Ferencs Lists

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par ungāru komponistu. Par citām jēdziena Lists nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Ferencs Lists
Liszt Ferenc
Ferencs Lists 1858. gadā
Ferencs Lists 1858. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1811. gada 22. oktobrī
Doborjana, Ungārijas karaliste
Miris 1886. gada 31. jūlijā (74 gadi)
Valsts karogs: Vācija Baireita, Vācija
Tautība Ungārs
Profesionālā informācija
Stils Romantisms

Ferencs "Francs" Lists (ungāru: Liszt Ferenc, vācu: Franz Liszt; dzimis 1811. gada 22. oktobrī Doborjanā, Ungārijas karalistē, miris 1886. gada 31. jūlijā Baireitā, Vācijā) bija ungāru[1][2] komponists, pianists, pedagogs, diriģents, publicists, viens no lielākajiem muzikālā romantisma pārstāvjiem.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

F. Lists piedzima 1811. gada 22. oktobrī Doborjanas ciematā (vāciskais nosaukums Raidinga), Šopronas apgabalā, Ungārijā.

Vecāki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ferenca Lista tēvs, Ādams Lists (1776—1826), dienēja pie grāfa Ešterhāzi par aitu ganu. Tas bija godājams un atbildīgs darbs, jo aitu ganāmpulks bija galvenā Esterhāzi ģimenes bagātība. Grāfi atbalstīja mākslu. Līdz 14 gadu vecumam Ādams spēlēja čellu grāfa orķestrī, kuru vadīja Jozefs Haidns. Pēc katoļu ģimnāzijas beigšanas Požoņā / Presburgā (mūsdienu Bratislava), Ā. Lists pieteicās kā iesācējs franciskāņu ordenī, taču pēc gada viņš nolēma no tā aiziet. Tiek uzskatīts, ka viņš visu mūžu draudzējās ar vienu no franciskāņiem, kas, kā uzskata daudzi pētnieki, iedvesmoja viņu dēlam dot vārdu Francs, bet pats Lists, joprojām uzturot sakarus ar franciskāņiem, vēlākajos gados iestājās ordenī. Ā. Lists sacerēja un veltīja savus darbus Ešterhāzi. 1805. gadā viņš panāca savu nosūtīšanu uz Eizenštati, kur atradās grāfu rezidence. Tur (1805—1809) no darba brīvajā laikā viņš turpināja spēlēt orķestrī, rodot iespēju strādāt ar daudziem uz turieni atbraukušiem mūziķiem, to starp Kerubīni un Ludvigu van Bēthovenu. 1809. gadā Ādamu nosūtīja uz Raidingu. Mājās viņam pie sienas karājās Bēthovena portrets, kas bija tēva un vēlāk arī dēla elks.

Ferenca Lista māte, dzimusi Anna Lāgere (1788—1866), piedzima Kremsā, Austrijā. Deviņu gadu vecumā kļūstot par bāreni, bija spiesta braukt uz Vīni, kur strādāja par apkopēju, bet 20 gados pārvācās pie brāļa uz Matersburgu. 1810. gadā Ā. Lists, atbraucot uz Matersburgu apciemot tēvu, iepazinās ar viņu. 1811. gada janvārī viņi apprecējās.

1811. gada oktobrī piedzima dēls, kas ir viņu vienīgais bērns. Vārds, kuru deva kristībās, tika pierakstīts latīniski kā Franciscus, bet vāciski to izrunāja — Francs. Biežāk izmanto ungāru vārdu Ferencs, kaut arī pats Lists, kurš slikti zināja ungāru valodu, nekad to neizmantoja.

Bērnība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tēva līdzdalība muzikālajā attīstībā bija pašsaprotama. Ā. Lists dēlam jau agrā bērnībā sāka mācīt mūzikas mācību, pats pasniedza viņam stundas. Baznīcā zēnam mācīja dziedāšanu, bet vietējais ērģelnieks — spēlēt ērģeles. Pēc trīs mācību gadiem Ferencs astoņu gadu vecumā pirmo reizi uzstājās publiskā koncertā. Tēvs viņu veda uz muižnieku mājām, kur zēns spēlēja klavieres, un viņu starpā ieguva labvēlīgas atsauces. Saprotot, ka dēlam nepieciešama nopietna skola, tēvs aizveda viņu uz Vīni.

Kopš 1821. gada F. Lists Vīnē apmeklēja klavierspēles stundas pie Karla Černi, kurš piekrita apmācīt zēnu bez atlīdzības. Pedagogam iesākumā zēns nepatika, jo bija fiziski vājš. K. Černi skola F. Listam deva viņa klavierspēles mākslas meistarību. Teoriju viņš apguva pie Antonio Saljēri. Uzstājoties koncertos, F. Lists radīja sensāciju Vīnes publikā. Vienā no šiem koncertiem pēc Ferenca lieliskās improvizācijas Bēthovens viņu noskūpstīja.[nepieciešama atsauce] Lists šo atgadījumu atcerējās visu mūžu.

Parīze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Vīnes F. Lists 1823. gadā brauca uz Parīzi. Viņa mērķis bija iestāties Parīzes konservatorijā, bet F. Listu tur nepieņēma, jo tur uzņēma tikai francūžus. Tomēr, neskatoties uz smago materiālo stāvokli, tēvs nolēma palikt Parīzē. Tādēļ bija visu laiku jārīko uzstāšanās. Tā agrā vecumā sākās Lista profesionālā darbība. Listu apmācīja pedagogi no Parīzes konservatorijas, tai skaitā Ferdinando Paērs un Antonīns Reiha, bet klavierspēli viņam vairs neviens nemācīja. Černi bija pēdējais Lista klavierspēles skolotājs.

Šajā periodā Lists sāk komponēt, pārsvarā repertuāru saviem koncertiem — etīdes. 14 gadu vecumā viņš iesāka rakstīt operu "Dons Sančo, jeb Mīlas pils", kura pat tika iestudēta Opéra Garnier (1825).

1827. gadā nomira Ādams Lists. Ferencs smagi pārdzīvoja šo notikumu, apmēram 3 gadus bija nomāktā garastāvoklī. Viņu kaitināja arī "pajaca" loma sabiedrības "krējuma" salonos. Šo iemeslu dēļ Lists dažus gadus nepiedalās Parīzes sabiedriskajā dzīvē, tika publicēts pat viņa nekrologs.

Sabiedrībā Lists atkal parādās tikai 1830. gadā. Šis ir Jūlija revolūcijas gads. Rodas ideja par "Revolūcijas simfoniju", kurā vajadzētu tikt iekļautām revolūcijas dziesmām. Lists atsāk aktīvu darbību, veiksmīgi koncertē. Veidojas viņam tuvu mūziķu pulks: Hektors Berliozs (kurš tajā laikā radīja "Fantastisko simfoniju"), Nikolo Paganīni (kurš ieradās Parīzē 1831. gadā). Ģeniālā vijolnieka mūzika rosināja Listu sasniegt vēl augstāku izpildījuma līmeni. Vienu laiku viņš atteicās no koncertēšanas, pastiprināti strādāja pie klavierspēles tehnikas. Listu kā virtuozu stipri ietekmēja arī Šopēns (kurš pret Listu izturējās skeptiski, jo neredzēja viņa mākslas uzplaukumu pēc 1848. gada, bet redzot viņā tikai virtuozu). Lista paziņu vidū bija arī rakstnieki Aleksandrs Dimā, Viktors Igo, Alfrēds de Misē, un Žorža Sanda.

Ap 1835. gadu iznāk Lista raksti par Francijas mākslinieku sociālo stāvokli, pār Šūmani un citiem. Šajā pašā laikā Lists uzsāk pedagoga darbu.

30 gadu sākumā Lists iepazīstas ar grāfieni Mariju d'Agū, Žoržas Sandas draudzeni. Viņa aizrāvās ar mūsdienīgo mākslu. Grāfienei bija literāta iemaņas un viņa publicējās ar Daniela Sterna / Danielas Sternas pseidonīmu. Žoržas Sandas darbi viņai kalpoja par etalonu. Grāfiene d'Agū un Lists bija romantiski iemīlējušies. 1835. gadā grāfiene aiziet no vīra un sarauj saiknes ar savu ģimeni. Kopā ar Listu aizbrauc uz Šveici — tur sākās Lista dzīves nākamais posms.

"Ceļojumu gadi"[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1835. līdz 1848. gadam ilgst nākamais posms Lista dzīvē, kurš ir nodēvēts par "Ceļojumu gadiem".

Šveicē Lists un Marija d'Agū dzīvoja Ženēvā un dažreiz kādā krāšņā ciematā. Lists veic pirmos skaņdarbu pierakstus izlasei "Ceļotāja albums", kas beigās kļuva par "Ceļojumu gadiem" (franču: Années de pèlerinage), pasniedz Ženēvas konservatorijā, dažreiz brauc uz Parīzi, lai koncertētu. Tomēr Parīze jau aizrāvusies ar citu virtuozu — Zigismundu Tālbergu, un Lists neiemanto īpašu popularitāti. Šajā pašā laikā Lists sāk piešķirt saviem koncertiem izglītojošu tēmu — spēle simfonijas (savās klavieru transkripcijās) un Bēthovena koncertus, parafrāzes par operu tēmām. Kopā ar d'Agē veido rakstu "Par mākslas lomu un mākslinieka stāvokli mūsdienu sabiedrībā". Ženēvā Lists nepazūd no aktīvās Eiropas dzīves. Pie viņa brauc draugi no Parīzes, to starpā arī Žorža Sanda.

1837. gadā, kad pārim ir jau viens bērns, Lists un d'Agū brauc uz Itāliju. Šeit viņi apmeklē Romu, Neapoli, Venēciju, Florenci — kultūras un mākslas centrus. No Itālijas Lists rakstīja esejas par vietējo muzikālo dzīvi, kurus sūtīja uz Parīzi publicēšanai. Tām bija izvēlēts vēstules žanrs. Lielākajai daļai vēstuļu adresāts bija Žorža Sanda, kura atbildēja Listam ar esejām žurnālā.

Itālijā Lists pirmo reizi vēsturē nospēlēja solo koncertu, bez citu mūziķu līdzdalības. Tas bija pārdrošs lēmums, kas pilnībā nošķīra koncertu uzstāšanās no salona.

Uz šo laiku ir attiecināmas dažādas fantāzijas un parafrāzes par operu tēmām (tajā skaitā no Doniceti "Lučija di Lamermūra"), Bēthovena Pastorālās simfonijas un daudzu Berlioza sacerējumu transkripcijas. Uzstājies dažos koncertos Parīzē un Vīnē, Lists atgriežas Itālijā (1839), kur pabeidz Bēthovena simfonijas transkripciju uz klavierēm.

Lists jau sen bija sapņojis aizbraukt uz Ungāriju, tomēr viņa draudzene Marija d'Agū iebilda pret šo braucienu. Šajā pat laikā Ungārijā atgadījās lieli plūdi, un Lists, kurš jau bija pietiekami slavens, uzskatīja par pienākumu palīdzēt saviem tautiešiem. Dēļ tā Lists ar d'Agū šķīrās, un uz Ungāriju viņš aizbrauc viens.

Austrija un Ungārija triumfāli sagaidīja Listu. Vīnē pēc viena no koncertiem pie viņa pienāca Zigismunds Tālbergs, viņa senais sāncensis, atzīstot Lista izcilību. Ungārijā Lists kļuva par nācijas patriotiskā pacēluma oratoru. Uz viņa koncertiem augstmaņi nāca tautas tērpos, nesa viņam veltes. Koncertos nopelnītos līdzekļus Lists atdeva plūdos cietušajiem.

Laikposmā starp 1842. un 1848. gadu Lists vairākas reizes apbrauca visu Eiropu, tajā skaitā Krieviju, Spāniju, Portugāli, pabija arī Turcijā. 1842. gadā Lists sniedza koncertu arī Muses biedrības namā (mūsdienās Vāgnera zāle) Rīgā. Lielo Eiropas ceļojumu gadi pamatoti tiek saukti par Lista koncertdarbības augstāko posmu.

Šajā pašā laikā augstāko punktu sasniedz arī Lista izglītojošā darbība. Savās koncertu programmās viņš iekļauj daudz klasiķu (Bēthovena, Baha) klavieru skaņdarbus, personīgās Bēthovena un Berlioza simfoniju transkripcijas, Šūberta dziesmas, Baha ērģeļu skaņdarbus. Pēc Lista iniciatīvas 1845. gadā, Bonnā tika sarīkoti svētki par godu Bēthovenam, kā arī Lists piešķīra iztrūkstošo naudas summu, lai tur uzstādītu pieminekli ģeniālajam komponistam.

Tomēr pēc kāda laika Lists viļās savā izglītojošajā darbībā. Viņš saprot, ka nesasniegs iecerēto mērķi, jo klausītājam patīkamāk ir klausīties popūriju no modernām operām, nevis Bēthovena sonātes. Lists pārstāj aktīvi koncertēt.

Lists iepazīstas ar Karolīnu Vitgenšteinu, krievu ģenerāļa sievu. 1847. gadā viņi nolemj apvienoties, bet Karolīna bija precējusies, un viņa bija kaislīga katolicisma piekritēja. Tādēļ nācās panākt šķiršanos un jaunu salaulāšanos, kam bija nepieciešama Krievijas imperatora un Romas pāvesta atļauja.

Veimāra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lists dažādā vecumā

1848. gadā Lists un Karolīna apmetās Veimārā. Šāda izvēle bija tālab, ka Listam tika piešķirtas tiesības vadīt pilsētas muzikālo dzīvi, un vēl, Veimārā bija hercogienes, imperatora Nikolaja II māsas, rezidence. Iespējams, Lists cerēja ar viņas palīdzību ietekmēt imperatoru šķiršanās lietā.

Lists ķērās pie operas teātra, atjaunoja repertuāru. Acīmredzot, pēc vilšanās koncertējot viņš nolēma pasniegt savu izglītojošo akcentu iestudējumos. Tālab,repertuārā parādās Gluka, Mocarta, kā arī Šūmaņa ("Genoveva"), Vāgnera ("Loengrīns") un citu komponistu operas. Simfoniskajās programmās tika atskaņotas Baha, Bēthovena, Mendelsona, Berlioza un savus skaņdarbus. Tomēr šajā jomā Listu piemeklēja neveiksme. Publika nebija apmierināta ar teātra repertuāru, trupa un mūziķi sūdzējās.

Galvenais Veimāras periodā — saspringts komponista darbs. Viņš sakārto savas skices, pabeidz un pārstrādā daudzus savus sacerējumus. "Ceļotāja albums" pēc ieguldīta liela darba kļuva par "Ceļojuma gadiem". Šeit top klavieru koncerti, rapsodijas (kuros tika izmantotas melodijas, kas pierakstītas Ungārijā), Sonāte si minorā, etīdes, dziesmas, pirmās simfoniskās poēmas.

Uz Veimāru pie Lista brauc jaunie mūziķi no visas pasaules, lai pie viņa mācītos. Kopā ar Karolīnu Lists raksta rakstus un esejas. Iesāk rakstīt grāmatu par Šopēnu. Šis laiks ir zīmīgs arī kā Lista un Vāgnera kopīgo ideju apvienošanās periods. 50. gadu sākumā izveidojās Vācu mūziķu savienība, tā sauktie "veimārieši", pretstats "leipcigiešiem" (pie kuriem piederēja Šūmanis, Mendelsons, Brāmss, kas pauda daudz akadēmiskākus uzskatus, nekā Vāgners un Lists). Dažreiz rakstos starp šīm grupām veidojas asi konflikti.

1850. gadu beigās cerība uz laulībām ar Karolīnu pilnībā izgaist, vēl, Lists ir ļoti vīlies, ka neviens nesaprot viņa muzikālos centienus Veimārā. Šajā pašā gadā mirst Lista dēls. Atkal, tāpat kā pēc tēva nēves, Listā pastiprinās mistiskās un reliģiskās jūtas. Kopā ar Karolīnu viņi nolēma braukt uz Romu nožēlot grēkus.

Vēlīnais periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1860. gadu beigās Lists un Karolīna pārvācās uz Romu, bet dzīvoja atsevišķi. Viņa uzstāja, lai Lists kļūtu par mūku, un 1865. gadā viņš kļuva par abatu. Par Lista radošajām interesēm pārsvarā kļūst baznīcas mūzika: tās ir oratorijas "Svētā Elizabete", "Kristus", četri psalmi, rekviēms un Ungāru kronēšanas mesa(vācu: Kronungsmesse). Vēl tiek radīts "Ceļojumu gadu" trešais sējums, kas ir piepildīts ar filozofiskiem motīviem. Romā Lists gandrīz nekoncertēja.

1866. gadā Lists dodas uz Veimāru, sākas tā sauktais otrais Veimāras periods. Viņš mitinājās pieticīgā sava bijušā dārznieka mājiņā. Tāpat kā agrāk, pie viņa brauc jaunie mūziķi — starp tiem arī Edvards Grīgs, Aleksandrs Borodins, Aleksandrs Ziloti.

1875. gadā Lista pamatdarbība notiek Ungārijā (Budapeštā), kur viņš tika iecelts par atjaunotās Mūzikas augstskolas prezidentu. Lists strādā par pasniedzēju, raksta "Aizmirstos valšus" un jaunas klavieru rapsodijas, ciklu "Ungāru vēsturiskie portreti" (par ungāru atbrīvošanas kustības dalībniekiem).

Lista meita Kozima kļuva par Vāgnera sievu (viņu dēls — pazīstamais diriģents Zigfrīds Vāgners). Pēc Vāgnera nāves viņa turpināja organizēt Vāgnera festivālus Baireitā. Vienā no festivāliem (1886) Lists apaukstējās, drīzumā apaukstēšanās pārvēršas plaušu karsonī. Veselības stāvoklis sāka pasliktināties, parādījās sirds kaites. Dēļ kāju tirpām viņš varēja pārvietoties tikai ar citu palīdzību.

Lists nomira 1886. gada 31. jūlijā kādā viesnīcā sulaiņa rokās.

Raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lists kļuva par izcilāko 19. gadsimta pianistu. Viņa ēra bija pianistu koncertu uzplaukums, Lists bija šā procesa avangardā, ar savām neierobežotajām tehniskajām iespējām. Joprojām viņa virtuozitāte ir mūsdienu pianistu orientieris, bet darbi — virsotnes klavierspēles virtuozitātē. Aktīvā piedalīšanās koncertos kopumā noslēdzās 1848. gadā (pēdējais koncerts notika Elizabetgradā / Jeļizavetgradā, mūsdienās Kirovgrada Ukrainā), pēc kura Lists uzstājās ļoti reti.

komponists, Lists veicis daudzus atklājumus harmonijas, melodijas, formas un faktūras nozarēs. Radījis jaunus instrumentālos žanrus (rapsodija, simfoniskā poēma). Izveidoja monocikla formu (sonātes un simfonijas būvju saplūdums, kuru sagatavoja jau Roberts Šūmanis un Šopēns, bet viņiem tā nebija tik attīstīta un spēcīgi izteikta. Lists aktīvi propagandēja mākslu sintēzes ideju (šīs idejas piekritējs bija arī Vāgners). Viņš teica, ka "tīro mākslu" laiks ir beidzies (šī tēze tiek izvirzīta apmēram 1850. gadā). Ja Vāgners šo sintēzi redzēja saistot mūziku ar vārdiem, tad Listam tā bija vairāk saistīta ar glezniecību, arhitektūru, kaut arī literatūrai bija liela nozīme. No šī arī nāk vairums programmatiskās mūzikas darbu: "Saderināšanās" (pēc Rafaela gleznas), "Domātājs" (Mikelandželo skulptūra) un daudzas citas. Turpmāk mākslu sintēzes idejas tika plaši izmantotas, līdz pat mūsdienām.

Lists ticēja mākslas spēkam, kurš spēj ietekmēt milzīgas ļaužu masas, cīnīties ar ļaunumu.

Lists bija arī pedagogs. Pie viņa uz Veimāru brauca pianisti no visas Eiropas. Savās mājās, kur bija zāle, sniedza viņiem atvērtā tipa mācības, un nekad par to neņēma naudu.

Diriģēt Lists sāka Veimārā. Tur viņš iestudēja operas (tajā skaitā arī Vāgnera), izpildīja simfonijas.

Starp literārajiem darbiem — grāmata par Šopēnu, grāmata par ungāru čigānu mūziku, kā arī daudz rakstu par aktuāliem un globāliem jautājumiem.

Skaņdarbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopumā F. Lists ir sacerējis 647 skaņdarbus, no tiem 63 ir orķestrim, aptuveni 300 transkripciju klavierēm. F. Lista sarakstītajos darbos ir manāma identitāte, tieksme uz jauniem virzieniem, fantāzijas bagātība, drosme un jauni paņēmieni, savdabīgs skats uz mākslu. Viņa instrumentālie sacerējumi ietver sevī jaunu posmu mūzikas arhitektonikā. 14 simfoniskās poēmas, simfonijas "Fausts" un "Dievišķā komēdija", klavierkoncertos ir daudz jauna materiāla mūzikas formas pētniekam. Lista muzikāli literārie darbi: brošūras par Šopēnu, Berliozu, Šūbertu, raksti izdevumā Neue Zeitschrift für Musik un daudzi sacerējumi par ungāru mūziku (Des Bohémiens et de leur musique en Hongrie).

Vēl F. Lists ir pazīstams ar savām ungāru rapsodijām (sacerētas laika posmā no 1851. līdz 1886. gadam), kuras tiek uzskatītas par vienām no izcilākajiem un oriģinālākajiem viņa darbiem. Lists izmantoja folkloras motīvus (pārsvarā čigānu), kas ir ungāru rapsodiju pamatā. Jāatzīmē, ka instrumentālā rapsodija ir Lista izgudrojums. Pirmā rapsodija tika veidota ap 1851. gadu, 2. — 1847. gadā —, 3.—15. — ap 1853. gadu —, 16. — 1882. gadā —, 17.—19. — 1885. gadā.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Christern, "F. Liszt nach seinem Leben und Wirken aus authentischen Berichten dargestellt"
  • Schuberth, "Franz Liszt’s Biographie"; Heymann, "L’abbé Liszt" (1871)
  • П. А. Трифонов, "Франц Лист" (1887)
  • Janka Wohl, "François Liszt", "Revue internationale" (1886), L. Ramann, "Franz Liszt, als Künstler und Mensch" (1880)
  • К. Pohl, "Franz Liszt. Studien und Erinnerungen".
  • Д. Ш. Гаал, "Лист" (1986)
  • Demko Miroslav, "Franz Liszt compositeur Slovaque" (2003).
  • Howard, Leslie; Short, Michael; Searle, Humphrey; Winklhofer, Sharon. Ferenc Liszt (1811-1886) : list of works : comprehensively expanded from the catalogue of Humphrey Searle as revised by Sharon Winklhofer = elenco delle opere : ampliamento del catalogo di Humphrey Searle nella revisione di Sharon Winklhofer. Milano : Rugginenti Editore(2004). ISBN 88-7665-433-X.


Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. "Franz Liszt". Encyclopædia Britannica. (2008). Atjaunots: 24 November 2008. 
  2. "Franz Liszt". Columbia Encyclopedia. Atjaunots: 25 November 2008. 

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]