Freoni

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Trihlorfluormetāna molekulas modelis

Freoni (no angļu prečuzīmes Freon), arī hladoni, ir fluoru saturoši organiski savienojumi, kas pieder pie halogēnalkāniem - galvenokārt metāna un etāna atvasinājumiem. Freonu molekulas parasti satur arī hloru, retāk bromu. Freoni praktiski nešķīst ūdenī un citos polāros šķīdinātājos, bet labi šķīst nepolāros šķīdinātājos. Pavisam pazīstami ap 40 dažādu freonu, lielākā daļa no tiem ir izmantojami rūpniecībā. Pazīstami freoni ir trihlorfluormetāns CCl3F, difluordihlormetāns CCl2F2 un citi.

Iegūšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Freonus iegūst no atbilstošajiem hloralkāniem antimona trifluorīda (SbF3) vai pentafluorīda (SbF5) iedarbībā.

Īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Freoni ir gāzveida vielas vai gaistoši šķidrumi bez krāsas un smaržas. Tie nav degoši vai eksplozīvi un ir relatīvi maztoksiski. Freoni ir ķīmiski inerti, taču, karsējot virs 250 °C, sāk sadalīties, veidojot toksiskus produktus, piemēram, fosgēnu.

Izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Freonus to īpašo termodinamisko īpašību dēļ lieto galvenokārt par aukstumnesējiem dažādās aukstuma mašīnās — ledusskapjos, kondicionētājos, citās saldēšanas iekārtās. Tos izmanto arī dažādos aerosolu preparātos par propelentiem. Dažus freonus lieto organiskajā sintēzē.

Ietekme uz vidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nonākot atmosfērā, freonu molekulas veicina ozona noārdīšanos līdz skābeklim. Freoni veicina Zemes ozona slāņa sairšanu, tādēļ 1987. gadā tika pieņemts Monreālas protokols, kas paredz freonu ražošanas un lietošanas ierobežošanu.[1] Kopš astoņdesmito gadu vidus freonu izmantošana un līdz ar to arī izmeši ir ievērojami samazinājušies.[2]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • O. Neilands. Organiskā ķīmija. Rīga: Zvaigzne, 1977, 204. lpp.
  • Vides zinātne (M. Kļaviņa red.). Rīga, LU Akadēmiskais apgāds, 2008, 160.-161. lpp.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]