Feminisms

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Starptautiskajai sieviešu dienai veltīts 1932. gada padomju plakāts

Feminisms (franču: féminisme, atvasināts no latīņu: femina - sieviete) ir pārliecība, ka sievietēm pienākas tādas pašas politiskās, sociālās, seksuālās, intelektuālās un ekonomiskās tiesības kā vīriešiem. Feminisms saistīts ar dažādām sabiedriskajām kustībām, teorijām un filozofijām, kas pēta dzimumu atšķirības, aizstāv sieviešu līdztiesību un aģitē par sieviešu tiesībām un interesēm. Feminisma vēsturē tiek izšķirti trīs 'viļņi'. Pirmais vilnis bija 19. gadsimts un 20. gadsimta sākums, otrais bija 1960. un 1970. gadi, un trešais vilnis ir sākot no 1990. gadiem līdz mūsdienām.[1]

Feminisms ir izmainījis agrāk valdošos uzskatus Rietumu sabiedrībā daudzās dzīves sfērās, sākot no kultūras līdz pat likumdošanai. Feminisma aktīvistes ir rīkojušas kampaņas par sieviešu juridiskajām tiesībām (līgumtiesības, īpašuma tiesības, vēlēšanu tiesības), par tiesībām uz abortu, par kontracepcijas līdzekļu pieejamību un grūtnieču aprūpi, par aizsardzību no vardarbības ģimenē, pret seksuālu uzmācību un izvarošanu, par darba tiesībām, ieskaitot dzemdību atvaļinājumu, un līdzvērtīgu apmaksu, kā arī pret citām diskriminācijas formām.

Ilgu laiku feminisma kustības un teorijas veidojās Rietumeiropā un Ziemeļamerikā galvenokārt balto vidusšķiras sieviešu vidū. Taču šī situācija laika gaitā mainījās, kad 19. gadsimta vidū Amerikas feministes pievērsās rasu atšķirībām un tālāk feminisma kustībai attīstoties bijušajās Eiropas kolonijās un trešās pasaules valstīs.

Feminisms nepiedāvā vienotu ideoloģiju vai teoriju, jo daudzās sabiedriskās kustības balstās uz dažādām idejām, kas nereti ir pretrunīgas. To var lielā mērā skaidrot ar atšķirīgu vēsturisko attīstību, atšķirīgo sieviešu stāvokli sabiedrībā dažādās valstīs, kultūras un reliģijas īpatnībām, kā arī atšķirīgu izpratni par to, kā risināt esošās problēmas.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Feminisma pētnieki iedala kustības vēsturi trīs 'viļņos'. Pirmais vilnis galvenokārt attiecas uz sieviešu kustību par vēlēšanu tiesību piešķiršanu 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā. Otrais vilnis sākas 1960. gados un saistīts ar kampaņām par sieviešu juridisko un sociālo līdztiesību. Savukārt trešais vilnis sākas 1990. gados gan kā iepriekšējā viļņa turpinājums, gan arī iepriekšējo neveiksmju pārvērtēšanas periods.

Pirmais vilnis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais feminisma vilnis attiecas uz feminisma aktivitātēm 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā Lielbritānijā un ASV. Par teorētisko pamatu idejai par sieviešu līdztiesību bija šveiciešu jurista J.J.Bahofena (Johann Jakob Bachofen, 1815.-1887.) ģimenes vēstures pētījumi, darbs "Mātes tiesības" (Das Mutterrecht) un it sevišķi ideja par matriarhāta pastāvēšanu aizvēsturē. Sākotnēji šīs kustības centrā bija ideja par vienlīdzīgām līgumtiesībām un īpašuma tiesībām, un pretestība situācijai, kad precēta sieviete un bērni juridiski ir vīrieša īpašums. Tomēr 19. gadsimta beigās feminisma darbība bija galvenokārt vērsta uz politisko tiesību iegūšanu, pamatā uzstājoties par sieviešu vēlēšanu tiesībām. Šīs idejas pamatlicējs bija sociāldemokrātijas ideologs A.F.Bēbelis (Ferdinand August Bebel, 1840.-1913.), kurš darbā "Sieviete un sociālisms" (Die Frau und der Sozialismus, 1879.) izvirzīja koncepciju, ka ģimenes attiecības mainās atbilstoši ražošanas veida izmaiņām, ka sieviešu sociālā nevienlīdzība ir privātīpašuma dominēšanas sekas un tāpēc sieviešu politiskā atbrīvošana ir daļa no problēmas par ekspluatācijas un sociālā jūga likvidēšanu.

Lielbritānijā sufražistes uzstājās par sieviešu vēlēšanu tiesībām. 1918. gadā likumā tika noteikts, ka vēlēšanu tiesības ir sievietēm, kas ir vecākas par 30 gadiem un kam pieder mājas. 1928. gadā likuma izmaiņas piešķīra balss tiesības visām sievietēm, kas vecākas par 21 gadu.[2] Amerikas Savienotajās Valstīs pirmais feminisma vilnis sasniedza savu mērķi ar 19. izmaiņām Savienoto Valstu konstitūcijā 1919. gadā, kas piešķīra sievietēm vēlēšanu tiesības visos štatos.


Otrais vilnis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Feminisma otrais vilnis attiecas uz feministu aktivitātēm 1960.-1980.gados. Atšķirībā no pirmā viļņa, kura mērķis bija izcīnīt sieviešu politiskās tiesības, otrajā vilnī feministēm vienlīdz svarīga bija arī sociālā un kulturālā vienlīdzība, lai tiktu izbeigta diskriminācija dažādās dzīves jomās.[3]

Feminisma aktīviste un autore Kerola Haniša nāca klajā ar saukli "Personiskais ir politisks", kas atspoguļo otrā viļņa feminisma pamatideju: sieviešu kulturālā un politiskā nevienlīdzība ir savstarpēji saistīta un sieviešu personiskā dzīve atspoguļo politisko sistēmu un pastāvošo dzimumu hierarhiju.[4]

Betijas Frīdanes 1963. gadā sarakstītā grāmata Sievišķā mistika kritizēja pārliecību, ka sievietes vienīgais piepildījums ir bērnu audzināšana un mājas darbi. Savā grāmatā viņa izsaka hipotēzi, ka sievietes kļūst par šī maldīgā uzskata upuriem un tāpēc pilnībā zaudē savu personisko identitāti par labu ģimenei. Betija Frīdane novēroja, ka jauno tehnoloģiju attīstībai, kas mājas darbus padarīja vieglākus, bija arī sava ēnas puse, jo tā padarīja sievietes darbu mazāk vērtīgu un ievērojamu.[5] Šī grāmata tiek uzskatīta par vienu no ietekmīgākajām sava gadsimta ne-daiļliteratūras grāmatām.[6]

Trešais vilnis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trešā viļņa feminisms sākās 1990. gadu sākumā kā reakcija uz otrā viļņa feminisma neveiksmēm un kā atbilde otrā viļņa feminisma kritikai. Šī etapa feminisms pārskata iepriekš izvirzīto teoriju vispārinošās tēzes, kas vairumā gadījumu pārāk uzsver augšējā vidusslāņa sieviešu pieredzi. Trešā viļņa ideoloģijai raksturīga post-strukturāla pieeja dzimumam un seksualitātei: bieži uzmanības centrā ir 'mikro-politika' un otrā viļņa ideju pārskatīšana par to, kas ir labi vai slikti sievietēm.

Trešā viļņa feminismā ir daudz iekšējo diskusiju par dažādām pieejām. Tā piemēram, ir feministes, kas uzskata, ka pastāv būtiskas atšķirības starp dzimumiem, un ir feministes, kas domā, ka iedzimtu atšķirību nav un dzimuma lomas tiek noteiktas sabiedrībā un caur audzināšanu.

Post-feminisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Post-feminisms attiecināms uz dažādiem uzskatiem, kas radušies kā reakcija uz feminismu. Post-feminisms nav anti-feministisks, taču post-feminisms uzstāj, ka sievietes ir sasniegušas otrā viļņa mērķus un kritiski izturas pret trešā viļņa mērķiem. Tas iekļauj arī dažāda veida otrā viļņa kritiku.

Viena no pirmajām reizēm, kad šis termins tika lietots, bija Suzannas Bolotinas rakstā "Post-feminisma paaudzes balsis" (1982.gads), kur apkopotas intervijas ar sievietēm, kas visumā piekrīt feminisma mērķiem, taču neidentificē sevi kā feministes.[7] Mūsdienās ir feministes, kas uzskata, ka feminisms nozīmē vienkārši to, ka 'sievietes ir cilvēki', tāpēc dzimumu izšķiršana būtu uzskatāma par seksismu nevis saistāma ar feminismu.[8][9]

Post-feminisma kritiķi savukārt diskutē, ka prefikss 'post' novērš uzmanību no feminisma kustības panāktā sieviešu līdztiesības jomā, liekot domāt, ka līdztiesība ir sasniegta un sievietes var pievērsties citām lietām. Andžela Makrobija piezīmē, ka post-feminisms ir ļoti skaidri vērojams tā sauktajos sieviešu televīzijas produktos, tādos kā Bridžitas Džonsas dienasgrāmata, Sekss un lielpilsēta un Alija Makbīla. Sievietes šajās filmās tiek rādītas kā neatkarīgas un savu seksualitāti baudošas, taču viņas pastāvīgi meklē to vīrieti, kas piešķirs visam jēgu.[10]

Kustības un ideoloģijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laika gaitā feminisma ideoloģija sazarojās dažādos apakšvirzienos. Galvenie no tiem ir uzskaitīti šeit.

Sociālistiskais un marksistiskais feminisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sociālistiskais feminisms sasaista sieviešu apspiešanu ar marksisma idejām par ekspluatāciju, apspiešanu un darbu. Tiek uzskatīts, ka sieviešu nevienlīdzība izriet no viņu pozīcijas darba tirgū un mājsaimniecībā.[11] Prostitūcija, darbs mājās, bērnu aprūpe un laulība - to visu sociālistiskais feminisms uzskata par veidiem, kā patriarhālā sistēma ekspluatē sievieti, pienācīgi nevērtējot ne viņu pašu, ne viņas grūto darbu. Sociālistiskais feminisms tiecas pēc plašām izmaiņām visā sabiedrībā.

Kārlis Markss uzskatīja, ka dzimuma diskriminācija izzudīs tad, kad tiks pārvarēta klasu apspiešana. [12] 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Klāra Cetkina un Eleonora Marksa uzstājās pret vīriešu demonizēšanu un atbalstīja proletariāta revolūciju, kas radītu pēc iespējas lielāku dzimuma vienlīdzību.[13] Taču liela daļa sociālistiskā feminisma darbu tagad atzīst, ka dzimuma fenomens ir jāpēta atsevišķi no klasu fenomena.

Radikālais feminisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Radikālais feminisms uzskata, ka galvenais sieviešu apspiešanas cēlonis ir vīriešu kontrolētā kapitālistiskā hierarhija. Sievietes var sevi atbrīvot tikai tiekot vaļā no patriarhālās sistēmas. Radikālās feministes apgalvo, ka, kamēr sabiedrībā dominē uz vīriešiem orientēta autoritātes un spēka struktūra, sabiedrību nevarēs būtiski reformēt un tikai radikālas sabiedrības izmaiņas var dot vēlamo rezultātu.[14]

Pastāv dažādi radikālā feminisma paveidi. Kulturālais feminisms ir 'sievietes būtības' vai 'sievietes dabas' ideoloģija, kas uzsver sieviešu dzimuma priekšrocības un tiecas pēc augstāka sievišķo īpašību novērtējuma sabiedrībā. Separātiskais feminisms ir radikālā feminisma paveids, kas neatbalsta heteroseksuālas attiecības. Tā piekritējas apgalvo, ka dzimuma atšķirības starp vīriešiem un sievietēm ir nepārvaramas. Tas izslēdz no feminisma kustības visus vīriešus, jo pat vīrieši ar labiem nodomiem neapzināti turpina rīkoties patriarhāli.

Liberālais feminisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liberālais feminisms vēlas sasniegt vīriešu un sieviešu vienlīdzību ar politisku un juridisku reformu palīdzību. Tas ir individuālistisks feminisms, kura centrā ir sievietes pašas spēja ar savu rīcību un izvēlēm pierādīt un uzturēt savu vienlīdzību. Liberālais feminisms uzskata, ka saskarsme starp vīriešiem un sievietēm ir sabiedrības pārmaiņu pamats.

Melnais feminisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Andžela Devisa Albertas Universitātē 2006. gada 28.martā

Melnais feminisms uzsver saistību starp seksismu, šķiru apspiešanu un rasismu.[15] Tā kā sākotnēji feminisma kustība bija galvenokārt saistīta ar balto vidusšķiras sieviešu pieredzi, melnais feminisms uzsver, ka tumšādaino sieviešu pieredze ir atšķirīga un viņu apspiešana ir daudz spēcīgāka. Kā viena no pirmajām melnā feminisma argumentus savā grāmatā Sievietes, rase un šķira apkopoja Andžela Devisa.

Lesbiskais feminisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

60. un 70. gadu beigās feminisma atbalstītāju vidū radās radikāli grupējumi (piemēram, "radicalesbians"), kuru dalībnieces uzskatīja, ka lesbisms ir izeja no patriarhālās sabiedrības ierobežojumiem. Viņas uztvēra lesbismu ne tik daudz kā sievietes iedzimtu vai iegūtu homoseksualitāti, bet gan kā politisku platformu, kas varētu apvienot sievietes, palīdzot izvairīties no vīriešu dominēšanas. Vēlāk šie uzskati sekmēja zilo teorijas izveidošanos 80. un 90. gadu mijā.

Postkoloniālais un trešās pasaules valstu feminisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Postkoloniālais feminisms apgalvo, ka koloniālā pieredze (rasu, šķiru un etniskā apspiešana) marģinalizēja sievietes postkoloniālajās sabiedrībās. Tas apstrīd pieņēmumu, ka patriarhāts ir primārais spēks dzimuma apspiešanā. Postkoloniālās feministes cīnās pret stereotipu, ka rietumu sievietes ir modernas, izglītotas un varošas, kamēr ne-rietumu sabiedrībā sievietes ir pasīvi upuri bez iespējām izteikties.[16] Starptautisko organizāciju piemērotie rietumu standarti, vērtējot post-koloniālās sabiedrības, izraisa postkoloniālo feministu sašutumu, jo viņas nevēlas pieņemt rietumu kolonizatoru uzspiestos modeļus, bet gan atrast veidus, kā cīnīties ar dzimuma apspiešanu savas kultūras ietvaros. Līdz ar to tas kritizē rietumu feminismu par centieniem universalizēt un vispārināt sieviešu pieredzi. Arī trešās pasaules valstu feminisms kritizē rietumu feminismu par tā etnocentrismu, apgalvojot, ka tā uzskati par sievieti sakņojas "iekšējā rasismā, šķiru piederībā un homofobijā".[17]

Post-strukturālais un postmodernais feminisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Post-strukturālais feminisms, saukts arī par franču feminismu, apskata un interpretē dzimumu lomas dažādos kontekstos, izmantojot psihoanalīzi, lingvistiku, politisko teoriju, rasu teoriju, literatūrzinātni un citas intelektuālas pieejas. Daudzi post-strukturālie feministi apgalvo, ka atšķirīgums ir viens no spēcīgākajiem sieviešu ieročiem cīņā pret patriarhālo dominēšanu, tāpēc feminisma kustības reducēšana uz vienlīdzības ideju mazina sieviešu iespējas, jo vienlīdzība joprojām tiek definēta no vīriešu perspektīvas.[18]

Savukārt postmodernais feminisms ir feminisma pieeja, kas apvieno postmodernisma un post-strukturālisma teoriju. Būtiskākā atšķirība no citām feminisma nozarēm ir arguments, ka dzimums tiek konstruēts ar valodas palīdzību.[19]

Ekofeminisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ekofeminisms apvieno ekoloģiju ar feminismu. Ekofeminisms uzskata, ka sieviešu un dabiskās vides apspiešanas saknes ir vienā un tajā pašā ideoloģijā. Patriarhālās sistēmas, kur vīriešiem pieder zeme un tās kontrole, ir atbildīgas par sieviešu apspiešanu un dabiskās vides iznīcināšanu. Šī līdzīgā pieredze reizē arī tuvina sievieti un dabu.[20] Taču feministe un sociālā ekoloģe Žaneta Bīla kritizē ekofeminismu par pārlieku aizraušanos ar mistisko saiti starp sievietēm un dabu un pārāk mazo uzmanību patiesajai sieviešu situācijai.[21]

Sabiedrība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Feministiskā kustība izraisīja dažādas pārmaiņas rietumu sabiedrībā, to starpā izmaiņas, kas skar sieviešu balss tiesības, sieviešu īpašuma tiesības, plašāku pieeju izglītībai, līdzvērtīgāku darba apmaksu, tiesības uzsākt laulības šķiršanās procesu un šķiršanos, neuzrādot vainīgo pusi, sieviešu tiesības attiecībā uz grūtniecību (ieskaitot kontracepcijas pieejamību un abortu).

Civiltiesības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sieviešu sufražistu centrs Klīvlendā, 1912. gads

Kopš 1960. gadiem sieviešu atbrīvošanās kustība aģitēja par dažādām sieviešu tiesībām un viņu pūliņiem bija dažādi rezultāti. Lielbritānijā sabiedriskais viedoklis nosvērās par labu tiesiskai vienlīdzībai galvenokārt tādēļ, ka abu pasaules karu laikā sievietes lielā mērā tika nodarbinātas jomās, kas tradicionāli tiek uzskatītas par vīriešu darbiem. 1960. gados likumdošanas process bija sagatavots un 1960. un 1970. gados tika pieņemti tālāki dokumenti dzimumu diskriminācijas novēršanai. Citas Eiropas Kopienas valstis drīz sekoja Lielbritānijas piemēram. Arī ASV tika veidotas dažādas organizācijas sieviešu tiesību nodrošināšanai. Viens no viņu mērķiem bija izmainīt konstitūciju, papildinot to ar punktu par dzimuma nediskrimināciju. Tomēr šīs izmaiņas joprojām nav veiktas, jo tās nav ratificējis pietiekošs skaits štatu.

20. gadsimta pēdējās trīs dekādēs rietumu sievietes ieguva jaunu brīvību, ko deva dzimstības kontrole. Tā deva iespēju sievietēm plānot savas dzīves, bieži vien ļaujot īstenot gan karjeras, gan ģimenes plānus.

Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārskatā par tautas attīstību par 2004. gadu tiek lēsts, ka, ņemot vērā gan apmaksāto, gan neapmaksāto darbu, vidēji sievietes strādā vairāk nekā vīrieši. Lauku rajonos noteiktās mazattīstītās valstīs sievietes strādāja vidēji dienā par 20% jeb 102 minūtes vairāk nekā vīrieši.[22]

Valoda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimumneitrāla valoda ir tāda valodas lietošana, kas minimizē satura attiecināmību uz konkrētu bioloģisko dzimumu. Daudzās valodās ir pieņemts izmantot vārdu "viņš", ja runa ir par cilvēku, kura dzimums nav zināms. No feminisma viedokļa, korektāk būtu šādās situācijās teikt "viņš vai viņa". Cits valodas neitralitātes piemērs ir sievietes uzruna angļu valodā: korekti ir izmantot uzrunu Ms. (Miss) neatkarīgi no tā, vai sieviete ir precēta vai nē.

Heteroseksuālās attiecības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sieviešu līdzdalība algotajā darbaspēkā, kas strauji pieauga 20. gadsimta sākumā, ir ietekmējusi darbu sadali mājsaimniecībā. Pētījumi rāda, ka ģimenēs, kur abi partneri strādā vienādu stundu skaitu, caurmērā mājas darbus tomēr vairāk veic sievietes.[23] Ketija Janga šajā sakarā atzīmē, ka dažos gadījumos tās ir sievietes, kas noraida vienādu vīriešu līdzdalību mājas darbos un bērnu audzināšanā.[24]

Lai arī pētījumi rāda, ka gan sievietes, gan vīrieši zināmā mērā piekrīt domai, ka feminisms ir pretrunā ar romantiku, dati uzrāda, ka feminismam ir pozitīva ietekme uz attiecību veselīgumu un vīriešu seksuālo apmierinātību un negatīvie feminisma stereotipi neatbilst īstenībai.[25]

Reliģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Feminisma teoloģija ir kustība, kas pārskata tradīcijas un esošās ieražas un priekšrakstus, tai skaitā arī interpretē teoloģiskās teorijas no feministu viedokļa. Viens no feministu teoloģijas mērķiem ir palielināt sieviešu skaitu garīdzniecības un reliģisko vadītāju vidū, pārskatīt vīriešu dominētos priekšstatus par Dievu un noteikt sievietes vietu attiecībā pret karjeru un bērnu audzināšanu, kā arī studēt sieviešu tēlus dažādu reliģiju svētajos tekstos.[26]

20. gs. beigās feministu līdzdalība ieviesa jaunas tradīcijas rietumu budismā. [27]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Krolokke, Charlotte; Anne Scott Sorensen (2005). "Three Waves of Feminism: From Suffragettes to Grrls". Gender Communication Theories and Analyses:From Silence to Performance. Sage. pp. 24. ISBN 0-7619-2918-5.
  2. Phillips, Melanie (2004). The ascent of woman: a history of the suffragette movement and the ideas behind it. London: Abacus. ISBN 978-0-349-11660-0.
  3. Freedman, Estelle B. (2003). No Turning Back : The History of Feminism and the Future of Women. Ballantine Books. pp. 464. ISBN 0-345-45053-1.
  4. Hanisch, Carol (2006-01-01). Hanisch, New Intro to "The Personal is Political" - Second Wave and Beyond. The Personal Is Political. Atjaunināts: 2008-06-08.
  5. Friedan, Betty. Feminine Mystique. W W Norton & Co Inc. ISBN 978-0-393-08436-1.
  6. Fox, Margalit (5.februārī, 2006), "Betty Friedan, Who Ignited Cause in 'Feminine Mystique,' Dies at 85'", New York Times.
  7. Rosen, Ruth (2001). The world split open: how the modern women's movement changed America. New York, N.Y.: Penguin. pp. 444. ISBN 0-14-009719-8.
  8. Pollitt, Katha (1995). Reasonable creatures: essays on women and feminism. New York: Vintage Books. ISBN 978-0-679-76278-2.
  9. Strossen, Nadine (1995). Defending pornography: free speech, sex, and the fight for women's rights. New York, N.Y.: Scribner. ISBN 978-0-684-19749-4.
  10. McRobbie, Angela (2004). Post-feminism and popular culture. Feminist Media Studies,4:3,255 — 264.
  11. Monstrous Domesticity by Faith Wilding. Atjaunināts: 2007. gada 31. maijā.
  12. Marx, Karl, Capital translated by B. Fowkes (Penguin Classics, 1990), ISBN 978-0-14-044568-8
  13. Stokes, John (2000). Eleanor Marx (1855-1898): life, work, contacts. Aldershot: Ashgate. ISBN 978-0-7546-0113-5.
  14. Echols, Alice (1989). Daring to be bad: radical feminism in America, 1967-1975. Minneapolis: University of Minnesota Press. pp. 416. ISBN 0-8166-1787-2.
  15. Defining Black Feminist Thought. Atjaunināts: 2007. gada 31. maijā.
  16. Mills, S. (1998). "Postcolonial Feminist Theory". in Jackson, Stevi. Contemporary feminist theories. Jones, Jackie. Edinburgh: Edinburgh University Press. ISBN 0-7486-0689-0.
  17. Mohanty, Chandra Talpade. "Under Western Eyes". Feminist Review (Autumn, 1988): 27.
  18. Barbara Johnson (2002). The Feminist Difference: Literature, Psychoanalysis, Race and Gender. Harvard University Press. pp. 224. ISBN 0-674-00191-5.
  19. Butler, Judith (1999). Gender trouble: feminism and the subversion of identity. New York: Routledge. ISBN 978-0-415-92499-3.
  20. Shiva, Vandana (1988). Staying alive: women, ecology and development. London: Zed Books. ISBN 978-0-86232-823-8.
  21. Biehl, Janet (1991). Rethinking eco-feminist politics. Boston, MA: South End Press. ISBN 978-0-89608-392-9.
  22. Section 28: Gender, Work Burden, and Time Allocation in United Nations Human Development Report 2004 (PDF) 233.
  23. Hochschild, Arlie Russell; Machung, Anne (2003). The second shift. New York: Penguin Books. ISBN 978-0-14-200292-6.
  24. Young, Cathy. The mama lion at the gate. Salon.com. Atjaunināts: 2008-07-08.
  25. Rudman, Laurie A.; Phelan, Julie E. (decembrī 2007). "The Interpersonal Power of Feminism: Is Feminism Good for Romantic Relationships?". Sex Roles 57 (11-12): 787.
  26. Bundesen, Lynne. The Feminine Spirit: Recapturing the Heart of Scripture. Jossey-Bass. ISBN 978-0-7879-8495-3.
  27. Turning the Wheel, American Women Creating the New Buddhism, Sandy Boucher, ISBN 0-8070-7305-9

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]