Feodālisms

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Feodālisms bija sabiedriska iekārta viduslaiku Rietumeiropā, kas balstījās uz feodālām politiskām, ekonomiskām un militārām attiecībām starp šīs sabiedrības locekļiem. Ar feodālām attiecībām saprot tādas attiecības, kur valdnieks, pavēlnieks, lords (feodālis) nodeva lietošanā savam pakļautajam (vasalim) zināmu zemes platību (feodu) līdz ar to apstrādājošo darbaspēku apmaiņā pret vasaļa apņemšanos kalpot feodālim - piedalīties militārās kampaņās un tml.

Feodālisma izveidošanās priekšnosacījumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kad ģermāņi 5. gadsimtā iekaroja Romas impērijas rietumu daļu viņi nepārņēma romiešu militārās tradīcijas, bet ieviesa savu armijas organizāciju. Salīdzinājumā ar romiešu armiju, tā bija daudz vienkāršāka, lai neteiktu - primitīvāka. Ģermāņu militāro vienību pamatu veidoja kājnieki, kuri pakļāvās un kalpoja saviem barvežiem (virsaišiem). Kamēr ģermāņu ciltis karoja, galvenokārt, savā starpā, tām nebija nepieciešama kavalērija. Bet kad 8.-10. gadsimtā Eiropā iebruka musulmaņi, maģāri un citi ienācēji no Āzijas stepēm, kā arī vikingi no Ziemeļeiropas zemēm, ģermāņi bieži izrādījās bezpalīdzīgi šo mobilo, ātro vienību priekšā. Lai palielinātu savas taktiskās iespējas Kārlis Martels Gallijā, karalis Alfrēds Anglijā, Henrijs Putnu Ķērājs Vācijā un citi valdnieki sāka atsevišķas savu kareivju vienības nodrošināt ar zirgiem. Nav zināms, vai šīs vienības cīnījās ar pretinieku zirga mugurā. Iespējams, sākumā tās izmantoja zirgus, lai vieglāk varētu vajāt pretinieku, vai tieši otrādi — no tā paglābties, un tikai vēlāk, kad tika ieviests seglu kāpslis, sāka veidoties kavalērija mūsdienu izpratnē.

Kara zirgi bija dārgi, to apmācība bija ilgstoša. Lai atbalstītu savus jātniekus Kārlis Martels piešķīra tiem muižas ar atkarīgu darbaspēku, kuru viņš piesaistīja no baznīcām. Šādas muižas, kuras sauca par benefīcijām, valdnieka jātnieki varēja izmantot tikai, kamēr viņi atradās militārajā dienestā. Šos jātniekus sāka dēvēt par vasaļiem, kas ķeltu izloksnē nozīmēja - kalpotājs. Tomēr šie bija īpaši kalpotāji, kurus karolingu valdnieki pulcēja ap sevi kā elitāru izlasi.

Franku karaļu attiecību modeli ar vasaļiem sāka pielietot arī citi augstmaņi, pat paši nereti būdami vasaļi. Karolingu impērijai sabrūkot 9. gadsimtā jau bija izveidojusies hierarhija vairākās pakāpēs, kur karaļa vasaļiem bija savi vasaļi, bet tiem atkal savi un, kur vasaļiem to kalpošanas laikā augstāk stāvošie lordi piešķīra benefīcijas. Paralēli benefīcijām karolingi franku impēriju sadalīja teritoriālās vienībās - grāfistēs, kuru skaits dažādos laikos frankiem svārstījās starp 200 un 300. Katru grāfisti pārvaldīja karaļa iecelts pārvaldnieks - gubernators. Karalis jebkuru gubernatoru, kad vien vēlējās, varēja atcelt un tā vietā nozīmēt citu. Par gubernatoriem parasti tika nozīmēti karaļa vasaļi - franku augstmaņi. Par kalpošanu šajā amatā, kā arī par uzticību karalim vispār, gubernatoram (vasalim) arī tika piešķirta benefīcija, bet vēlāk - lēņu muiža. Vasaļa pienākums bija arī piedalīties karaļa karagājienos.

Feodālisma institucionālā struktūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēlāk, 10. gadsimta beigās, 11. gadsimta sākumā, benefīcijas arvien plašāk tika aizstātas ar lēņu muižām, kas atspoguļoja būtiskas izmaiņas feodālajā sistēmā. Atšķirībā no benefīcija, lēņu muiža tika piešķirta mūžīgā lietošanā, to varēja arī mantot pie nosacījuma, ka vasaļa mantinieks bija pieņemams lordam.

Parādījās jaunas iezīmes arī lorda-vasaļa attiecībās. Vasalim vajadzēja nodod savam lordam īpašu uzticības zvērestu, kas liecināja par to, ka vasalis atzīst savu pakļautību lordam. Līdz ar to lorda-vasaļa attiecībās bez militārā parādījās arī politisks aspekts. Individuālā līmenī lorda-vasaļa attiecības faktiski bija sava veida formāls vai neformāls līgums starp juridiski patstāvīgām personām, kur katrai pusei bija savas tiesības un pienākumi attiecībā pret otru pusi. Feodālisms kopumā kļuva par institūciju, kas veidoja Eiropas civilizācijas militāri - politekonomisko struktūru.

Feodālisma politekonomiskie pamati izveidojās līdz 11. gadsimtam, bet 12.-13. gadsimtā šī sistēma sasniedza uzplaukumu. Ģeogrāfiski feodālisma attiecības visskaidrāk bija vērojamas reģionā starp Reinu un Luāru. Tieši šinī reģionā veidojās spēki, kas iekaroja Itālijas dienvidus un Sicīliju, Angliju un, sākot ar Pirmo Krusta karu — Svēto Zemi. Katrā no iekarotajām teritorijām tika ieviesta feodālā sistēma. Feodālisma attiecības lielākā vai mazākā mērā izveidojās Francijas dienvidos, Spānijā, Itālijas ziemeļos un Vācijā. Arī Centrālajā un Austrumeiropā noformējās feodālisma elementi, it īpaši pēc Bizantijas "feodalizācijas" Ceturtā Krusta kara rezultātā.

Feodālisma saimnieciskā sistēma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viduslaiku metālapstrādes darbnīca

Feodālisma sistēmas izveidošanās Eiropā veicināja arvien straujāku tās ekonomisko attīstību. Izplatījās izglītība, veidojās jauns ekonomisks un sociāli politisks fenomens — Eiropas feodālā sabiedrība. Dažādu faktoru kombinācija — kuģubūves attīstība, Baltijas zemju iekarošana un pakļaušana, musulmaņu padzīšana no Spānijas un Vidusjūras salām, Dženovas un Venēcijas jūras flotes attīstība, pieprasījums pēc Tuvo un Vidējo Austrumu precēm (neskatoties uz Krusta kariem un musulmaņu ekspansiju), veicināja pakāpenisku viduslaiku Eiropas ekonomisko integrāciju.

Arī pašas Eiropas jaunās nozares, it īpaši tekstilrūpniecība un tirdzniecība ar tās produkciju, veicināja arvien ciešāku saimniecisko saišu nostiprināšanos. Antverpene, Brige, Ģente, sāka veidoties par starptautiskiem komerciāliem centriem. Savukārt Hanzas savienība, kuras veidošanās aizsākās ar tirdzniecības līguma noslēgšanu starp Hamburgas un Lībekas tirgotājiem, vēlāk parakstīja līgumu arī ar Flandriju (Brigi). Hanzas savienības tirdzniecības sakari aptvēra Baltijas un Ziemeļjūras piekrasti, tās tirdzniecības faktorija bija arī Kadisā, Spānijas dienvidu piekrastē. Savukārt Venēcijas un Dženovas tirgotāji rezidēja visā Vidusjūrā, kā arī Anglijā. Visām tirdzniecības līgām bija izeja arī uz Melno jūru. Vēlāk izveidojās arī citas tirdzniecības savienības, kā, piemēram, Kalmāras savienība starp Ziemeļvalstīm 1397. gadā un Lietuvas un Polijas savienība 1386. gadā.

Tirdzniecības savienību veidošanās nebūt neizslēdza cīņu starp to dalībniekiem par noteicošo ietekmi. Visasākā cīņa 13. gs. beigās un visā 14. gs. laikā noritēja Vidusjūrā. Sākotnēji karš izcēlās starp Pizu un Dženovu, kur pēdējā 1284. gadā guva virsroku un pārņēma kontroli pār svarīgākajām Vidusjūras salām — Korsiku, Elbu un Sardīniju. To ostas bija nozīmīgi kravu sadales un pārdales centri, vietas, kur kuģiem patverties vētras laikā.

Eiropā feodālisma laikmetā notikušās izmaiņas radīja virkni priekšnoteikumu kontinenta progresam līdz pat mūsdienām. Viens no šiem faktoriem bija inovācijas dažādās jomās, tai skaitā zemes apstrādes tehnoloģijā. Arī ūdens un vēja dzirnavu izmantošana radīja apvērsumu kalnrūpniecībā, daudzkārt paaugstinot darba produktivitāti. Virkne inovāciju parādījās arī metalurģijā. Tā rezultātā arvien lētāki kļuva un plašāku izplatību ieguva metāla darbarīki, kā arī ieroči.

Daudzo, dažādo inovāciju rezultātā, kas lielākā vai mazākā mērā skāra praktiski visas tautsaimniecības nozares un dzīves sfēras, lielā Eiropas daļā radās arvien lielāka pārapdzīvotība. Laukos iepriekšējais iedzīvotāju skaits vairs nebija vajadzīgs un tie masveidā sāka plūst uz pilsētām. Tādēļ pilsētas gan iedzīvotāju skaita ziņā, gan arī ekonomiski strauji uzplauka. Tur attīstījās viduslaiku amatniecība, veidojās amatnieku cunftes, dažādas brālības un savienības. Līdz ar to sabiedrība strukturējās, pilsētu dzīve institucionalizējās. Feodāļi un baznīca vairs nebija vienīgie zemes kungi, tiem tagad arvien vairāk nācās rēķināties arī ar pilsētām. Daudzviet tie kļuva atkarīgi no pieaugušā pilsētu ekonomiskā potenciāla. Šim procesam turpinoties, arvien lielāks skaits strauji augošo pilsētu it visur Eiropā kļuva neatkarīgas. Vācijā pirmās par tādām kļuva Ķelne un Nirnberga, Itālijā - Milāna, Dženova, Venēcija un Florence. Līdz ar to inovācijas, tehniskais progress, pārmaiņas saimnieciskajā dzīvē Eiropā veda pie arvien dziļākām sociālām un politiskām izmaiņām un radīja priekšnoteikumus feodālās sistēmas erozijai.

Itālija viduslaikos iezīmējās ne tikai ar asiņainām cīņām starp pilsētām un hercogistēm, slepkavībām, laupīšanām un dedzināšanām, bet arī ar banku biznesa sākumu. Tiesa, daudzas vienkāršākās banku funkcijas pazina jau senajā Babilonā ap 2000.g. p.m.ē. Senajā Grieķijā un Romā jau bija samērā attīstīta banku sistēma. Taču pēc klasiskās pasaules sabrukuma bankas pārstāja pastāvēt. Banku darbību atsāka itāļu tirgotāji ar naudas apmaiņas operācijām. Pakāpeniski, plaukstot tirdzniecībai, banku funkcijas arvien vairāk paplašinājās. Praksē tika ieviesti aizdevumi, kredītvēstules, apdrošināšana un citi finanšu instrumenti.

Par pirmo banku, kura nodalījās no tirdzniecības un izveidojās par patstāvīgu uzņēmējdarbības veidu, uzskata Barselonas banku Spānijā. Tā tika nodibināta 1401.g. un jau pildīja vairumu mūsdienās pazīstamu banku funkciju. Taču tikai vēl pēc apmēram diviem gadsimtiem bankas mūsdienu izpratnē sāka izplatīties arī citviet Eiropā. Tā, Venēcijas banka tika nodibināta 1587.g., Amsterdamas — 1609.g., Hamburgas — 1619.g.

Ilgi nebija jāgaida arī uz banku krīzēm, kuras aizsākās vēl pirms nodibinājās vairums augstāk minēto banku. Tā, Florences ekonomiku 1339.g. nopietni satricināja finanšu krīze, kas turpinājās desmit gadus. Tās galvenais iemesls bija kredītu „burbulis”, kuru bija radījuši lielākie tirdzniecības nami, viens otram bez pietiekama nodrošinājuma piešķirdami aizdevumus. Taču pamazām parādu nasta „uzsūcās” un naudas aprite atjaunojās. Tā Eiropā dzima un sāka dzīt asnus kapitālisms.

Feodālisma trūkumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kauja pie Nikopoles

Lai gan 12.-13.gs. Eiropā pakāpeniski attīstījās un nostiprinājās ekonomiskās saites, politiski tā joprojām bija sadrumstalota. Katra pilsēta, province, hercogiste vai karaliste gandrīz nepārtraukti cīnījās par izdzīvošanu ar tuvākiem un tālākiem kaimiņiem. Līdz ar to vērienīga karadarbība, vai pat plašas militāras kampaņas bija samērā retas parādības. Tam nebija piemērotas ne armijas, kuras drīzāk bija nelielas prinču vai karaļu karadraudzes, ne loģistika, ne arī ieroči. Tādēļ karadarbība parasti bija saistīta nevis ar cīņām atklātā kaujaslaukā, kur karojošo pušu liktenis izšķīrās dažās stundās vai maksimums pāris dienās, bet ar atsevišķu cietokšņu aplenkšanu, kas bieži vien ieilga nedēļas vai pat mēnešus. Taču arī viena vai vairāku cietokšņu ieņemšana arī vēl nenodrošināja kādas puses uzvaru, jo to pa visu Eiropu bija daudz. Līdz ar to savstarpējie valdnieku un augstmaņu kari varēja turpināties gadiem un gadu desmitiem, atsevišķas teritorijas, cietokšņi un pilsētas savus saimniekus šo karu laikā varēja mainīt daudzkārt.

Šo situāciju veiksmīgi izmantoja turku ciltis — osmaņi (pēc to valdnieka Osmana I (v.1281.- 1326.g.) vārda. Viņa valdīšanas laikā osmaņu turki no Bizantijas atkaroja nelielu placdarmu Anatolijas pussalā, no kurienes tie uzsāka arvien dziļākus reidus novājinātās Bizantijas teritorijā. 14.-15.gs. mijā turki jau bija sagrābuši gandrīz visu Mazāziju, un uzsāka nepārtrauktus uzbrukumus Peloponēsai un Valahijai, līdz Bulgārija un Serbija drīz vien kļuva par turku vasaļvalstīm.

Vāji organizētā un iekšēji naidīgā Eiropa pat kritiskos brīžos neprata izmantot daudzas savas priekšrocības salīdzinājumā ar turkiem. Tā, tieši neorganizētība bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ krustneši 1396.g. cieta pilnīgu sagrāvi pie vēl romiešu imperatora Trajāna nodibinātās Nikopoles Bulgārijā, Donavas ielejā, kura bija nonākusi turku rokās. Eiropiešiem to bija nepieciešams ieņemt, lai izmantotu to kā atbalsta punktu tālākai turku pakļauto teritoriju atkarošanai. Taču krustneši šo teorētiski pareizo plānu īstenoja neefektīvi. Lai uzturētu kaujas garu viņu armija bija nodrošinājusies ar ēdamo un dzeramo, netrūka pat ne smalku zīdu, ne vīna, bet nebija paņemtas līdzi katapultas un cita smago cietokšņu aplenkšanas tehnika. Rezultātā Nikopoli pietiekami ātri ieņemt neizdevās un pa to laiku turki jau bija savākuši spēcīgu armiju. Tas vēl nenozīmēja kampaņas izgāšanos, taču sastopoties ar turku armiju krustneši atkal rīkojās nekoordinēti un rezultātā tika smagi sakauti. Tā sekas bija Konstantinopoles krišana turku rokās un Bizantijas valsts bojāeja. Savukārt Bulgārija uz 500 gadiem nonāca turku jūgā.

Feodālisma loma Eiropas attīstībā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Feodālisms bija specifiska Rietumeiropas parādība. Lai gan ārēji Ēģiptes, Persijas, Ķīnas vai Japānas sabiedrību struktūra atgādināja atsevišķas feodālisma iezīmes, pēc būtības tās bija pilnīgi citādākas nekā Eiropas feodālisms. Varbūt vienīgi Japānas samuraju militāro attiecību sistēmā 14.-16. gadsimtā varēja vilkt zināmās paralēles ar Eiropas krustnešiem. Tomēr arī Japānas lordu-vasaļu attiecībās bija vairāk atšķirību nekā līdzību salīdzinājumā ar šīm attiecībām Eiropā.

Neskatoties uz daudziem trūkumiem, feodālisma sistēma paglāba Eiropu no pilnīgas anarhijas, kas draudēja iestāties pēc karolingu impērijas iziršanas, izveidojoties daudzām neatkarīgām sīkām valstiņām. Visas šīs valstiņas feodālo attiecību sistēmā veidoja amorfu, bet pietiekami dzīvotspējīgu kooperatīvu struktūru. Katrā ziņā tā bija arī konstrukcija, kas pierādīja savu izturību praksē - cīņās pret ārējiem ienaidniekiem. Ievērojama nozīmē šo cīņu iznākumā bija bruņiniekiem, kas bija inovatīvs feodālisma elements un savdabīga parādība Eiropas vēsturē, tāpat kā hopliti Senajā Grieķijā vai leģioni Senajā Romā.

Šajā dziļi strukturētajā feodālajā sabiedrībā pakāpeniski attīstījās izsmalcināta kultūra, kas atspoguļojās tēlotājmākslā, mūzikā, literatūrā, arhitektūrā. Augstāko savas attīstības pakāpi Eiropas kultūra sasniedza Renesansē. Šajā laikā kļuva acīmredzamas arī feodālās iekārtas pretrunas, kas arvien vairāk bremzēja tālāko sabiedrības attīstību. Šo pretrunu risinājumus meklēja un tos arī atrada Apgaismība, kas radīja pamatu arī zinātnes attīstībai un tehniskajam progresam.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Feodālisma izcelšanās

Feodālisms