Filozofiskā antropoloģija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par Filozofisko antropoloģiju. Par citām jēdziena Antropoloģija nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Vitrūvija Cilvēks, Leonardo da Vinči

Filozofiskā antropoloģija ir filozofijas nozare, kas cenšas izzināt cilvēkus, lai saprastu to uzvedību gan kā sociālās vides produktu, gan kā būtnes, kas pašas rada savas personiskās vērtības. Kaut arī var uzskatīt, ka vairums filozofu visā šīs zinātnes vēsturē ir veidojuši savu noteiktu antropoloģiju, kas ir viņu ideju pamatā, antropoloģija kā atsevišķa disciplīna filozofijā attīstījās vēlīnajā modernisma periodā, izaugot no tādām tolaik attīstībā esošām metodēm kā fenomenoloģija un eksistenciālisms. Fenomenoloģija balstās metodiskā reflektēšanā par cilvēku pieredzi, pamatojoties filozofa paša pieredzē. Tāpēc tā bija ļoti svarīga, lai filozofi varētu labāk iedziļināties cilvēcīgās dabas un esības jautājumos.

Liela nozīme filozofiskajā antropoloģijā tiek pievērsta starppersonu attiecībām kā arī ontoloģijai, kas veidojas šo attiecību laikā. Šeit būtisku vietu ieņem tāda tēma, kā intersubjektivitāte. Intersubjektivitāte cenšas izprast, kā divi indivīdi, subjekti, kuru pieredze un pasaules interpretācija ir radikāli atšķirīga, spēj saprast viens otru un sazināties. Pēdējā laikā filozofiskā antropoloģija sāk arvien vairāk pievērsties intersubjektivitātes un citām eksistenciālām/fenomenoloģiskām tēmām. Filozofi un sociologi ir arī atsākuši vairāk uzmanības pievērst valodu pētīšanai, jo valodai ir ļoti ciešs sakars ar intersubjektivitātes jautājumiem.

Viens no ievērojamākajiem filozofiskajiem antropologiem ir vācu fenomenologs Makss Šēlers (Max Scheler, 1874-1928).