Etjēns III d'Bluā

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Karalis Stefans
Stephen of England.jpg
Valda 22.12.1135.-25.10.1154.
Kronēšana 26.12.1135.
Sieva karaliene Matilde

(Boloņas grāfa Eistaša III meita)

Bērni
  • dēls Bodens (1126.-1135.)
  • dēls Eistašs (1127.-1153.)
  • meita Matilde (1133.-1137.)
  • dēls Gijoms (1134.-1159.)
  • meita Marija (1136.-1182.)
Karaliskais nams Normandiešu dinastija
Tēvs Etjēns II d'Bluā (Bluā grāfs)
Māte Adele (Viljama Iekarotāja meita)
Dzimis ap 1096. Bluā, Francijā
Miris 25.10.1154. Doverā, Kentas grāfistē

Etjēns Bluā, arī Stefans Bluā (fr. Étienne de Blois, angl. Stephen of Blois, ap 1096.-1154.), - Bluā grāfs Etjēns III, Anglijas karalis (1135.-1154.).


Stefana tituli:

  • Normanijas hercogs (fr. Duc de Normandie, angl. Duke of Normandy) - 1135.—1144. g.
  • Boloņas grāfs (fr. Comté de Boulogne) - 1125.-1151. g.
  • Mortēnas grāfs (fr. Comté de Mortain, angl. Count of Mortain) - 1121.-1135. g.
  • Anglijas karalis (fr. Roi d'Angleterre, angl. King of England) - 1135.—1154. g.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tēvs - grāfs Etjēns II d'Bluā, māte - Adele, Viljama Iekarotāja meita. Bērnību un pusaudža gadus pavadījis Anglijā, Henrija I galmā.

Grāfs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bluā grāfu ģerbonis

Ap 1112. gadu karalis Henrijs I dāvāja Stefanam Mortenas grāfa titulu un zemes, kā arī plašus īpašumus (400 manoru) Lankasterā, un Ai zemes (200 manoru) Sufolkā.

Aprecējies ar Boloņas Matildi (fr. Mathilde de Boulogne), ar laulātā tiesībām kļuva arī par Boloņas grāfu, bez tam Matildei pūrā nāca plaši īpašumi Anglijā (Eseksā u.c.).

Pretenzijas uz Anglijas troni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1120. gadā t.s. baltā kuģa avārijā Lamanša jūras šaurumā gāja bojā Anglijas troņmantnieks, Henrija I dēls Viljams Adelins (angl. William Adelin). Vēl karalim bija meita, t.s. imperatrise Matilde (angl. Empress Matilda), taču tā bija precējusies ar Sv. Romas impērijas imperatoru Henrihu V Salieti (vāc. Heinrich V Salier), un ja viņa mantotu troni, Anglijas karaliste tiktu iekļauta Sv. Romas impērijā. Nākošais tuvākais pretendents uz troni bija Gijoms Klitons ((fr. Guillaume Cliton), Henrija I vecākā brāļa Normandijas hercoga Roberta dēls. Taču tas bija viens no lielākajiem Henrija I ienaidniekiem kontinentā, izraisījis vairākkārtējus normāņu baronu dumpjus. Līdz ar to Stefans, pateicoties sava rakstura īpašībām izraisītajai lielajai popularitātei Anglijas nobilitātes aprindās, kļuva par nopietnāko pretendentu uz troni.

1125. gadā imperators Henrihs V mira, un nākamajā gadā salā atgriezās tā atraitne Matilde. 1127. gadā Anglijas aristokrāti pēc karaļa Henrija I pieprasījuma atzina Matildi par Anglijas torņmantnieci un zvērēja tai uzticību. Taču situāciju sarežģīja troņmantnieces augstprātība (laikabiedri liecina, ka Anglijas pēri nebija raduši, ka ar viņiem runā kā ar kalpiem) un tās negaidītās otrās laulības ar ar Anžū grāfu Žofruā V Plantagenetu (fr. Geoffroy V d'Anjou dit le Bel ou Plantagenêt) no Anžū dinastijas, kura vairāk nekā gadsimtu bijusi Normandijas hercogu sāncense un ienaidnieks.

Kāpšana Anglijas tronī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Normandijas hercogu, Anglijas karaļu ģerbonis

1135. gada 1. decembrī mira karalis Henrijs I. Stefans, tikko to uzzinājis, uzreiz pameta Normandiju un devās uz Angliju, apsteidzot konkurentus: Matilde ar mazajiem bērniem bija Ruānā, bet viņa vecākais brālis Tibo risināja sarunas ar Normandijas baroniem par to atbalstu viņa pretenzijām uz troni. Duvrā un Kenterberijā viņš netika ielaists, taču Londona atvēra pretendentam vārtus, bet pilsētnieki, atsaucoties uz senu privilēģiju vēlēt Anglijas karaļus, izsludināja Stefanu Bluā par karali. Tūdaļ viņš ieņēma Vinčesteru, kur glabājās karalistes valsts kase, un 22. decembrī oficiāli kronējās.

Lielā mērā viņa straujos panākumus veicināja trīs aspekti:

  • sava simpātiskā rakstura dēļ viņš bija ļoti populārs tautā;
  • normāņu aristokrātija nevēlējās pakļauties kādam no Anžū dinastijas;
  • bija ievērojams Baznīcas atbalsts (viņa jaunākais brālis Anrī bija Vinčesteras bīskaps; Stefanu uzreiz atbalstīja Kenterberijas arhibīskaps Viljams un Solsberijas bīskaps Rodžers - 1136. gada pavasarī Stefana kronēšanu akceptēja pāvests [[Inocents II (pāvests)|Inocents II).

1136. gadā Oksfordā karalis Stefans parakstīja Anglijas Baznīcas brīvības Hartu, apsolot tajā nejaukties Baznīcas iekšējās leitās, atdot īpašumus, kurus tai atņēmis Viljams Iekarotājs, ļaut brīvi vēlēt bīskapus un abatus, garantēja Baznīcas tiesas neatkarību un apsolīja neiekasēt par labu valsts kasei ienākumus no vakantajām bīskapijām. 22. martā Vestminsterā sanāca Lielā karaliskā padome, kuras dalībnieki, Anglijas baroni, it kā vienbalsīgi akceptēja Stefana tiesības uz troni un zvērēja tam uzticību (taču tas netraucēja izveidoties pietiekami lielai opozīcijas partijai Glosteras grāfa Roberta, Henrija I ārlaulības dēla, vadībā).

Valdīšana sākās ar plašiem zemju un ditulu dāvinājumiem tiem aristokrātiem, kas viņu atbalstīja. Lai izvairītos no kara ar Skotijas karali Dāvidu I, nācās atteikties no Kamberlendas u.c. teritorijām, kas pienācās Hantingtonas grāfa titulam (kas tika piešķirts Dāvida dēlam Henrijam).

Valsts robežu kari[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1137. gadā karalis devās uz Normandiju, kurā bija iebrucis Žofruā Plantagenets. Par spīti skaitliskajam pārspēkam, Stefana karavadoņa talanti izrādījās ne pārāk spoži, un visai drīz viņa armija tika sakauta un nācās slēgt visai kaunpilnu miera līgumu un atgriezties Londonā. Tas ietekmēja ticību karaļa spējām arī karalistes salas daļā.

1138. gada janvārī Stefanam nācās stāties pretī iebrukušajai Skotijas karaļa Dāvida I armijai, kura visai nežēlīgi postījusi karalistes salas daļas ziemeļu grāfistes. Kaut arī 22. augustā Skotijas armija tika sakauta (t.s. "Karogu kauja" - Battle of the Standard), mazākas skotu, norvēģu un dāņu grupas turpināja sirojumus, savukārt armija Stefanam bija nepieciešama galvaspilsētā. Tika noslēgts pamiers, un Anglijas tronis atteicās no visām teritorijām uz ziemeļiem no Tisas upes. Reizē sākās plaša sacelšanās Velsā, ar kuru karalis nespēja tikt galā.

Karaļa vājums tā atbalstītāju skaitam lika strauji sarukt, un 1138. gada vasarā Roberts Glosters paziņoja, ka neatzīst Stefana Bluā tiesības uz troni, un publiski zvērēja uzticību savai pusmāsai Matildei kā Anglijas karalienei. Tas aizsāka pilsoņu karu karalistē.

Pilsoņu karš 1135.-1154. g.[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

karaļa Stefana laikā kalta monēta

Karadarbības sākumā karalis veiksmīgi ieņēma vienu pēc otras sadumpojušos grāfu pilsētas - Šrusberiju, Herefordu, Duvru, Varemu, Glosteru un jau 1139. gadā Vusteru, - un dumpis bija praktiski apspiests. Taču tad vasarā tika arestēts Solsberijas bīskaps Rodžers un konfiscēti tā īpašumi, kas izsauca sašutumu Baznīcas hierarhu vidū. Pat Stefana brālis, Vinčesteras bīskaps un pāvesta legāts, nostājās pret viņu.

1139. gada 30. septembrī Saseksā pār jūru ieradās imperatora atraitne Matilde kopā ar Glosteras Robertu. Karš atsākās ar jaunu spēku, pie tam tāpat kā Normandijas kampaņā, karaļa stratēga dotības varēja būt labākas (no visām dumpinieku pilīm, ko viņš aplenca, izdevās ieņemt tikai Malmsberiju. Pie tam, būdams uzticīgs vecajām bruņniecības tradīcijām, karalis pat nodrošināja Matildi ar apsardzi, lai viņa varētu pārcelties uz Bristoli, kas bija dumpinieku galvaspilsēta.

Ne viena, ne otra naidīgā puse virsroku neguva. Matildes pusē bija rietumu grāfistes, savukārt Austrumanglija atbalstīja Stefanu. Karadarbība lielāko tiesu noritēja Viltšīrā, Oksfordšīrā un Hempšīrā, un tai nebija regulāra kara iezīmju - tā izpaudās baronu karadraudžu laupīšanas sirojumos pa pretējo pusi atbalstošo augstmaņu zemēm. Situācija mainījās, kad Matildes pusē nostājās Ranulfs d'Žernons (fr. Ranulph de Gernon), Česteras grāfs, viens no varenākajiem Ziemeļanglijas magnātiem. 1141. 2. februārī kaujā pie Linkolnas (angl. Battle of Lincoln) karaļa armija tika sagrauta, bet karalis saņemts gūstā.

Matilde tūdaļ devās uz Vinčesteru pārņemt valsts kasi, bet 1141. gada jūnijā ieradās Londonā kā Anglijas karaliene. Taču viņas rīcība, iekārtojoties tronī, izsauca londoniešu sacelšanos, un Matildei nācās bēgt no galvaspilsētas.

Šajā pašā laikā Kentā jaunu armiju bija savācis Buloņas Matildes vasalis, flāmu muižnieks, Ipras burggrāfs Gijoms (fr. Guillaume d'Ypres, angl. William of Ypres), Kentas grāfs. Karalienes pusē pārgāja arī imperatores Matildes sabiedrotie Eseksas grāfs Žofruā d'Mandevils (fr. Geoffrey de Mandeville), un Anrī d'Bluā. 14. septembrī karalienes armija sagrāva imperatores armiju kaujā pie Vinčesteras (angl. Battle of Winchester) un saņēma gūstā Glosteras Robertu. 1. septembrī viņu apmainīja pret karali Stefanu, kurš atgriezās Londonā. 7. decembrī Vestminsterā tika sasaukta Lielā karaliskā padome, kas apstiprināja Stefana tiesības uz troni un karaļa statusu. 1142. gada vasarā karalis uzsāka karagājienu pret dumpiniekiem. Ieņēma Varemu, tādā veidā pārraujot komunikāciju līniju ar Anžū. 26. septembrī ieņēma Oksfordu. Matildes un tās atbalstītāju rokās atlika vairs visai šaura piekrastes josla, kas saruka ar katru mēnesi, līdz 1148. gadā matilde pameta Angliju.

Valsti bija pārņēmis haoss un baronu patvaļa. Savukārt kontinentā Žofruā Plantagenets bija iekarojis lielāko daļu karalistes teritorijas Normandijā, bet 1144. gada 19. janvārī ieņēma Ruānu, kur Žofruā tika pasludināts par Normandijas hercogu.

Jau no 1149. gada imperatores Matildes piekritējus vadīja vinas dēls Henrijs, taču ne pārāk veiksmīgi: tika sakauts 1149. gada mēģinājumā ieņemt ar Skotijas karaļa atbalstu Jorku. Bija spiests bēgt uz Normandiju. Taču 1151. gadā viņš mantoja Normandijas un Anžū troņus, kā rezultātā kļuva par lielākās daļas Francijas suverēnu. Izmantojis jaunās iespējas un savācis jaunu armiju, Henrijs 1153. gadā iebruka Anglijā. Vasarā viņam bija izdevies jau ieņemt lielāko daļu Rietumanglijas, savukārt karalis, novājināts līdzšīnējās cīņās ar anarhistiskajiem baroniem, baidījās sastapties ar Plantageneta armiju atklātā kaujā.

Šajā laikā kādā no sadursmēm krita karaļa Stefana dēls Eistašs (fr. Eustache), kas salauza Stefana gribasspēku - pēc šī notikuma karalis, kurš bija karojis pēdējos divdesmit gadus, piepeši zaudēja interesi par valsti un tās likteni. 25. decembrī viņš noslēdza ar Henriju t.s. Volingfordas mieru (angl. Treaty of Wallingford), saskaņā ar kuru Henrijs Plantagenets tika iecelts par Stefana troņa mantinieku, savukārt Henrijs garantēja nepretendēt un neapdraudēt karaļa otrā dēla Gijoma d'Bluā (fr. Guillaume de Blois) Bluā dzimtai piederošās zemes Normandijā, Anglijā un Boloņā.

1154. gada 25. oktobrī karalis Stefans mira. Saskaņā ar vienošanos, Anglijas troni mantoja Henrijs Plantagenets, kurš aizsāka Plantagenetu dinastiju.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Bradbury, J. Stephen and Matilda - The Civil War of 1139-53. Alan Sutton Publishing, 1996.
  • Clibnall, M. The Empress Matilda: Queen Consort, Queen Mother and Lady of the English. Oxford: Blackwell, 1993.
  • Poole, A. L. From Domesday Book to Magna Carta 1087—1216. Oxford, 1956.
  • Мортон А.А История Англии. Москва, 1950.
  • Памятники истории Англии / Пер. Д. М. Петрушевского. Москва, 1936.
  • Пти-Дютайи, Ш. Феодальная монархия во Франции и в Англии X-XIII веков. СПб., 2001.
  • Штокмар В. В. История Англии в средние века. СПб., 2001

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Priekštecis:
Henrijs I
Anglijas karalis
1135.-1154.
Pēctecis:
Henrijs II