Frīdrihs Grosvalds

Frīdrihs Grosvalds;
Personīgā informācija
Dzimis	1850. gada 13. decembrī ; Šķirstiņu muiža, Viļķenes pagasts, Valmieras apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija)
Miris	1924. gada 8. aprīlī (73 gadi); Rīga, Latvija
Tautība	latvietis
Nodarbošanās	politiķis, advokāts, diplomāts
Bērni	Oļģerds Grosvalds; Jāzeps Grosvalds; Mērija Grīnberga (vecākā).

Frīdrihs Grosvalds (1850. gada 13. decembris - 1924. gads) bija latviešu advokāts, politiķis un diplomāts. Viņam ir lieli nopelni tautiskās atmodas laikmeta tradīciju veidošanā un uzturēšanā. Diplomāta Oļģerta Grosvalda un gleznotāja Jāzepa Grosvalda tēvs, matemātiķa Emanuela Grinberga vectēvs.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Frīdrihs Arnolds Grosvalds dzimis 1850. gada 13. decembrī Valmieras apriņķa Šķirstiņu muižas dzirnavās. Studēja tieslietas Pēterburgas universitātē, kur konkursā ar darbu par Romiešu tiesībām ieguva zelta medaļu. Apmeklēja Tērbatas latviešu studentu rakstniecības vakarus, kuros iepazinās ar Ata Kronvalda jaunlatviskajām idejām. No 1873. līdz 1878. gadam strādāja Krievijas Impērijas tieslietu ministrijā Pēterburgā.

No 1878. gadā Grosvalds bija advokāts Rīgas rātes un Vidzemes hoftiesā. 1879. gadā tika iecelts par Rīgas Latviešu biedrības runasvīru, no 1886. gada februāra līdz 1919. gada augustam viņš pildīja tās priekšnieka pienākumus.

1901. gadā viņš kļuva par Rīgas pilsētas domnieku, 1906. gadā tika ievēlēts par deputātu Pirmajā Krievijas valsts Domē. Grosvalds darbojās Rīgas Advokātu padomes valdē un piedalījās Juristu biedrības dibināšanā 1911. gadā. 1912.- 1918. gadā viņš bija Rīgas pilsētas valdes loceklis, Pirmā pasaules kara laikā arī bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas loceklis (1915 – 1918).

Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas Grosvalds 1919. gada aprīlī tika iecelts par diplomātisko pārstāvi Zviedrijā (nedaudz vēlāk – arī Norvēģijā un Dānijā). Iegūtā darba pieredze un dzīves rūdījums nodrošināja sekmīgu diplomāta darbību. Pēc Latvijas valsts de iure atzīšanas Frīdrihs Grosvalds 1921. gada martā tika iecelts par ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Skandināvijas valstīs ar rezidenci Stokholmā. Šajā postenī viņš bija līdz 1923. gada aprīlim.

Pēc atgriešanās Rīgā darbojās Heraldiskā komisijā.

Miris 1924. gadā, apbedīts Lielajos kapos Rīgā.

Latviešu pilsonisko tradīciju veidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grosvaldu dzīvoklis izveidojās par sava laika izglītotāko un inteliģentāko latviešu sabiedrības pārstāvju salonu. Tajā ciemojās Rozentāls, Blaumanis, Aspazija, Purvītis, Vīgnere-Grīnberga, Vītols u.c.

Brigadere vēlāk atcerējās, ka “Grosvaldu māja bija kā tilts, uz kura, sevišķi ceturtdienās kā pieņemamās dienās, sastapās gan nacionālā inteliģence, gan svešzemnieki, kas meklēja kaut kādus sakarus ar Latviju un latviešiem, gan arī — un par tiem vairāk, mākslinieki, kuriem sevišķi Grosvaldu māja parādīja daudz viesmīlības”.