Fjodors Dostojevskis

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Fjodors Dostojevskis
Фёдор Михайлович Достоевский
Vasilija Perova "Fjodora Dostojevska portrets" (1872, Tretjakova galerija)
Vasilija Perova "Fjodora Dostojevska portrets" (1872, Tretjakova galerija)
Personīgā informācija
Dzimis 1821. gada 11. novembrī [v.s. 30. oktobrī]
Flag of Russia.svg Maskavā, Krievijas impērijā
Miris 1881. gada 9. februārī [v.s. 28. janvārī]
Flag of Russia.svg Sanktpēterburgā, Krievijas impērijā
Tautība krievs
Vecāki Mihails Dostojevskis
Marija Dostojevska
Literārā darbība
Nodarbošanās prozaiķis, žurnālists, tulkotājs
Valoda krievu
Rakstīšanas laiks 1846 - 1880
Žanri proza, žurnālistika
Literatūras virzieni reālisms

Fjodors Dostojevskis (Фёдор Михайлович Достоевский; dzimis 1821. gada 11. novembrī [v.s. 30. oktobrī], miris 1881. gada 9. februārī [v.s. 28. janvārī]) bija krievu prozaiķis, žurnālists un tulkotājs. Viņu uzskata par vienu no izcilākajiem krievu rakstniekiem. Nozīmīgākie Dostojevska darbi ir romāni "Noziegums un sods" (Преступление и Наказание, 1866), "Idiots" (Идиот, 1868), "Velni" ("Бесы", 1872) un "Brāļi Karamazovi" (Братья Карамазовы, 1880).

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Fjodors Dostojevskis piedzima 1821. gada 30. oktobrī Maskavā Mihaila un Marijas Dostojevsku ģimenē kā otrais no septiņiem bērniem. Viņa tēvs bija ārsts nabadzīgo slimnīcā. Lai gan ārsta amats tobrīd Krievijā nebija labi apmaksāts un netika sevišķi cienīts, ģimenei tomēr izdevās iegūt nelielu īpašumu.

1837. gadā no tuberkulozes nomira Dostojevska māte. Fjodors un viņa brālis Mihails tika nosūtīti mācīties uz Pēterburgas Kara inženieru akadēmiju.

1839. gadā nomira Dostojevska tēvs (viena no versijām vēsta, ka viņu nogalināja paša zemnieki). Dostojevskis ar savu nelielo mantojumu atpirkās no dienesta armijā un nodevās rakstniecībai. Sanktpēterburgā sākot savu rakstnieka karjeru, Dostojevskis no franču valodas iztulkoja Onorē de Balzaka darbu "Eiženija Grandē" (Eugenie Grandet), savukārt literatūrā parādījās ar savu īsromānu "Nabaga ļaudis" (Бедные Люди, 1846).

Dostojevskis pievienojās Petraševska lokam. 1849. gada aprīlī viņu arestēja par revolucionāru darbību pret caru Nikolaju I. Pēc nopratināšanas viņu, kā arī citus Petraševska loka biedrus, notiesāja uz nāvi nošaujot. Sodu nemaz neplānoja izpildīt; valdība pēdējā brīdī apturēja soda izpildi ar vēstuli no cara, izmainot sodu uz četriem gadiem katorgā Sibīrijā un pēcāku trimdu. Dostojevskis sodu izcieta Omskā (daļu laika - kā pacients cietuma slimnīcā). Tam bijusi liela ietekme uz viņa darbu "Piezīmes no Mirušo nama" (Записки из мертвого дома, 1862). Sibīrijā Dostojevskis apprecējās ar Mariju Isajevu, taču laulība nebija laimīga. Pēc katorgas termiņa beigām Dostojevskis kā ierindnieks tika iesaukts Sibīrijas 7. robežapsardzības bataljonā Semipalatinskā. Šajā laikā Dostojevskis kļuva dziļi konservatīvs un reliģiozs.

Pēc cara Nikolaja I nāves 1855. gadā un Krievijas sakāves Krimas karā, jaunais cars Aleksandrs II sāka salīdzinoša liberālisma ēru. Ar laiku Dostojevskim izdevās uzlabot savu situāciju trimdā un pat anonīmi publicēt dažas noveles. Galvaspilsētā viņam ļāva atgriezties 1859. gada beigās. Kopā ar savu brāli Mihailu Dostojevskis sāka publicēt žurnālu Время.

1862. gadā Dostojevskis devās uz rietumiem (Parīzi, Londonu, Ķelni, Šveici, Itāliju) un nākamajā gadā publicēja "Ziemas piezīmes par vasaras iespaidiem" (Зимние заметки о летних впечатлениях, 1863). 1863. gadā Dostojevska žurnālu slēdza sakarā ar rakstu par poļu jautājumu. Tajā pašā gadā viņš vēlreiz devās uz rietumiem ar mīļāko.

1864. gada sākumā brāļiem Dostojevskiem tika dota atļauja izdot jaunu žurnālu — Эпоха. Martā parādījās tā dubultnumurs ar Dostojevska stāstu "Piezīmes no pagrīdes" (Записки из Подполья, 1864). Tā paša gada aprīlī nomira viņa sieva Maša, bet jūlijā - brālis Mihails. Nākamajā gadā beidza publicēt Эпоха.

1865. gadā Dostojevskis Vācijā nodevās azartspēlēm. Viņš iestiga parādos, un viņam nācās aizņemties naudu, lai varētu atgriezties Krievijā, taču tieši Vīsbādenē viņš sāka rakstīt romānu "Noziegums un sods". Viņa finansiālā situācija gan nebija saistīta tikai ar azartspēlēm; viņš bija uzņēmies visus ar žurnāla slēgšanu saistītos izdevumus, kā arī apņēmies rūpēties par brāļa ģimeni un savu padēlu no pirmās laulības, tāpēc noslēdza sev neizdevīgu darījumu ar izdevēju Stellovski, kas deva Stellovskim tiesības uz visiem Dostojevska publicētajiem darbiem, kā arī jaunu romānu (ja tas netiktu uzrakstīts laikā, Stellovskim būtu deviņus gadus ilgas tiesības uz visiem Dostojevska publicētajiem darbiem). Dostojevskis sāka darbu pie romāna "Spēlmanis" un, lai pagūtu pabeigt to laikā, nolīga sev stenogrāfisti Annu Sņitikinu, kurā drīz iemīlējās. 1867. gada februārī viņi apprecējās, taču Dostojevskis nespēja atteikties no azartspēlēm, tāpēc viņu laulības pirmie gadi bija nelaimīgi. Saasinājās arī Dostojevska epilepsija. Ar laiku Dostojevskis tomēr azartspēles pameta. Ģimene četrus gadus pavadīja ārzemēs (Vācijā, Šveicē, Itālijā, tad atkal Vācijā). 1868. gadā Ženēvā nomira Dostojevska pirmais bērns, Sonja. Ārzemēs Dostojevskis uzrakstīja romānu "Idiots", kā arī pirmo daļu romānam "Velni" (Бесы, 1872).

1873. gadā Dostojevskis kļuva par žurnāla Гражданин redktoru. Viņš tajā arī rakstīja sleju "Rakstnieka dienasgrāmata". Sleja ieguva popularitāti, un 1876. gadā viņš to izdeva atsevišķi kā sava laika sociālo un politisko notikumu komentāru. 1875. gadā viņš publicēja romānu "Pusaudzis" (Подросток, 1875). "Rakstnieka dienasgrāmatas" ietvaros Dostojevskis publicēja arī daiļdarbus, piemēram, "Lēnprātīgā", "Smieklīga cilvēka sapnis", "Bulbulis" u.tml.

1878. gadā no epilepsijas lēkmes nomira Dostojevska dēls Aleksejs. Dostojevskis sērās devās uz Optinas Pustinas klosteri. 1879.-1880. gadā turpinājumos tika publicēts viņa romāns "Brāļi Karamazovi".

1881. gada janvārī Dostojevskis nomira no asinsizplūduma plaušās.

Ievērojamākie darbi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]