Gārgales

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Gārgales
Gavia (Forster, 1788)
Brūnkakla gārgale (Gavia stellata)
Brūnkakla gārgale (Gavia stellata)
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Gārgaļveidīgie (Gaviiformes)
Dzimta Gārgaļu dzimta (Gaviidae)
Ģints Gārgales (Gavia)

Gārgales, gārgaļu ģints (Gavia) ir vienīgā ģints gārgaļu dzimtā (Gaviidae), kas savukārt ir vienīgā mūsdienās dzīvojošo gārgaļu sugu dzimta gārgaļveidīgo putnu kārtā (Gaviiformes).

Gārgales mājo ziemeļu puslodē: Ziemeļamerikā un Eirāzijas ziemeļu daļā.[1] Šajā ģintī ir 5 mūsdienās dzīvojošas sugas.[2]

Latvijā ir sastopamas 4 no 5 pasaulē dzīvojošām gārgaļu sugām. Samērā bieži melnkakla gārgale (Gavia arctica) un brūnkakla gārgale (Gavia stellata),[3] bet ļoti reti migrācijas laikā arī dzeltenknābja gārgale (Gavia adamsii) un polārā gārgale (Gavia immer). Melnkakla gārgale agrāk Latvijā bijusi sastopama kā ligzdojoša suga, tomēr pēdējos gados to apstiprinošu novērojumu nav.

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzeltenknābja gārgale (Gavia adamsii) ir lielākā no gārgalēm

Gārgales var salīdzināt ar lielām pīlēm vai nelielām zosīm un no liela attāluma tās var viegli sajaukt arī ar jūras kraukļiem. Tomēr abas sugas var atšķirt pēc knābja pozīcijas peldot - gārgales knābi tur paralēli ūdens virsmai, jūras kraukļiem knābis pret ūdens virsmu ir izteiktā leņķī.[4] Kā lielākai daļai ūdensputnu, gārgalēm ir pleznas, turklāt kājas anatomiski atrodas tālu atpakaļ uz aizmuguri, līdz ar to uz sauszemes tās ir ļoti neveiklas.[1] Tām ir samērā liels, spēcīgs, pludiņam līdzīgs ķermenis un, salīdzinot ar to, mazi spārni, kas lidojumā atgādina kaiju spārnus. Abi dzimumi izskatās vienādi, lai gan tēviņi kopumā ir nedaudz lielāki nekā mātītes. Tomēr šī pazīme novērojumos ir noderīga tikai tad, ja pāris ir redzams kopā. Lielākā daļa gārgaļu sugu ir ar melnām, pelēkām un baltām spalvām. Visām sugām ir šķēpveidīgs knābis. Gārgalēm tāpat kā pingvīniem īstais apspalvojums izaug zem dūnām.[5]

Lielākā no gārgalēm ir dzeltenknābja gārgale,[4] kuras ķermeņa garums ir 70 - 100 cm, svars vidēji 5,3 kg.[6] Mazākā ir brūnkakla gārgale, kuras ķermeņa garums ir 55 - 67 cm, vidējais svars 1,4 kg.[7]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gārgaļu spārni lidojumā atgādina kaiju spārnus, attēlā polārā gārgale (Gavia immer)
Gārgales lidot uzsāk, ieskrienoties uz ūdens, attēlā melnkakla gārgale (Gavia arctica)
Gārgales uz sauszemes izkāpj tikai, lai ligzdotu, attēlā polārā gārgale ligzdā

Gargales ir tipiski ūdensputni, tās ļoti labi peld un nirst, izmantojot savas pleznotās pēdas. Nirstot spārni tiek izmantoti stūrēšanai. Zem ūdens gārgales spēj atrasties līdz 90 sekundēm. Kājas atrodas izteikti ķermeņa aizmugurē, kas nodrošina labu peldspēju, bet padara gārgales ļoti neveiklas uz sauszemes. Tādēļ tās izvairās izkāpt krastā un vienīgais izņēmums ir ligzdošana. Visas gārgaļu sugas labi lido un spēj migrēt lielus attālumus, bet tā kā tās ir samērā smagas, spārnos tās paceļas no ūdens virsmas ieskrienoties. Izņēmums ir brūnkakla gārgale, kas spēj pacelties gaisā no sauszemes. Lidojumā kakls un kājas ir izstieptas, un gārgales lido straujiem spārnu vēzieniem.[8]

Gārgalēm patīk apmesties jūrā vai ezeros ar tīru, dzidru ūdeni, kuram ir laba caurskatāmība. Lai notvertu noskatīto upuri, tās izmanto savu aso knābi. Medījums tiek apēsts ar galvu pa priekšu, viss vesels un nesasmalcināts. Lai uzlabotu gremošanu, gārgales no ezera pamatnes uzlasa un norij nelielus akmentiņus, kas uzkrājas guzā līdzīgi kā vistām. Akmentiņi palīdz samalt cietākās barības daļas, kā kaulus, asakas un citas.

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gārgales pamatā barojas ar zivīm, bet tās medī arī abiniekus, vēžveidīgos un citus līdzīga lieluma ūdens dzīvniekus. Papildus zivīm tās īpaši iecienījušas vardes, vēžus, gliemežus un dēles. Savu medījumu gārgales atrod, izmantojot redzi.

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gārgales ligzdo lielos, saldūdens ezeros vai dīķos. Mazākās ūdenstilpnēs (līdz 0,5 km²) mājo tikai viens pāris. Lielākos ezeros var būt vairāki pāri, no kuriem katrs ieņem savu teritoriju, kādu līci vai krasta sekciju.

Ligzda tiek būvēta tuvu krasta līnijai. Vislabāk tām patīk vietas, kuras no visām pusēm apskauj ūdens, piemēram, salas vai pussalas. Ligzdu būvē abi vecāki un būvniecībai tiek izmantoti dažādi augu valsts materiāli, ieskaitot ūdensaugus. Tā var būt zāle, dažādas koku lapas, priežu skujas, sūnas un dūņas. Olas tiek dētas maijā vai jūnijā atkarībā no gārgaļu ģeogrāfiskās dzīves vietas. Dējumā ir 2 olas, kuras perē pārmaiņus abi vecāki, inkubācijas periods ilgst 28 dienas. Ja olas aiziet bojā, pāris var ligzdot atkārtoti, bet citā vietā. Lai arī ligzdu būvē un olas perē pāris kopīgi, tomēr ligzdas atrašanās vietu izvēlas tēviņš. Kā arī tēviņš ir tas, kas cītīgi sargā savu teritoriju.[9]

Uzreiz pēc izšķilšanās mazuļi spēj peldēt un nirt, bet iesākumā (pirmās 2 nedēļas) tie ļoti bieži ceļo uz savu vecāku mugurām. Tādējādi tie mazāk nogurst, tie saglabā ķermeņa siltumu un izvairās no plēsējiem. Savus mazuļus vecāki baro pirmās 6 nedēļas, pēc tam tie pakāpeniski mācās medīt. Lidot tie uzsāk 11 vai 12 nedēļā, ap šo laiku tie pilnībā ir iemācījušies sevi uzturēt.

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 LOONS Gaviidae
  2. Boertmann, D. 1990. Phylogeny of the divers, family Gaviidae (Aves). Steenstrupia 16:21-36
  3. Gārgaļu dzimta
  4. 4,0 4,1 Yellow-billed Loon (Gavia adamsii)
  5. Olson, Storrs L. (1985): Section X.I. Gaviiformes. In: Farner, D.S.; King, J.R. & Parkes, Kenneth C. (eds.): Avian Biology 8: 212-214.
  6. White-billed Divers, known also asYellow-billed Loons (Gavia adamsii)
  7. Red-throated Divers, also known as Red-throated Loons
  8. Gārgaļveidīgie (Gaviiformes)
  9. Piper, W.H.; Walcott, C.; Mager, J.N. & Spilker, F. (2008a): Nestsite selection by male loons leads to sex-biased site familiarity. Journal of Animal Ecology 77(2): 205-210. doi:10.1111/j.1365-2656.2007.01334.x

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]