Fleksija (valodniecība)

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Ar vārdu fleksija (latīņu: flectere - saliekties, salocīties) valodniecībā apzīmē izmaiņas vārdā, lai atspoguļotu gramatisku attieksmju maiņu, jeb, citiem vārdiem, vārda locīšanu.[1] Valodas, kam fleksija raksturīga sauc par fleksīvām valodām.[2] Atsevišķi izšķir iekšējo fleksiju, kas ir skaņu mija vārda saknē.[3] Sintētiskas valodas var nosacīti iedalīt fleksīvās un aglutinatīvās valodās, kur fleksīvas valodas maina kādu morfēmu (visbiežāk galotni), lai atspoguļotu gramatiskas attieksmes, turpretī aglutinatīvas valodas pievieno aizvien jaunus afiksus. Somu valodai raksturīgs daudz aglutinācijas pievienojot afiksus vārda saknei, taču tā nevar tikt uzskatīta par tīri aglutinatīvu valodu, jo vārdu saknēs bieži notiek skaņu mija. Nav iespējams novilkt pilnīgi striktas robežas, kuras ir fleksīvas un kuras aglutinatīvas valodas.

Latviešu valoda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu valoda ir izteikti fleksīva, taču lībiešu substrāta ietekmē latviešu valoda ir analītiskāka nekā lietuviešu.[4] Piemēram, latviešu valodā atšķirībā no lietuviešu (un, piemēram, krievu) valodas nav instrumentāļa - tas ir ticis sinkretizēts.[5][6]

Valoda Dsk. dat. Dsk. instr.
Lietuviešu merginoms merginomis
Krievu devčonkam devčonkami
Latviešu meitenēm meitenēm

Taču, runājot specifiski par lībiešu substrātu latviešu valodā, ne visas izmaiņas ir vienkāršojumi. Piemēram, saskaņā ar Comrie atstāstījuma izteiksme (darot, esot darījis, darīšot) ir ieviesta lībiešu ietekmē, un šajā gadījumā tas nav vienkāršojums.[7]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latviešu literārās valodas vārdnīca. 1.–8. Rīga, Zinātne, 1972.–1996.,"Gramatiskas (vārda) izmaiņas; arī galotne (vārdam).", http://www.tezaurs.lv/sv/?w=fleksija
  2. Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. Rīga, LU LVI, 2007.,"Fleksīva valoda — valoda, kurā ir fleksija.", http://www.tezaurs.lv/sv/?w=fleksīvs
  3. Latviešu literārās valodas vārdnīca. 1.–8. Rīga, Zinātne, 1972.–1996.,"Iekšējā fleksija — skaņu mija vārda saknē gramatisko formu veidošanai (piemēram, "dzenu" un "dzinu").", http://www.tezaurs.lv/sv/?w=fleksija
  4. Endzelīns, Jānis (1971). Comparative phonology and morphology of the Baltic languages. Walter de Gruyter. ISBN 9789027919151. "Comparing the East Baltic languages with each other, one can say that Lithuanian language is more conservative than Latvian. (..) Partially, perhaps, this can be explained by Finnic (Livonian and Estonian) substratum."
  5. "Atskaitot atliekas no vīriešu kārtas daudzskaitļa galotnes -is (vienis pratis), instrumentālām sevišķas galotnes latviešu valodā vairs nav.", Jānis Endzelīns, "Instrumentālis", [1901 RKr. XIII 7-12], http://www.liis.lv/latval/Valoda/Teksts/3nodalja/Citati/6.htm
  6. "Pastāv arī uzskats, ka instrumentālis kā locījums latviešu valodā ir zudis. Vienskaitlī tas ir sakritis ar akuzatīvu, bet daudzskaitlī ar datīvu.", http://www.liis.lv/latval/morfol/lietv-dekl.htm
  7. Thomason, Sarah (1991). Language contact, creolization, and genetic linguistics. University of California Press. ISBN 9789027919151. "Even a simplificatory change like the loss of grammatical gender in the Livlandish dialect of Latvian can easily be established as an interference feature if we also have non-simplificatory changes from the same source, e.g., the so-called relative (inferential) mood and the nominative object also from the Uralic language Livonian. (Comrie 1981b:152, 154)"