Fjodors Bogatirčuks

Vikipēdijas lapa
Fjodors Bogatirčuks
Федір Парфенович Богатирчук
Fjodors Bogatirčuks 1923. gadā
Fjodors Bogatirčuks 1923. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1892. gada 14. novembrī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Kijiva, Krievijas impērija (tagad Karogs: Ukraina Ukraina)
Miris 1984. gada 4. septembrī (91 gads)
Valsts karogs: Kanāda Otava, Ontārio, Kanāda
Pilsonība Karogs: Krievija Krievija
Karogs: Padomju Savienība PSRS
Karogs: Kanāda Kanāda
Nodarbošanās ārsts, šahists

Fjodors Bogatirčuks (ukraiņu: Федір Парфенович Богатирчук; angļu: Fedir Bohatyrchuk; 1892. gada 29. jūlijs, Kijiva - 1984. gada 4. septembris, Otava) bija ukraiņu tautības ārsts un starptautiskais meistars šahā (IM, 1954), kas pēc Otrā pasaules kara emigrējis uz Kanādu. PSRS čempions šahā (1927).

Jaunība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1912. gadā beidzis ģimnāziju un iestājies Kijivas Universitātes medicīnas fakultātē. Paralēli mācībām aizrāvies arī ar šahu, kuru veicinājusi iepazīšanās ar tā laika ievērojamāko Krievijas šahistu Mihailu Čigorinu. 1911. gadā apsteidzot Jefimu Bogoļubovu kļuvis par Kijivas čempionu šahā. 1914. gada vasarā piedalījies starptautiskajā turnīrā Manheimā, kurš netika pabeigts, jo sācies Pirmais pasaules karš. Kā Krievijas impērijas pavalstnieks kopā ar Aleksandru Aļehinu, Jefimu Bogoļubovu un citiem krievu šahistiem viņš tika internēts, tomēr drīz atbrīvots. 1917. gadā saņēmis ārsta diplomu un iestājies armijas rindās. Krievijas pilsoņu kara laikā strādājis hospitāļos kā feldšeris. Pēc pilsoņu kara beigām mācījis anatomiju Kijivas fiziskās kultūras un sporta institūtā.

Dzīve Padomju Savienībā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1920. un 1930. gados turpinājis ārsta praksi. 1925. gadā beidzis rentgenoloģijas kursus, bet 1940. gadā aizstāvējis medicīnas doktora nosaukumu. Tāpat Bogatirčuks veiksmīgi turpinājis šahista karjeru. Septiņas reizes piedalījies PSRS šaha čempionātu finālos (1923, 1924, 1927, 1931, 1933, 1934, 1938). Lielākais panākums bijis 1927. gadā, kad uzvara tika dalīta ar Pjotru Romanovski.[1] Bez īpašiem panākumiem piedalījies Maskavas starptautiskajos šaha turnīros 1925. gadā (11. vieta)[2] un 1935. gadā (16.-17. vieta).[3] 1930. gadu beigās kā Ukrainas šaha federācijas priekšsēdētājs saņēmis skarbu kritiku padomju presē par līdzekļu izšķērdēšanu, tomēr īstais kampaņas iemesls ir bijusi uzvara pār toreizējo padomju šaha līderi Mihailu Botviņņiku Maskavas 1935. gada turnīrā, kas nebija ļāvusi Botviņņikam kļūt par sacensību vienpersonīgu uzvarētāju. 1926. gadā Bogatirčuks publicējis pirmo šaha spēles mācību grāmatu ukraiņu valodā «Шахи. Підручник гри».

Otrais pasaules karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1941. gadā izvairījies no evakuācijas un palicis vācu armijas okupētajā Kijivā. Sākumā bijis Ukrainas Sarkanā krusta faktiskais vadītājs, tomēr nacistu veiktās represijas likušas Bogatirčukam vilties jaunajā kārtībā. Mēģinājumi vākt līdzekļus karagūstekņiem izraisījušas okupācijas iestāžu neapmierinātību un Ukrainas Sarkanā krusta slēgšanu. Pēc tam vadījis Kijivas eksperimentālās medicīnas institūtu. 1943. gadā komandējumā Berlīnē iepazinies ar ģenerāli Andreju Vlasovu un iestājies viņa vadītajā Krievijas tautu atbrīvošanas komitejā. Sarkanai armijai tuvojoties Kijivai, Bogatirčuks devies bēgļu gaitās. Sākumā uz Krakovu, pēc tam uz Prāgu, bet kara beigas viņš sagaidījis amerikāņu okupācijas zonā Baireitā.

Emigrācijā Kanādā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc kara dažus gadus ar izdomātu uzvārdu dzīvojis Minhenē, jo baidījies no izdošanas PSRS varas iestādēm, bet 1948. gadā Bogatirčuks emigrējis uz Kanādu. Šeit viņš apmeties Otavā, kur kļuvis par anatomijas profesoru vietējā universitātē. Publicējis aptuveni 34 zinātniskos darbus par rentgenoloģiju un radioloģiju. Turpinājis politiskās aktivitātes, piedaloties ukraiņu emigrācijas kustībā. 1952. gadā ievēlēts Ukrainas demokrātisko federālistu organizācijas vadībā. 1976. gadā izdevis biogrāfisku grāmatu «My living way with Vlasov and Manifesto of Prague» («Mans dzīves ceļš ar Vlasovu un Prāgas manifestu»).[4] Kanādā Bogatirčuks nebija pametis novārtā arī šahu. Viņš trīs reizes piedalījās Kanādas šaha čempionātos (1949, 1951, 1955). Labākais rezultāts ir 2. vieta 1949. gadā. 1954. gadā viņš piedalījās Pasaules šaha olimpiādē Amsterdamā, kur pie 4. galdiņa izcīnīja 8½ punktus no 15 iespējamajiem. 1954. gadā FIDE Bogatirčukam piešķir starptautiskā meistara nosaukumu (IM). Par lielmeistaru viņš nekļūst PSRS šaha federācijas iebildumu dēļ, lai gan Bogatirčuka pirmskara šaha turnīru rezultāti būtu pietiekami šim nosaukumam. 1960. gados Bogatirčuks pievērsās korespondencšaham un divus gadus pēc kārtas (1963, 1964) kļuva par Kanādas korespondencšaha čempionu. 1967. gadā Starptautiskā korespondencšaha federācija (ICCF) viņam piešķīra starptautiskā korespondencšaha meistara nosaukumu.[5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]