Gaisa spēku izpalīgi

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Gaisa spēku izpalīgi (vācu: Luftwaffenhelfer, Flakhelfer) bija Vācijas un tās okupēto teritoriju skolas vecuma jaunieši, kuri tika iesaukti pretgaisa aizsardzības vienībās. Pavēli par skolas vecuma jauniešu iesaukšanu deva Ādolfs Hitlers 1943. gada 22. janvārī. Vācijā iesaukšanu notika sadarbībā ar Hitlerjūgendu, okupētajās zemēs — ar līdzīgām jaunatnes organizācijām.

Gaisa spēku izpalīgi Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1943. gada rudenī Ostlandes Latvijas ģenerālapgabala ģenerālkomisārs Oto Heinrihs Drekslers izsauca pie sevis Latvijas Zemes pašpārvaldes pirmo ģenerāldirektoru Oskaru Dankeru un aicināja viņu iesaukt gaisa spēku izpalīgu dienestā latviešu zēnus, kuri dzimuši 1927. un 1928. gadā. Dankers iesaukšanai nepiekrita un sākās vairāk nekā pusgadu ilga stīvēšanās starp latviešu pašpārvaldi un vācu iestādēm, līdz 1944. gada maija beigās Dankers pēc vairāku dienu sarunām ar Okupēto Austrumu apgabalu ministru Alfrēdu Rozenbergu Berlīnē apsolīja aicināt jauniešus uz brīvprātīgu pieteikšanos. 1944. gada 12. jūlijā Dankers parakstīja rīkojumu par 1928. gadā dzimušo zēnu iesaistīšanu gaisa spēku palīgdienestā uz brīvprātīgas pieteikšanās pamata. Brīvprātīgo reģistrēšanas darbu nodeva Latvju Jaunatnes organizācijas pārziņā. Taču jau 17. jūlijā Sarkanā armija ielauzās Latvijas teritorijā un tika izsludināta totāla mobilizācija. 27. jūlijā latviešu pašpārvalde izsludināja rīkojumu par 1927. un 1928. gadā dzimušo jauniešu iesaukšanu uz vienu gadu Latvijā novietoto vācu gaisa spēku palīgdienestā. Iesaukto pieņemšanas un pārbaudes komisija darbību uzsāka 31. jūlijā Rīgā, Strēlnieku ielā 12/14. Mobilizācija gaisa spēku palīgdienestā notika Rīgas, Madonas, Bauskas, Cēsu, Valmieras un Valkas apriņķos. Laikā no 28. jūlija līdz 9. septembrim, kad Latvijā gaisa spēku palīgu iesaukšanu pabeidza, bija iesaukti 4139 zēni, no kuriem brīvprātīgi pieteikušies 525. Par derīgiem tika atzīti 3614, dažādu iemeslu dēļ atbrīvoti — 525.

Dienestam derīgos ietērpa formas tērpos ar vācu aviācijas nozīmēm un rokas lentēm Latvijas nacionālajās krāsās. Pusotru tūkstoti zēnu nodeva 1. vācu gaisa flotes rīcībā un ieskaitīja kapteiņa Fābiga apmācību bataljonā (Luftwaffenhelfer Ausbildungsbataillon Fabig) lidlauku apkalpē, bet pārējie 2114 nonāca 43. zenītartilērijas pulkā, kur tos sadalīja pa zenītartilērijas un starmešu vienībām visā Latvijā. Vēlāk iesauca arī bēgļu gaitās Vācijā nonākušos jauniešus, vairāki simti dienestam pieteicās brīvprātīgi ar vecāku rakstisku atļauju. Starp izpalīgiem bija tādi, kuri vēl nebija sasnieguši pat piecpadsmit gadu vecumu. Par latviešu sakaru virsniekiem apstiprināja kapteini Edgaru Rempi un leitnantu Induli Kažociņu. Zenītartilērijas jauniešus sadalīja mazākās grupās, apmēram pa 30, pie zenītlielgabaliem, starmešiem un baloniem. Kapteiņa Fābiga bataljons apmetās Mazajā Nometņu ielā 16, bijušās Holma tekstilfabrikas teritorijā, kura smagi cieta 19. septembrī Sarkanās armijas uzlidojumā. Vismaz 41 jaunietis gāja bojā un ap 100 tika ievainoti.[1]

Septembra beigās gaisa telpu virs Rīgas jau aizsargāja latviešu gaisa spēku izpalīgi vācu instruktoru vadībā. Latvieši aizsargāja arī Ķeguma spēkstaciju, Liepāju un citas vietas.

10. oktobrī Fābiga bataljonu no Liepājas pārveda uz Vāciju un izvietoja Egerā Sudetijas apgabalā. Vēlāk Egerā ieradās vēl citas gaisa spēku izpalīgu vienības. Pavisam uz Vāciju pārveda ap 2500 gaisa spēku izpalīgu. Atlikusī daļa palika Kurzemē un krita padomju gūstā.[2]

Pēc tam, kad vācieši 13. oktobrī pameta Rīgu, Vācijas bēgļu nometnēs sākās 16 līdz 25 gadu vecu meiteņu vervēšana gaisa spēku palīgdienestā. Meitenes tika norīkotas pie lielākām pilsētām apmiglošanas ierīču apkalpošanai.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Uldis Neiburgs. Traģēdija pie Māras dīķa
  2. Silgailis, Arturs. Latviešu leģions. Rīga. Junda. 2001. ISBN 9984-01-035-X 237. lpp.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Latviešu karazēnu stāsti I. Fonds Latvijas Vēsture. Rīga. 1999. ISBN 9984-643-11-5
  • Latviešu karazēnu un meiteņu stāsti II. Fonds Latvijas Vēsture. Rīga. 2001. ISBN 9984-643-34-4