Ernests Vīgners
- Šis raksts ir par 1850. gada dzimušo diriģentu. Par citām jēdziena Vīgners nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Ernests Vīgners (dzimis 1850. gada 19. janvārī, miris 1933. gada 25. maijā) bija Latvijas koru un orķestru diriģents, komponists un folkloras vācējs. Pirmais latviešu mūziķis, kas iegūst profesionālo izglītību konservatorijā Maskavā, kā arī viens no latviešu profesionālās mūzikas aizsācējiem.
Ernests Vīgners dzimis Kuldīgas rajona Kalna muižas “Liekmaņos”. Pamatskolas gados zēns tēva vadībā apgūst galdnieka amatu, jo materiālie apstākļi Vīgneru ģimenei nedod iespēju cerēt, ka mazajam Ernestam būs izdevība iegūt kādu citu profesiju. Tikai vēlāk, pateicoties vecākā brāļa Indriķa gādībai, kurš Irlavas skolotāju seminārā ir mācījies ērģeļspēli un strādā par ērģelniekus, arī Ernestam izdodas spert pirmos soļus viņam tik mīļās mūzikas laukā.
Viņš mācījies Irlavas skolotāju seminārā no 1865. līdz 1876.gadam. Iedvesmojoties no Jāņa Bētiņa enerģiskās Kurzemes novada koru un orķestru organizēšanas, Vīgneru Ernests uzsāk aktīvas mūzikas darbības gaitas. Izmanto iegūtās zināšanas tautas dziesmu vākšanas un harmonizēšanas laukā. Šā darba rezultāts - 1873. un 1874.gadā izdotais kora dziesmu krājums "Latvija" divas burtnīcas, kurās ievietotas četrbalsīgas tautas dziesmu apdares a cappella vīru korim.
1873.gadā viņš dodas uz Maskavas konservatoriju, kur mācās klavieres, ērģeles, vēlāk oboju un kompozīciju. (Viņa skolotāju vidū ir arī P.Čaikovskis.)
Bijis III un IV Dziesmu svētku virsdiriģents, kas ar savu profesionālo pieredzi ceļ visas latviešu tautas kordziedāšanas māku. VI Dziesmu svētku Goda virsdiriģents. Ernests Vīgners bija kā iniciators Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas Komisijas dibināšanai (1889.) un kādu laiku bija arī tās aktīvs līdzstrādnieks. Par nožēlu V. Dziesmu svētku priekšvakarā (1910.) viņš ar Rīgas Latviešu biedrības vadību sanaidojas, piesliedamies šo svētku rīkošanas daudzajiem pretiniekiem.
Ernests Vīgners bijis pedagogs — dzirdes mācības ( fonoloģijas ) metodiķis — Rīgas Fonoloģijas Institūta dibinātājs un vadītājs (1920. — 1933). Ar saviem skaņdarbiem pārstāvēts III, IV, VII, VIII, XI, XIV, XVI un XX Dziesmu svētkos. 1926. gadā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni (III šķiras).
Vīgneru Ernesta nedaudzie oriģināl skaņdarbi sava satura ziņā saistīti ar jaunlatviešu idejām, taču mākslinieciski tie ir noapaļotāki, spilgtāki par Baumaņu Kārļa darbiem. Andreja Jurjāna, kā arī praktisko folklorista gaitu ietekmē Ernests rada dažas spilgtas tautasdziesmu apdares, kas atbilst tautasdziesmu satura prasībām ("Strauja, strauja upe tecēj", "Irbīte", "Līgo dziesma", "Šūpļa dziesma" u.c.) un raksturo apdaru autora iedziļināšanos tautas mūzikas specifikā, viņa apzināto tieksmi neatkārtot kādreizējās Jāņa Cimzes kļūdas.
Miris 1933. gada 25. maijā Rīgā, apbedīts Meža kapos. [1]
