Erzji

Erzji
*эрзят*
	Erzju tautas mūzikas kopa Torama
Visi iedzīvotāji
	ap 517 000
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem
	Krievija
Valodas
	erzju valoda; krievu valoda
Reliģijas
	pareizticība
Radnieciskas etniskas grupas
	mokši

Erzji ir Krievijas Pievolgas reģionā dzīvojoša somugru tauta.^[1] Viena no Mordvijas Republikas pamattautām, dažkārt tiek uzskatīta par mordviešu etnisko grupu. Runā erzju valodā. Kopskaits tiek lēsts ap 517 tūkstošiem, no kuriem tikai ap trešdaļu dzīvo Mordvijā, galvenokārt tās austrumu daļā — Suras kreisajā krastā, bet pārējie — sporādiski plašā reģionā gar Volgu un citur Krievijā. Erzju etniskā grupa šokši, kas apdzīvo Teņguševas apkārtni Mordvijā (ap 10 000 cilvēku), dažkārt tiek uzskatīti par atsevišķu etnosu.

Etnonīms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

«Mordvieši» ir eksoetnonīms, kas, domājams, cēlies no irāņu saknes mârd‎ — ‘vīrietis’. Tiek uzskatīts, ka pirmoreiz minēts gotu vēsturnieka Jordana traktātā 5. gadsimtā kā Mordens un sākotnēji attiecināts tikai uz erzjiem, bet vēlākos gadsimtos arī uz tiem kaimiņos dzīvojušajiem mokšiem.

1928. gadā, pieņemot lēmumu par autonomijas izveidošanu erzjiem un mokšiem, sākotnēji bija plānots to nosaukt par Erzju-Mokšu autonomo apvidu, bet vēlāk tomēr izlemts lietot krievu labāk zināmo eksoetnonīmu «mordvieši». 1990. gados tika publicēta deklarācija par Mokšu un Erzju Padomju Republikas suverenitāti, tomēr Mordvijas APSR pārdēvēšana tika atlikta.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsu ēras 1. gadu tūkstoša vidū Okas un Volgas starpupē nokonsolidējās vairāki somugru etnosi: marieši, merieši, mokši, muromi un erzji. Saskaņā ar arheoloģiskajiem datiem, erzji sākotnēji apdzīvojuši teritoriju Okas un Volgas starpupē. Kopš 12. gadsimta zināms par senkrievu kņazistu sadursmēm ar erzjiem. 13. gadsimtā zināms par erzju kņazu Purgazu. Mongoļu iekarojumu laikā erzju zemes tika izpostītas un pakļautas.

Pēc Ivana IV karagājiena uz Kazaņu 1540. gados erzju augstmaņi zvērēja uzticību Maskavas kņazam. Erzju zemes nonāca krievu muižnieku un klosteru īpašumā, kas intensīvi līdz tam savas tradicionālās reliģijas piekopušās tautas sāka pievērst pareizticībai. Erzji plaši piedalījās vairākos dumpjos, tajā skaitā Viltusdmitrija I un Pugačova vadībā. Sākot no 17. gadsimta, erzji pārcēlās uz zemēm austrumos no Volgas un jau 18. gadsimtā plaši apdzīvoja Samaras, Ufas un Orenburgas guberņas. Vēsturiskajā teritorijā palikušie tika ar varu kristīti un intensīvāk kā jaunajās teritorijās pārkrievoti.

1920. gados sākās nacionālo autonomiju veidošana Krievijā. Attiecībā uz erzjiem un mokšiem radās problēma noteikt teritoriju ar to dominējošo apdzīvotību, jo tie pietiekoši lielā skaitā dzīvoja 25 guberņu teritorijās. No 1925. līdz 1928. gadam Penzas, Ņižņijnovgorodas, Saratovas un Simbirskas guberņā tika izveidoti vairāk kā 30 mordviešu nacionālie pagasti. 1928. gadā no Ņižņijnovgorodas, Penzas un Simbirskas guberņas daļām ar ievērojamu erzju un mokšu īpatsvaru tika izveidots Saranskas (vēlāk — Mordviešu) apvidus, ko 1930. gadā reorganizēja par Mordviešu autonomo apgabalu.