Francijas vēsture

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Aizvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķeltu Gallija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Gallija

Francijas viduslaiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Merovingu valsts (V-VIII. gs.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Merovingi

V gs. mūsdienu Francijas teritorijā iebrūk ģermāņu cilts franki (sīkāk skat. Franki). Rodas pirmās protovalstis, kurām saplūstot izveidojas vienota franku valsts, pār kuru nosacīti valda Merovingu dinastija. Tā savas valdīšanas laikā kontrolēja teritoriju, kura aptuveni iekļāvās senās Gallijas robežās. Taču merovingu valdīšanas beigu posmā franku karaliste izrādījās sašķelta vairākās atsevišķās karalistēs, kuras bija daudz vājākas, nekā dinastijas valdīšanas sākumā.

Karolingu valsts (VIII-X gs.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Karolingi

Atjaunot franku valsts vienotību izdevās agrākajiem merovingu vasaļiem - Karolingu dinastijai. Tas lielā mērā notika pateicoties draudošajām briesmām no dienvidiem, kur no Ziemeļāfrikas arābi bija iebrukuši Spānijā, sakāvuši tur pirms tam iebrukušos gotu (vizigoti) un svēbu valstis un, iekarojuši Dienvidfranciju, nopietni ar laupīšanas sirojumiem apdraudēja franku zemes (klimata dēļ kolonizēt šīs zemes arābi nevēlējās). 732. gadā frankiem izdodas veikt arābus kaujā pie Puatjē, un pāriet pretuzbrukumā. Ap 800. gadu franku valsts teritorija plešas no Ebro upes Spānijā līdz Rābas upei Pannonijā un no Eideras ziemeļos līdz Beneventei dienvidos. 987. gadā Karolingu dinastija iznīkst, franku valsts tronī to nomaina Kapetingu dinastija.

Kapetingu valsts (987.-1328. g.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Kapetingi

Valuā dinastija (1328.-1589. g.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Francijas karaliste 1330. gadā (ar svītrojumu atzīmēta Plantagenetiem atņemtās teritorijas)
Francijas karaliste 1429. gadā

Kultūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kultūras un tehnikas jomā Francijā no Itālijas sāka ienākt daudzas jaunas vēsmas, iezīmējot Renesanses sākumu. Renesanses ietvaros rodas daudzas mākslinieciskas un filozofiskas idejas, šai laikā tiek uzceltas Luāras pilis. Visslavenākā ir Čambora pils. Fransuā I valdīšanas laikā Leonardo da Vinči dzīvo Francijā un nomirst karaļa rokās. Viņš ir apglabāts pazemē Ambuāzā, Fransuā I pilī.

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1337. gada risinājās Simtgadu karš ar angļiem. Karam bija daudzi cēloņi. Luijs X nomira neatstājot pēcnācējus. Edvards III, Anglijas karalis, bija viens no pretendentiem uz Francijas troni. Otrs cēlonis: Bordo reģions bija Edvarda III īpašums, bet reāli tajā valdīja Filips VI un Edvardam III nācās ar spēku atjaunot savu varu pār īpašumiem kontinentā. Faktiski karš sākās vēlāk - 1346. gadā - lielā mērā tāpēc, ka ne angļu, ne franču karaļnamiem nebija karošanai pietiekamu līdzekļu. Karadarbība bija visai ierobežota, vara tajās vai citās karadarbības teritorijās daudzkārt mainījās. Taču tas netraucēja daudzām vēsturiskām personām kļūt par slaveniem varoņiem. Tā, angļiem tas bija Melnais princis, bet frančiem Žanna d’Arka. Viņas vadībā tika ieņemta Orleāna un Reimsa, bet viņa cieta neveiksmi Parīzē. Pēc tam viņa tika ieslodzīta un sadedzināta uz sārta. “Vous ne m’avez pas cru, vous m’aurez cuite.” (netulkojams franču humors). Karš beidzās un Francijas teritorija saglabājās apmēram tajās pat robežās, kā pirms 116 gadiem, tikai bez Kalē.

Iekšpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1539. gadā: franču valoda kļūst par oficiālo valsts valodu.

Reformācijas laiks. Politiskā spriedze Francijā brieda jau vairākus gadu desmitus, mainoties pašai sabiedrības struktūrai, ekonomikai, mentalitātei, veidojoties absolūtās monarhijas aizmetņiem. Pirmkārt jau šīs izmaiņas skāra muižniecību un pilsētniekus. Līdz tam sociālā rūgšana izšķīda Francijas īstenotajos karos Apenīnu pussalā, kur kopš 1494. gada uzvaru un sakāvju virknē sublimējās aristokrātijas ambīcijas, tika ievirzīta sociāli nestabilāko elementu enerģija, bet pilsētniekiem un zemniekiem laiks pagāja gaidot, kad karš beigsies, kad varēs uzelpot vieglāk. Kad pienāca 1559. gada Kato-Kambrēzas miera līgums ar Spāniju un Angliju, karš beidzās, bet dzīve īpaši nemainījās. Toties pazuda faktors, kas neitralizēja sociālo neapmierinātību. Šajā pašā gadā sanāca reformatoru kustību sinode, izveidojot Francijas protestantisko Baznīcu, ap kuru nu hugenoti (protestanti) varēja konsolidēties. Paralēli tam norisa politiskās varas maiņa — turnīrā nāvīgi tika ievainots karalis Anrī II, tronī kāpa tā vecākais dēls, slimīgais un neuzņēmīgais Francisks II. Galmā sākās aristokrātijas partiju cīņa par ietekmes sfēru pārdali un, tā kā opozīcijā esošie lielāko tiesu bija hugenoti, klasiskā cīņa par varas pīrāgu pārgāja zem ticības karoga.

Jau 1560. gadā hugenotu grupa prinča Kondē vadībā gatavojās īstenot valsts apvērsumu - t.s. Ambuāzas sazvērestība, - nolūkā iznīcināt, vai vismaz izdzīt no galma Lotringas hercoga de Gīza radiniekus un atbalstītājus, kas baudīja karaļa un karalienes mātes labvēlību. Sazvērestība tika atklāta un tajā iesaistītie sodīti. Sazvērnieku vajāšana no karaliskās rezidences pārmetās uz provinci, kur 1562. gadā Šampaņas pilsētā Vasī pēc kardināla de Gīza pavēles tika apkauta uz dievkalpojumu sapulcējušos hugenotu grupa, tam sekoja hugenotu vajāšanas Anžerā, Sansī, Oserā, Tūrā un Kagorā. Provincēs, kur dominēja un pie varas bija hugenoti, sākās katoļu medības, nogalinot politiskos līderus, Baznīcas kalpus, sagraujot dievnamus. 1567. gadā Langedokā (Languedoc), kad Nimas pilsētā protestanti kā "nepareizi ticīgus" izslaktēja visus pilsētā un tās apkaimē dzīvojošos katoļus (Miķeļa nakts).[1] Politisko grupējumu pretstāve pieņēma ticības kara iezīmes. 1572. gada 24. Augustā sākās katoļu pretreakcija: Sv. Bērtuļa naktī tika noslepkavoti līdz 3000 protestanti.[2][3]

Burbonu dinastija (1589.-1789. g.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Francija sāka kolonizēt Ameriku un Indijas okeāna teritorijas.

Marķīzs Lafaijets vada Francijas spēkus palīgā Amerikas Savienotajām Valstīm, lai palīdzētu iegūt brīvību no Lielbritānijas (kuras novājināšana bija Francijai izdevīga).

Iekšpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1589. gadā Anrī IV Burbons kronējās kā Francijas karalis un pārgāja katoļticībā. 1598. gada 13. aprīlī tika pieņemts Nantes edikts, kas valsts politikā izsludināja ticības brīvību.

Luijs XIII veidoja stipru Franciju ar kardināla Rišeljē padomiem. Tas ir četru musketieru laiks, un mākslas un kultūras uzplaukuma gadsimts. Tika iespiests pirmais laikraksts. Moljērs, Dekarts, Rasins, Lafontēns un daudzi citi rakstnieki. Uzplauka arhitektūra.

1682. gadā Luijs XIV sāka būvēt Versaļas pili un postulēja: „valsts - tas esmu es”. Viņa valdīšanas laikā nostiprinājās absolūtisms. Pēc tam Luija XV laiks - filozofu apgaismība. Tika publicēts Denī Didro „Enciklopēdijas” pirmais sējums.

1720. gadā līdz ar finansu afēristu Lou faktiski bankrotēja valsts. Fantastisks cenu kāpums, hiperinflācija, simtiem tūkstošu individuālu bankrotu, vispārējs haoss valsts pārvaldē (it sevišķi finansēs un muitā), kas turpinājās līdz par revolūcijai. Tas satricināja monarhijas autoritāti kā tādu, ko līdz tam neviens neapšaubīja. Kritiskais noskaņojums radīja dzīvu atbalsi presē un publicistikā. Pirmais iznāca Monteskjē darbs „Persiešu vēstules“, kurā pirmo reizi tik asi un aktīvi tiek kritizēta valsts iekārta. Voltērs, atgriezies no Lielbritānijas, publicēja „Filozofu vēstules“, kur salīdzina tās parlamentāro sabiedrību ar Franciju. Grāmatu konfiskācija tikai vairoja to popularitāti, un aizvien plašāki iedzīvotāju slāņi (trešā kārta) sāka interesēties par politoloģiskām idejām. Valsts stāvokli neuzlaboja ne iesaistišanās Karā par Austrijas mantojumu, ne iesaistīšanās Septiņgadu karā. Pēc karu beigām pa visu valsti klīda demobilizēto karavīru bandas, laupīdamas un slepkavodamas. Policija nespēja uzturēt kārtību valstī, kas tikai pastiprina rūgšanu vēl lojālajā iedzīvotāju daļā. Marķīzs d'Aržansons savos memuāros raksturo šo laiku: „No Anglijas pūš šurpu filozofijas vējš un arvien biežāk dzird vārdus "brīvība un republika"."

Nemierā bija visas kārtas: pusbadā dzīvojošie demobilizētie karavīri, klerikāļi, kuriem ierobežotas to privilēģijas, vienkāršā tauta apkrauta ar nodokļiem.

Annē Robērs Žaks Tirgo

Pēc Francijas karaļa Luija XV nāves 1774. gadā pie varas nāca viņa mazdēls Luijs XVI (1754.-1792.). Viņš apprecējās ar Marijas Terēzas meitu Mariju Antuaneti, kurai uz Luiju XVI bija visai liela ietekme.

1775. gadā Francijā ir bads. Parīzē pūlis izlaupa miltu noliktavas un labības baržas un dodas uz Versaļu. Lai dumpi apspiestu, nācās izmantot karaspēku, bet pats labības dumpja fakts liecina par briestošajiem nemieriem.

Gribēdams ar reformu palīdzību uzlabot valsts ekonomiku, karalis par Francijas finansu ģenerālkontrolieri aicina Annē Robēru Žaku Tirgo. Tirgo vadībā tika veiktas dažādas reformas:amatu un tirdzniecības monopolu, starpprovinču muitas atcelšana, brīva labības tirdzniecība, zemnieku brīvlaišana, priviliģēto kārtu aplikšana ar nodokļiem, kā arī pašvaldības iestāžu atjaunošana. Tirgo 1774. gadā samazināja arī ceļu un tiltu nodevas. 1776. gadā atcēla cunfšu sistēmu un atbrīvo zemniekus no valsts klaušām. Tirgo uzsāk veiksmīgas ekonomiskās reformas, kurām teorētiski vajadzēja kādu 10 gadu laikā izvest valsti no ekonomiskā sabrukuma. Tažu viņa ideja, ka arī pirmajai un otrajai kārtai jāmaksā nodokļus, sabiedrībā izraisīja sašutuma vētru, it sevišķi Parīzes parlamentā. Tirgo tika atlaists.

1777. gadā Luijs XVI finansu ministra amatā uzaicināja Žaku Nekeru. Nekers neieviesa jaunas reformas, bet centās ievērot taupības politiku. Viņš likvidēja daudz nevajadzīgu amatu, atbalstīja rūpniecību. Izceļoties karam ar Lielbritāniju, Nekers mēģināja iegūt līdzekļus aizņēmumu ceļā. 1781. gadā viņš publiskoja ziņas par valsts budžetu darbā "Compte rendu au roi", tādējādi tapa atklāti lielie galma izdevumi. (Galms patērēja gadā 34 miljonus livru - 1/7 no valsts budžeta; tur neietilpa augstmaņu pensijas, kurām iztērēja 28 miljonus. Karš ASV atbalstīšanai bija palielinājis valsts parādu par 600 miljoniem.) Strauji pieauga korupcija un galma izšķērdība, kā rezultātā valsts kase bija tukša, valsts vērtspapīri bezvērtīgi. Pastāvīgi konflikti starp Parīzes parlamentu un finansu ministriju - parlaments atteicās apstiprināt jaunus nodokļus un sāka publiski apšaubīt karaļa likumdevēja tiesības. Krīzi padziļināja 1788. gada neraža, kuras sekas bija bads gandrīz visā Francijā.

Lai novērstu valsts bankrotu, valdība atkārtoti ierosināja ar nodokļiem aplikt arī priviliģētās kārtas. Tomēr 1787. gada aristokrātu sapulcē šo priekšlikumu noraidīja.

1787. gadā provincēs ieviesa Nekera izstrādāto pašpārvaldes sistēmu (provinci pārvalda nevis karaļa intendants, bet gan visu kārtu pārstāvju vienlīdzīga padome), jo tā teorētiski varētu dod valstij lielākus ieņēmumus. Padomēs piedalās vēlēti apriņķu un komūnu pārstāvji (pie tam pirmās un otrās kārtas pārstāvju skaits sastāda pusi; arī balsošana notiek nevis pa kārtām, bet kopīgi). Trešās kārtas pārstāvji pirmo reizi sāk piedalīties pārvaldes darbā, stiprina savu pašapziņu. Reforma izgāzās: kārtu pārstāvji ķildojās savā starpā, līdzās padomēm vēl joprojām darbojas karaļa intendanti, kas kopā radīja lielu jucekli.

1788. gadā Luijs XVI aicināja valdībā atgriezties Nekeru. Tas 1789. gadā panāca plašu sabiedrības aprindu pieprasīto ģenerālštatu sasaukšanu, piešķirot trešajai kārtai (buržuāzijai, zemniekiem, strādniekiem, amatniekiem utt.) tik pat daudz deputātu (600), cik abām priviliģētajām kārtām (muižniekiem un garīdzniekiem) kopā.

Ģenerālštati atklāja savas sēdes 1789. gada 5. maijā Versaļā. Šo dienu bieži uzskata par Lielās franču revolūcijas sākumu.

Franču revolūcija (1789.- 1799. g.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Franču revolūcija

Pirmā republika (1792.-1804. g.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Francijas impērija (1804.-1814. g.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī: Napoleons Bonaparts

Burbonu dinastijas restaurācija (1814.-1848. g.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc imperatora Napoleona gāšanas 1814. g. pavasarī uzvarētājvalstis atjaunoja Francijā Burbonu dinastijas varu. Tronī kāpa Ludviķis XVIII, kurš valdīja līdz 1824. gadam. Ludviķis XVIII lika izveidot konstitūciju, ko dēvē par „1814. gada hartu“. Saskaņā ar šo konstitūciju likumdošanas vara Francijā piederēja karalim kopā ar parlamentu (2 palātas: pēru un deputātu). Pēru palātas locekļus iecēla karalis, bet deputātus ievēlēja. Vēlēšanu tiesības noteica mantas cenzs (visā Francijā vēlēšanu tiesības bija apmēram 80 000 pilsoņu).

Ludviķis XVIII bija gados vecs, mīlēja mierīgu dzīvi un labprāt gribēja izsargāties no politiskiem sarežģījumiem un sadursmēm. Ar šādām karaļa tieksmēm saskanēja konstitucionālā iekārta, ko viņš emigrācijas laikā vija novērojis Lielbritānijā, tur karalis baudīja lielu ārējo godu, bet visas valdīšanas rūpes un atbildība gūlās uz ministriem un parlamentu. Tāpēc Ludviķis XVIII viegli samierinājās ar Francijas jauno konstitūciju un sākumā aicināja valdības priekšgalā mērenā virziena piekritējus.

Bet sabiedrības vispārīgs noskaņojums, sevišķi valdniekam tuvu stāvošās muižnieku emigrantu grupas, spieda viņu rīkoties reakcionāri. Reakcija sevišķi pastiprinājās pēc Napoleona 100 dienu valdīšanas, kas beidzās 1815. gada jūnijā ar kauju pie Vaterlo. Sabiedrotie tad otrreiz ieņēma Parīzi un šoreiz vairs nebija tik augstsirdīgi. Francijai noteica jaunas robežas: tā zaudēja revolūcijas laikā iekarotās teritorijas, bez tam Francijai bija jāatlīdzina kara zaudējumi. 200 tūkstošu liels okupācijas karaspēks atradās Francijas pierobežu teritorijā līdz pat 1818. gadam.

Kā Napoleona otrreizējā atgriešanās, tā sabiedroto uzliktie jaunie miera noteikumi, kas prasīja no franču tautas zināmus upurus, deva iemeslu reakcionārām partijām izrēķināties ar liberāli noskaņotiem pilsoņiem un padzīt visus Napoleona piekritējus no armijas un civilā dienesta. Tika sasaukta jauna deputātu palāta, kas bija stipri reakcionāra. Reakcijas galvenais vadonis bija karaļa brālis, grāfs d’Artuā, vēlākais karalis Šarls X. Francijā plosījās t.s. „baltais terors”.

Šajā laikā atlaida un padzina daudzus virsniekus un augstākus ierēdņus no līdzšinējām darba vietām. Vairāki desmiti valstī zināmi pilsoņi tika sodīti ar nāves sodu, starp tiem arī maršals Neijs, ko dedzīgi aizstāvēja visa sabiedrība un juristi. Tiesā tika aizrādīts, ka cilvēku, kam vairāk kā divdesmit gadus slavas vainagots mūžs, par vienas dienas nepārdomātiem soļiem nedrīkst iznīcināt. Neiju tomēr notiesāja ar nāvi: nošāva Observatorijas parkā, kur vēlāk tam uzcēla pieminekli.

Drīz reakcija kļuva nepanesama lielai iedzīvotāju daļai. „Baltais terors” pieņēma tik plašus apmērus, ka radīja tautā lielu uztraukumu. Bija iemesls baidīties no jaunas revolūcijas, tāpat Ludviķis jutās spiests atlaist „nepārspējamo” palātu un noteica jaunas vēlēšanas, lai palātā būtu mērenāks sastāvs. Pēc dažiem gadiem deputātu palātā bija stipri pieaudzis valdībai naidīgais liberāļu virziens. Tas modināja karalī un viņa tuviniekos jaunas bažas, kuras vēl vairāk palielinājās, kad teroristu veiktā atentātā tika nogalināts karaļa brāļadēls Berijas hercogs, kuram bija izredzes kādreiz mantot Francijas troni. Valdību pārstāvēja reakcionāri, kas uzsāka liberāļu vajāšanu, sašaurināja vēlēšanu tiesības un ierobežoja pilsoņu brīvības.

Reakcija vēl vairāk pastiprinājās pēc Ludviķa XVIII nāves 1824. gadā, kad par karali kļuva viņa brālis Artuā hercogs Šarls X (valda līdz 1830 .g.). Jau līdz tam viņš skaitījās galējo reakcionāru vadonis. Tagad, būdams karalis, Šarls X visiem spēkiem centās atjaunot muižnieku un garīdznieku senās tiesības un stāvokli. Viņš izdeva palātā likumu, ka muižnieki emigranti saņem veselu miljardu franku atlīdzības par saviem revolūcijas laikā zaudētiem zemes īpašniekiem. Šarls X paplašināja arī garīdznieku tiesības, piešķirot viņiem arī pārraudzību pār skolām un valsts ierēdņu dzīvi. Preces brīvību šai laikā arvien vairāk ierobežoja. Šarla politika kļuva sevišķi reakcionāra, kad valdības priekšgalā nāca viens no galvenajiem reakcijas vadoņiem — Polinjaks. Šāda politika beidzot noveda Franciju līdz jaunai „Jūlija revolūcijai”. Tika atjaunota konstitucionālā monarhija un tronī kāpa Šarla X brālēns Luijs Filips.

Otrā republika (1848.-1852. g.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vara valstij piederēja Nacionālajai sapulcei (parlamentam).

  • Paplašinātas vēlēšanu tiesības.
  • Trīs varu atdalīšana.
  • Dzimtbūšanas atcelšana.

Otrā impērija (1850.-1871. g.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1852. gadā Francijas prezidents Luijs Napoleons, likvidē republiku un kronējas par imperatoru Napoleonu III - valda līdz 1870. gadam. Visnotaļ svaidīgs tips, nekonsekvents.

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Raksturīga aktīva iesaistīšanās Krimas karā, 1859. gadā sakaujot Austriju, palīdzēja Sardīnijai apvienoties ar Lombardiju. Jaunu koloniju iekarošana Ziemeļāfrikā, Sudānā, Indoķīnā, Meksikā). Suecas kanāla celtniecība.

1870. gadā Bismarks izprovocē Franciju uz karu par Spānijas mantojumu. 1871.gadā Prūsija sakauj Franciju - atņem tai Elzasu un Ziemeļlotringu.

Iekšpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parīzes pārbūvēšana, lauksaimniecības atbalstīšana (plaši meliorācijas darbi, jūras krastu nostiprināšana utt.). Valsts ienākumi strauji auga, bet diemžēl aug arī korupcija.

1871. gadā, pēc sakāves karā, 4. septembrī tika likvidēta monarhija un izveidota republika.

1871. gadā Nacionālās asamblejas vēlēšanās vairākumu guva monarhisti. Prezidents Tjērs. Noslēdza mieru ar Vāciju, samaksāja kontribūciju, ierobežoja arodbiedrības. Tas viss izraisīja Parīzes proletariāta opozīciju - rezultātā, Parīzes komūnu, ko ar grūtībām apspieda.

Parīzes komūna (1871. g.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1871. gadā Parīze sadumpojās.

Trešā republika (1872.-1940. g.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Parīzes komūnas sagrāves sākās Baznīcas reakcija - klerikāla audzināšana, skolas baznīcas pārziņā utt. Nacionālajā asamblejā vairākums bija rojālisti, taču tie, tikuši pie varas, sašķēlās (bonapartisti, orleānisti, burbonisti).

1875. g. pieņēma konstitūciju, oficiāli pasludināja republiku, ieviesa vispārējās vēlēšanu tiesības. Francija beidzot neatgriezeniski bija republika.

1878. g. Nacionālajā asamblejā republikāņi jau bija vairākums. Gambeta panāca reālu parlamenta varu. Ferī ieviesa obligāto vispārējo pamatizglītību. Sākās aktīva cīņa pret baznīcas ietekmi. Skolās likvidēja ticības mācību, aizliedza jezuītu ordeni. Vispārēja korupcija. Nemitīgi korupcijas skandāli - Panamas kanāla skandāls, valsts apbalvojumu skandāls, amatu skandāls, u.c. Dreifusa prāva. Tā visa rezultātā sociālistu ietekmes pieaugums - līdz 1900. g. jau bija to pirmie pārstāvji parlamentā.

1905. g. likums - Baznīca oficiāli tiek atdalīta no valsts un uztur pati sevi; ēkas pieder valstij. Reliģisko ordeņu piederīgie nedrīkstēja strādāt izglītības sistēmā. Puankarē reorganizēja armiju. 1914. g. par prezidentu kļuva Viviani (revanšists).

Ārpolitikā aktīva koloniālpolitika. Ārpolitikā aizvien vairāk sāka tuvināties Krievijas impērijai. Ar Vatikānu saspīlētas attiecības. Rojālisti un mērenie republikāņi vēlējās samierināties ar bijušajiem zaudējumiem, un atgūt valsts varenību uz jaunu koloniju rēķina. Radikāļi un sociālisti bija revanšistiski noskaņoti, un vēlējās orientēt valsti nevis uz koloniju paplašināšanu, bet gan uz revanšu Eiropā. Francija iesaistās gan 1. Pasaules karā, gan 2. Pasaules karā.

1940. gadā Vācija straujā zibenskarā sagrāva Francijas armiju un ieņēma Parīzi.

Višī Francija (1940.-1944. g.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Višī Francija
Višī Francijas teritorija

1940. gada 22. jūnijā tika noslēgts pamiers ar Vāciju un Francija tika sadalīta okupētajā un neokupētajā zonā. Neokupētajā daļā jūnijā tika izveidota autonoma valdība ar galvaspilsētu Višī (t.s. Višī režīms). Valdības galva bija maršals Filips Petēns. Tomēr Francijas kara ministra vietnieks ģenerālis Šarls de Golls radio runā no Londonas aicināja franču karavīrus nepakļauties Petēna valdībai, bet turpināt cīņu pret Vāciju. Tādējādi galvenokārt no Francijas Āfrikas koloniju karaspēka izveidojās tā sauktās Brīvās Francijas karaspēka daļas, kuras piedalījās karā sabiedroto pusē.

1942. gada 10. novembrī pēc sabiedroto iebrukuma Ziemeļāfrikā un Francijas Ziemeļāfrikas koloniju padošanās, vācu karaspēks okupēja arī Višī Francijas zonu. Pēc 1944. gada vasarā sabiedroto veiktā iebrukuma Francijas teritorijā, Višī valdība bēga uz Vācijas teritoriju un 23. oktobrī sabiedrotie atzina de Golla izveidoto pagaidu valdību kā likumīgu Francijas valdību.

Ceturtā republika (1946.-1958. g.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piektā republika (no 1958. g.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Francija

Francijas monarhi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Francijas monarhi

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]