latviešu konversācijas vārdnīca, XII. sējums: "Laudōns", 22539 lpp., A.Gulbis, Rīga, 1935.
  • Genealogisches Handbuch der baltischen Ritterschaften, Livland, 2, 1938, S. 838-860
  • Latvijā dzimis karavadonis plūc laurus Eiropā, Ilustrētā vēsture, februāris 2008(1); 50-55 lpp.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]