Funkcionālie budžeti

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Funkcionālie budžeti jeb operatīvie plāni ir ieņēmumu un izmaksu tāmes, kas sastādītas noteiktām uzņēmuma struktūrvienībām vai darba procesiem. Funkcionālie budžeti ir uzņēmuma atsevišķu darbības jomu budžeti, un to sastāvs ir atkarīgs no uzņēmējdarbības specifikas. Uzņēmumam var būt šādi funkcionālie budžeti:[1]

  • Noieta vai pārdošanas budžets. Tas ir konkrēts nākotnes plāns, kas kalpo kā uzņēmējdarbībai izvirzīto mērķu apkopojums un pamatojums ar izstrādātās stratēģijas un taktikas palīdzību. Izstrādājot pārdošanas budžetu jāņem vērā, ka pārdošanas apjomu ietekmē mikrovides (konkurentu darbība, ienākumu līmenis, sakari ar piegādātājiem) un makrovides (politiskie ekonomiskie un sociālie) faktori. Pārdošanas budžeta plānošanas process var būt ilgstošs, jo ir ļoti grūti saskaņot vadošo un zemākstāvošo vadītāju sniegto informāciju. Augstākstāvošajiem vadītājiem var likties, ka, lai nodrošinātu plānoto peļņu nepieciešams viens apjoms, savukārt zemākstāvošie vadītāji, vairāk pārzinot tehnoloģiskos procesus un uzņēmuma resursus, varētu teikt, ka uzņēmums spēs nodrošināt pavisam citu apjomu. Praksē budžeta sagatavošana bieži vien ir kompromiss starp dažādiem vadības līmeņiem, ko sasniedz pārrunu rezultātā, līdz izveidojas budžets, kas apmierina visas ieinteresētās puses. Gatavojoties budžeta plānošanai, ir jāizpēta apkalpojamais tirgus, konkurenti, piegādātāji, klienti un makrovides tendences. Tikai balstoties uz visu iepriekšminēto ievākto informāciju, var tikt izstrādāts pārdošanas budžets.
  • Ražošanas budžets uzņēmumam būs tādā gadījumā, ja tajā tiek ražotas preces. Ražošanas budžetā atspoguļo plānotos preču ražošanas apjomus sadalījumā pa periodiem. Pakalpojumu uzņēmumam atsevišķu ražošanas budžeta nebūs, jo lieko pakalpojumu apjomu nevar nolikt noliktavā.
  • Materiālu nepieciešamības budžetā atspoguļo preču ražošanas vai pakalpojumu sniegšanai vajadzīgo tiešo materiālu apjomu. To aprēķina, plānoto ražošanas apjomu reizinot ar materiālu patēriņa normām. Pakalpojumu uzņēmumam var būt un var arī nebūt atsevišķi materiālu nepieciešamības budžets. Piemēram, transporta uzņēmumam izmaksu struktūrā būtisku vietu ieņem degvielas, smērvielu, rezerves daļu izmaksas, tāpēc ir vērts veidot atsevišķu budžetu, kur parādīsies vajadzīgie materiālu apjomi sadalījumā pa periodiem. Savukārt juridisko vai grāmatvedības pakalpojumu uzņēmumam atsevišķi sagatavot šādu budžetu ir neracionāli, jo materiāliem(papīrs, veidlapas u.tml.) izmaksu struktūrā ir ļoti niecīgs īpatsvars. Šādus materiālus plāno vispārējo izmaksu budžetā.
  • Materiālu iepirkšanas budžets. Ja uzņēmumam materiāli ir nozīmīgs izmaksu postenis un ir atsevišķs materiālu nepieciešamības budžets, ir jāplāno arī materiālu iepirkšanas budžets. Atšķirību no materiālu nepieciešamības budžeta nosaka:
  1. Optimālam līmenim neatbilstošs krājumu līmenis perioda beigās.
  2. Racionāli iepirkumu apsvērumi.
  3. Tiešā darba izmaksu budžets. Nepieciešamo tiešā darba apjomu aprēķina, plānotos ražošanas (pakalpojumu) apjomus reizinot ar darba patēriņa normām. Šajā budžetā aprēķina arī naudas summas darba samaksai un ar to saistītajiem nodokļiem.
  • Vispārējo izmaksu budžets. Tas parasti balstās uz papildu budžetu sastādīšanas principu. Piemēram, vadītāju un pamatdarbību apkalpojošā personāla darba izmaksas (netiešās darba izmaksas) nosaka nevis pēc normām, bet gan pēc iepriekšējo gadu izmaksām. Ja tiek plānotas štatu pārmaiņas, tās iekļauj nākamā gada budžetā. Tāpat, ja ir nepieciešams, paredz arī algu palielinājumu. Līdzīgi prognozē un budžetos iekļauj apkures, komunālo pakalpojumu un sakaru izmaksas. Aptuvenas normas (iepriekšējo gadu vidējos patēriņus) var izmantot netiešo materiālu plānošanai. Plānoto amortizāciju var aprēķināt precīzi, zinot esošos un plānotos pamatlīdzekļus. Tā kā uzņēmumiem gatavās produkcijas krājumi ir jānovērtē ražošanas pašizmaksā un daudzi uzņēmumi peļņas vai zaudējumu aprēķinā izmanto apgrozījuma izmaksu metodi, kura prasa nošķirt ražošanas un neražošanas vispārējās izmaksas, tad, plānojot vispārējās izmaksas, ir jānodala ražošanas un neražošanas vispārējās izmaksas. [2]
  • Administrācijas izmaksu budžets. Tas atspoguļo ar uzņēmuma administrācijas darbību saistītās izmaksas. Administrācijas izmaksu budžets tiek izstrādāts, izmantojot uzņēmuma informāciju par paredzētajām ar uzņēmuma administrācijas darbību saistītajām izmaksām. Parasti administrācijas un citas uzņēmuma netiešās izmaksas aprēķina ar pieskaitījuma likmju palīdzību. Pieskaitīšanas bāze parasti ir pārdotās produkcijas ražošanas izmaksas, vai arī var izmantot kādu no tiešo izmaksu rādītājiem.
  • Uzņēmuma pētniecības un attīstības izdevumu budžets. Tas atspoguļo uzņēmuma izmaksas, kas saistītas, piemēram, ar ražošanas tehnoloģiju pilnveidošanu, vai produkcijas sortimenta attīstības, kvalitātes paaugstināšanu, vai ražošanas iekārtu pilnveidošanu. Lai veiktu darbību, kas virzīta uz uzņēmuma tālāku attīstību, rodas papildu izmaksas, kas jāapmaksā. Līdz ar to rodas nepieciešamība pēc attīstības izmaksu budžeta izstrādāšanas. Attīstības izmaksu budžets ņem vērā gan šī departamenta izmaksas, gan arī darbības rezultātus.

Funkcionālajiem budžetiem, kā arī kapitāla ieguldījumu budžetam jānodrošina pietiekami daudz informācijas, lai sagatavotu:

  • budžetā paredzētās peļņas un zaudējumu aprēķinu (pirms procentiem un nodokļiem),
  • finansu budžetus.[3]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1. Pelšs A. Uzņēmuma budžeta sastādīšana.// Bilance.- Rīga, 2007. - Nr. 20. (176) — 29. lpp.

2. Pelšs A. Uzņēmuma budžeta sastādīšana.// Bilance.- Rīga, 2007. - Nr. 20. (176) — 30. lpp.

3. Rasma Alsiņa, Karina Zolutuhina, Jūlija Bojarenko „Vadības grāmatvedības pamati” „Raka” 2000.g. — 91-102. lpp.

Izmantotā literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1.Alsiņa R., Zolutuhina K., Bojarenko J. „Vadības grāmatvedības pamati”, „Raka”, 2000.g. — 180.lpp.

2.Pelšs A. Uzņēmuma budžeta sastādīšana.// Bilance.- Rīga, 2007. - Nr. 20. (176) — 28-31. lpp.